Pirmā latviešu imigrantu apmetne Brazīlijā, 'Sērfotāju klints' un vieta, kur piedzīvot ziemu

Šis ir sestais raksts sērijā par Jāņa Kreicberga ceļojumu Dienvidamerikā.

Proti, Brazīlijas ziemeļu štatus kolonizēja temperamentīgie portugāļu ieceļotāji, kas arī plašos apmēros izvērsa vergu tirdzniecību un Āfrikas kultūras eksportēšanu, savukārt tālajos dienvidos galvenie imigrācijas viļņi nāca no vācu zemēm un vēlāk no Japānas un Austrumeiropas, tostarp arī latvieši 19. gadsimta 90. gados sāka doties uz "Sambas dzimteni" laimes meklējumos. Līdz ar to šeit valda pavisam cita mentalitāte. Latviešu laimes un brīvības meklējumus otrpus okeānam veicināja mācītājs Kārlis Balodis un filozofs Pēteris Zālīte, kuri avīzēs publicēja rakstus par lielo iespēju zemi Brazīliju – brīvu, auglīgu un mazapdzīvotu teritoriju ar siltu klimatu un izdevīgiem ieceļošanas noteikumiem.

Pirmā latviešu imigrantu apmetne Brazīlijā, Rionovas kolonija, atradās Santakatarinas štatā, un, izrādās, es tai pabraucu garām vien dažu kilometru attālumā. Patiesībā abiem kungiem, Balodim un Zālītei, bija utopiski plāni par visas latviešu tautas pārcelšanu uz Santakatarinas pavalsti, tādējādi atbrīvojot mūs no krievu kundzības, – viņi atvēra emigrācijas aģentūru Rīgā, panāca vienošanos par īpašiem štata kolonizēšanas atvieglojumiem un aktīvi aģitēja doties laimi meklēt tālumā, tomēr beigās viss "nobruka", jo Brazīlijas valdība neiedeva zaļo gaismu privilēģijas paģērošajiem noteikumiem un sākotnējā imigrācijas eiforija bāleliņiem arī gāja mazumā.

Pirmais "Sambas zemes" kolonizēšanas vilnis izgāzās – gandrīz visas Santakatarinas kolonijas panīka, jo, tās dibinot, netika ņemta vērā ne zemes auglība, ne lielā nošķirtība, ne ceļu trūkums, tādējādi daudzi laimes meklētāji atgriezās Latvijā. Īsāk sakot, realitātē dzīve Brazīlijas nekurienē izrādījās grūtāka nekā cilvēku vīzijās un Baloža rakstos. Vēlāk gan, pēc 1905. gada revolūcijas un arī pēc 1922. gada, sekoja otrais un trešais emigrācijas vilnis, šoreiz uz Sanpaulu štata apmetnēm, kas bija veiksmīgāki, jo Novo Odesas un Vārpas kolonijas joprojām apdzīvo latviešu izceļotāju atvases.

Savukārt mūsdienās "tūristu migrācijas viļņi" uz Santakatarinas štatu dodas galvenokārt 540 kilometrus garās, smilšainās krasta līnijas dēļ. Īpaši izceļas "Ilha de Santa Catarina" jeb Santakatarinas sala, kas pēdējās dekādes laikā kļuvusi par vienu no galvenajām atpūtas vietām Brazīlijā, galvenokārt jaunākai publikai.

Uz salas atrodas liels skaits pludmaļu katra gaumei – ziemeļdaļas kūrortu zonas ir vairāk piemērotas ballītēm, bet mazāk apbūvētajos dienvidos var atrast klusākas un vientuļākas smilšu strēles.

Šo vietu no tūristu masām sargā ne tikai aizsargājamās teritorijas statuss un liegums uz jebkādu apbūvi, bet arī ģeogrāfija un kalni – pludmale atrodas prom no Santakatarinas kūrortiem, to sasniegt var vienas stundas pārgājiena laikā, šķērsojot nelielu, džungļiem klātu kalnu grēdu, kurā spieto piemīlīgie mazie pērtiķīši (pilnajā vārdā melnausu kalitriksi). Turklāt ne tikai prasīgais pārgājiens attur ballētājus un tūristu masas no pludmales apmeklēšanas, arī nemierīgais okeāns gādā par šīs vietas mieru un harmoniju, jo šejienes straumes nav rekomendējamas peldēšanai. Tādēļ tiem, kam labai atpūtai vajag viesnīcu vai vismaz restorānu pie pludmales, aukstu aliņu, mūziku fonā, peldēšanos, guļamkrēslu un saulessargu, "Praia da Lagoinha do Leste" nav piemērota, savukārt tiem, kas vēlas mierpilnu dabas baudīšanu, pastaigu pa smiltīm un bradāšanu pa ūdeni, šī vieta ir tieši laikā.

Vēl vairāk, "Praia da Lagoinha do Leste" ir pārsteigumu pilna – paejot pavisam nedaudz nost no pludmales, kāpu zonā, atklājas zaļas nokrāsas, saldūdens lagūna, kur, starp citu, var droši peldēties. Blakus tai unikāls mūža mežu stūrītis ar savu mikroklimatu un pilnīgi citādiem augiem – diezgan dīvaini, ka ezera esamība un amfiteātra formas grēda, kas ieskauj pludmali, nelielā teritorijā ļāva izveidoties pavisam citai ekosistēmai ar bieziem džungļiem, atgādinot mākoņu mežus, kas parasti sastopami augstu kalnos, nevis piekrastes zonā.

Bet tas vēl nav viss! Šīs pludmales "kroņa numurs" ir "Morro da Coroa" kalns, kas tulkojumā to arī nozīmē – "Kroņa kalns". Šī kalna virsotnē atrodas diezgan liels smailu formu klinšu žuburis, kas atgādina karaļu galvasrotu, bet šī kroņa "dārgakmens" ir tā saucamā "Sērfotāju klints". Jau iepriekš rakstīju, ka Brazīlijai, līdzīgi kā Norvēģijai, ir paveicies ar tā saucamajām "troļļu mēlēm" jeb akmeņiem, kas it kā pārkārušies kraujai, par kuriem "Instagram" blogeri sajūsminās, bet vecāki mājās nošausminās, skatoties, kā atvases, uzlīdušas klints malā, pozē. Tad nu "Sērfotāju klints" ir viena no tādām dabas atrakcijām. Tā paceļas virs "Praia da Lagoinha do Leste" un atklāj lielisku panorāmu pār pludmali un lagūnu apakšā. Netipiskais nosaukums dots, jo akmens bluķis pēc formas atgādina sērfošanas dēli. Protams, arī es nelaidu garām iespēju pakāpties kalnā un iemēģināt fotosesijā "lidojošo sērfošanas dēli".

Atšķirībā no citiem ceļotājiem es šai atpūtnieku salai daudz laika netērēju, jo manos plānos bija doties turp, kur ikdienas tūristi nedodas, – dziļi Santakatarinas kalnos, vēl tālāk un augstāk par latviešu ieceļotāju pirmajām apmetnēm. Ja Paranas pavalsts lepnums bija "Serra Verde Express" dzelzceļš, kas piekrastes rajonus savienoja ar stāvo kalnu plato, kas šķērso tupat vai visu Dienvidbrazīliju, tad Santakatarinas štata sasniegums ir "Estrada Serra do Rio do Rasto" ceļš.

Šis kalnu serpentīns ar 284 līkumiem ir ceļu būves brīnums – 13 kilometrus garā posmā tas paceļ vairāk nekā 1000 metru augstumā, no piekrastes rajoniem uz 1450 metrus virs jūras līmeņa augsto plato (Serra do Rio do Rasto), kur man tālāk ieplānotas divas vietas, ko izpētīt.

Nedaudz pirms virsotnes šis serpentīns ir tik līkumiem samudžināts, ka atgādina F1 trasi, tikai ar iespaidīgu 20 procentu vertikālu kāpumu. Ne velti britu žurnāls "The Guardian" to ierindojis augstajā 5. vietā pasaules gleznaināko ceļu sarakstā. Sliktā ziņa, ka tas nav labi aprīkots ar skatu punktiem un grūti attēlojams fotogrāfijās, jo no vienīgā augšējā panorāmas laukuma var redzēt kalnus un tikai pavisam mazu daļiņu no ceļa, bet serpentīna vidū ir tikai viena vieta, kur apstāties, – tas ļoti labi pārredzams tikai mūsu "spārnotajiem draugiem" vai tiem, kas dronu paceļ debesīs. It kā vietējiem ir plāns šeit uztaisīt pārkaramo platformu jeb tiltu ar stikla grīdu, kas ļaus no augšas serpentīnu labi pārskatīt, bet tas prasīs vairākus gadus, jo pagaidām viss ir tikai projekta līmenī.

Pirmajā vietā, ko dodos apskatīt uz augstā plato, Urubisi vietējie tūrisma darboņi gan izrādījušie daudz aktīvāki, jo šeit nesen atklāti jau divi pārkārušies stikla tilti pie ūdenskritumiem (Cachoeira do Avencal, Cachoeira Papua). Lai gan Urubisi mazpilsētiņas apkārtne noklāta ar dažādām kaskādēm, šie divi vairāk nekā 100 metrus augstie ūdenskritumi ir visvairāk rekomendējamie, jo bez iespaidīgā augstuma un stikla platformām atklāj labus skatus uz nelieliem kanjoniem, ko tie izgrauzuši.

Urubisi cilvēkiem ar izdomu tiešām viss ir kārtībā, jo citā nelielā, džungļu ieskautā kanjonā ar ūdens kaskādi un alu tā galā vietējie izveidojuši simpātisku pilsētas parku un brīvdabas kapelu, kur kāzu ceremonijas un dievkalpojumi notiek zem klajas debess – putnu dziesmu un ūdenskrituma čalu pavadībā. Neapšaubāmi, šī kapela, kurai piešķirts vārds "Gruta Nossa Senhora de Lourdes" jeb Lurdas Dievmātes grota, būtu katras latviešu dāmas sapņu vieta, kur savam izredzētajam teikt jāvārdu. Visbeidzot, pēdējā pietura Urubisi reģionā (Morro do Campestre) ir 1380 metrus augsts kalns, kas paver lielisku panorāmu pār ieleju un apkārtni, bet tā virsotnē atrodas klints ar ziloņa kājai līdzīgu akmens arku.

Netālu no Urubici mazpilsētiņas atrodas arī mans pēdējais apskates objekts Santakatarinas štatā – Sao Žuakina (Sao Joaquim) nacionālais parks, kurā atrodas vēl labāks un vēl augstāks ar auto sasniedzams kalns Morro da Igreja jeb "Baznīcas kalns" (1822 metri virs jūras līmeņa). Tas apbalvo viesus ar vēl satriecošākiem skatiem pār apkārtni, plašu ieleju/kanjonu un 30 metrus augsto klinšu arku Pedra Furada, kuras nosaukums tulkojumā nozīmē "Caurdurtais akmens".

Patiesībā mūsu vasaras mēnešos, no jūnija līdz augustam, gan Urubisi, gan Morro da Igrejā ir "karstā sezona", jo brazīlieši uz šejieni dzenas cerībā ieraudzīt sniegu un piedzīvot ziemu. Tiesa, sniegs šeit ir retums – tāda laime vietējiem gadās tikai pāris reižu gadā, tomēr par spīti tam vietējie tūristi rezervē apkārtnes viesnīcas ilgi uz priekšu, cerot, ka tieši viņu rezervētajos datumos paveiksies piedzīvot ziemu.

Ja Morro da Igrejas virsotnē valdīja stindzinošs vējš un rudenīgs klimats, tad pie "Cascata Veu de Noiva" ūdenskrituma, kas atrodas šī paša kalna nogāzē, atgriezos vasarā. Šī ūdenskrituma nosaukums tulkojumā nozīmē "Līgavas plīvurs", bet man tas vairāk atgādināja zirga asti. Blakus tam atrodas vēl divi ūdenskritumi, kurus var sasniegt īsā pastaigā cauri spocīgam mežam, kur aug milzu paparžu koki, kas bija veģetārismu piekopjošo dinozauru iecienītākais našķis.

Visbeidzot, Sao Žuakina nacionālais parks glabā arī kādu noslēpumu ar nosaukumu "Canion do Funil", par ko neviens no četriem manā rīcībā esošajiem Brazīlijas ceļvežiem pat neieminas.

Šo nomaļo un noslēgto kanjonu var sasniegt, vai nu dodoties 14 kilometrus garā pārgājienā, vai fraktējot privātu džipu ar šoferi, kas pa sliktu dubļu ceļu aizvedīs gandrīz līdz "Canion do Funil" malai. Nolēmu nepaslinkot un piecelties ļoti agri, lai pie kanjona nonāktu saullēkta laikā. Tas bija mazliet riskanti, jo agros rītos šeit lielāka iespēja uz miglu, kas bloķē skatu. Tomēr laikapstākļi man bija labvēlīgi, un, sasniedzot kanjona malu, priekšā atklājās elpu aizraujošs skats uz 1150 metrus dziļo kanjonu un krauju, kuras vidū paceļas gigantiska piramīdas formas klints, un tas viss ar saullēktu fonā... Ko lai saka, maģisks mirklis!

Ceļotāja Jāņa Kreicberga rakstu sērijā "Neizzinātā Brazīlija" jau varēji uzzināt vairāk par "Ēdenes dārzu", Olindu un Sarkano kanjonu, Peruacu alu nacionālā parka pazemes kanjonu un nacionālo parku "Lencois Maranhenses". Arī apslēptajiem dabas dārgumiem Čapadas Diamantinas nacionālajā parkā, Pantanalu – vietu, kur satikt jaguārus, kā arī pazemes katedrālēm un klinšu mežiem.