Lidmašīna nolaidās Lusakas lidostā apmēram divos naktī. Cerība, ka mani ar platu smaidu un plakātu sagaidīs brīvprātīgo darba organizators Pols noplaka brīdī, kad piefiksēju, ka visi pasažieri ir izklīduši un es jau četrdesmit minūtes stāvu lidostas vestibilā, kas vairāk atgādināja lauku poliklīniku deviņdesmito gadu nokrāsās. Pols uz maniem telefona zvaniem neatbildēja.
Ielikusi podziņu telefonu atpakaļ somā, devos meklēt jebkādu iespēju nobāzēties valstī, par kuras nesakārtotību varēju sākt tikai nojaust. Labu brīdi grozījos pie vienīgā atvērtā kioska, kredītkartes te nepieņēma, un naudu vēl nebiju paspējusi samainīt. Nopratis, ka es neizskatos pēc amerikāņu uzņēmējas, kas atbraukusi alkatīgi izzagt viņa valsts derīgos izrakteņus, bet gan vairāk pēc brīvprātīgā darba veicējas, pārdevējs piedāvāja sarunāt taksometra vadītāju, kurš zinot visas Lusakas brīvprātīgo organizāciju mītnes un noteikti nogādāšot mani galamērķī. Vēl šodien nesaprotu, kā es uz kaut ko tādu parakstījos, bet jau pēc pāris minūtēm sēdos pie nepazīstama afrikāņa mašīnā. Un viņš mani nakts melnumā, cauri ielu tirgotāju banānu un zemesriekstu mudžeklim veda pa galvaspilsētas ielām uz brīvprātīgo darbinieku biroju. Birojs manā skatījumā gan vairāk atgādināja padomju laika ieslodzījuma vietu, kuru aptvēra divmetrīgs mūra žogs, rotāts ar dzeloņdrāšu pinumiem un stikla pudeļu lauskām. Vēlāk piefiksēju, ka tas bija pilsētvides "must have" – nedaudz drošības nenāca par skādi teju katrai otrajai ēkai. Galamērķī mūs sagaidīja sargs, kurš stāstīja, ka svētku (svētku dienas Zambijā bija bieža parādība) ietvaros birojs ir pilns ar iemītniekiem un vienīgā iespēja esot pārlaist nakti virtuvē uz grīdas. Tā nu es četros naktī izritināju guļammaisu un sapratu, ka visa mana deviņu mēnešu garā mācīšanās par malāriju un obligāto gulēšanu zem moskītu tīkla Āfrikā ir absolūti nevienam neinteresējoša informācija. "Visi celsies un nāks uz brokastīm jau sešos. Arlabunakti!" viņš promejot nobrīdināja.
Madonna ir ieradusies
Nākamajā rītā satiku Polu. "Es sajaucu datumus, domāju, ka tu ielido šodien!" viņš bez sirdsapziņas pārmetumiem nobēra, aizrāva mani uz imigrācijas dienestu, saspieda pasē zīmogus, iedeva parakstīt lapu par darba vīzu un iesēdināja mazā autobusā, kurš četru stundu laikā mani nogādāšot galamērķī. Un mans ceļojums uz "Chibombo" varētu sākties! Bet nesākas. Busiņā bija apmēram piecpadsimt sēdvietu, bet pagaidām tikai divi pasažieri. Apmēram pēc pusstundas nopratu, ka busiņš no tirgus laukuma nekustēsies ne no vietas, kamēr nebūs pilns. Turpmākās divas stundas pavadīju atkaujoties no tirgotājiem, kuri, ieraudzījuši blondo galvu, lipa pie loga kā mušas pie medus, laiku pa laikam viens otram uzsaucot: "Look, there is Madonna!" Ja ar pašvērtējumu ir problēmas, tad es iesaku doties uz Zambiju, jo tur tirgus laukumā piecu minūšu laikā var iejusties Holivudas dīvas ādā, sarkanā paklāja vietā gan stāvot plastmasas pudeļu, maisiņu, banānu mizu un citu mūsu izpratnē miskastei piederošu elementu virpulī.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
