Kā es gāju modes skatīties  (1)

Nu, labi, varbūt ne gluži tik sen, bet tuvu tam. Toreiz es biju jauna, tikko kā nokrāsojusi sarkanus matus, slavenajā Asnātes Smelteres salonā "A" nopirkusi lillā adītu mēteli ar kapuci (tagad tas būtu vienkārši hūdijs), uzlikusi kilogramu acu tušas un gatava piedzīvojumiem. Likās – ā-ā-ā, kāda laime ir būt neparastības, uzdrošināšanās un huligānisma lieciniecei. Tas viss uzsita asinis, un gribējās pašai būt neparastai. Tā nu es ar šuvējas palīdzību mēģināju izkāpt ārā no pilnīgi taisniem un garlaicīgiem svārkiem. Patiesībā kopš studiju gadiem vienmēr esmu piedomājusi, ko un kā uzvilkt. Un ceru, ka vārds "nemoderna" uz mani neattiecas. Tāpēc, kad ielūgums uz modes skati iegūla manās rokās un pēc tam somiņā, jutos mazliet kā ielūgta uz dzimšanas dienu. Ja jau dzimšanas diena, tad skaidrs, ka jāsapucējas, skaidrs, ka jāpērk ziedi, skaidrs, ka jābūt labā noskaņojumā.

Hanzas perons vakarā ir izgaismots, tas spīd jau pa gabalu kā tāda pelnrušķītes sapņu pils. Cilvēku ir ļoti daudz, un tie defilē šurpu turpu ar kokteiļglāzēm rokās. Ko es esmu uzvilkusi šajā vakarā? Tumši zilu kleitu ne no jaunākās Natālijas Jansones kolekcijas un melnus, zemus zābakus. Man pašai šķiet, ka esmu glīti saģērbusies, un tā tas arī ir. Bet domāt, ka kādu piesaistīs mazā melnā vakarkleita modes šovā, ir naivi. Tad ir jābūt Koko Šanelei, bet tā es neesmu. Diemžēl arī Airisa Apfela ne. Man nav ne nezinīša apaļo briļļu uz acīm, ne sunīša ar "Swarovski" kristāliem inkrustētā somā. Absolūti neuzkrītošs tēls, par kuru kāds vizuāls gardēdis pat teiktu: "prātā nepaliekošs".