Dienvidkurzemes novada pašvaldība stāsta, ka, tāpat kā mūsdienās, arī senos laikos kāpas gar Nīcas jūrmalu bija apaugušas lielām priedēm, tāpēc stāvēja cieši un droši. Bet zviedru laikos, 17. gadsimtā, šajā priežu mežā uzcēla lielu cepli, kur tecināja darvu un dedzināja ogles. Reiz izcēlās ugunsgrēks, kurā nodega gan ceplis, gan viss lielais priežu mežs. Atlikušie celmi un kailie stumbeņi nespēja plašajos izdegumos vairs saturēt vētras laikā dzītās smiltis, tāpēc tās plūda arvien tālāk, apputinādamas ne tikai izdegušā meža teritoriju un tuvākās druvas, un tīrumus. Ziemas laikā, ledu smilšu strūklas apputināja plašās pļavas. 50 gadu laikā, līdz 1835. gadam, pilnībā ieputinātas bija vismaz deviņas mājas, savukārt daudziem citiem Nīcā un Pērkonē visas piederošās zemes vairs nebija apstrādājamas, kaut arī ēkas vai dārzs vēl bija palicis.
Tā arī mežsargs ar ģimeni, "Pūsēnu" saimnieks, kura mājas līdz ar visiem laukiem tika pilnībā apdzītas ar smiltīm un kā vietā tagad atrodas lielais, ar mežu apaugušais Pūsēna kalns, pārcēlās uz dzīvi Bārtas pagastā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
