Brazīlijas Disnejlenda, lielo kanjonu zeme un pārsteidzošā Riodežaneiro

Šis ir septītais un noslēdzošais raksts sērijā par Jāņa Kreicberga ceļojumu Dienvidamerikā.

Riugrandi du Sula ir vieta, kur beidzas "Sambas zeme", – Brazīlijas galējais dienvidu punkts, kas robežojas ar Argentīnu un Urugvaju. Patiesībā šis štats savā kultūrā un dzīvesveidā vienmēr bijis tālu prom no visām sambām un Brazīlijas tradīcijām, bet daudz tuvāk savām kaimiņvalstīm. Šī ir gaučo jeb kovboju zeme, kur skarbi vīri dzenā govis pa "estancias" (lieli zemes īpašumi mājlopu audzēšanai – red.) plašumiem, kur vietējie dzer Argentīnā un Urugvajā tik populāro matē tēju, kur uz katra stūra atrodas "Churrascarias" jeb argentīniešu steika un grila restorāni un, visbeidzot, kur top vienīgie kvalitatīvie vīni Brazīlijā.

Tomēr šo "Argentīnas stūrīti, kas iemaldījies Brazīlijas teritorijā", var dēvēt arī par "Lielo kanjonu zemi", jo nevienā citā šo valstu reģionā nav sastopams tāds skaits izmēros tik varenu un tik dziļu aizu.

Nacionālā parka "Aparados de Serra" lepnums ir Itaimbezinho kanjons, kas noteikti uzskatāms par vienu no visas Dienvidbrazīlijas iespaidīgākajiem dabas veidojumiem, droši vien tikai Iguasu ūdenskritumus var likt tam priekšā. Turklāt arī Itaimbezinho ūdenskritumu netrūkst, jo šo 720 metrus dziļo kanjonu izveidojušas divas upītes un divas varenas ūdens kaskādes. Abu ūdenskritumu augstums ir iespaidīgs, turklāt tie ļoti izdaiļo kanjona fotogrāfijas – "Cachoeira Veu de Noiva" jeb Līgavas plīvura ūdenskrituma izstiepies 288 metru garumā, bet "Cachoeira Andorinhas" jeb Bezdelīgas ūdenskritums ir vēl augstāks, sasniedzot 400 metru atzīmi, un dala pirmo vietu Brazīlijas augstāko kaskāžu sarakstā.

Otrs nacionālais parks ar nosaukumu "Serra Geral" ir gandrīz vai spogulis pirmajam, jo arī tā teritorijā atrodas vairāki kanjoni, no kuriem viens (Canion Fortaleza) izceļas uz pārējo fona. Interesanti, ka arī Fortaleza jeb Cietokšņa kanjonā graciozi gāžas divas gigantiskas kaskādes. Viena no tām – "Cachoeira do Tigre Preto" jeb Melnā tīģera ūdenskritums – pagaidām nomērīta kā aptuveni 400 metrus augsta, līdz ar to dalot Brazīlijas augstākā ūdenskrituma godu ar iepriekš pieminēto "Cachoeira Andorinhas". Lai gan Itaimbezinho kanjons ir vairāk reklamēts un labiekārtots, man, iespējams, pat iespaidīgāks likās Fortalezas kanjons – tas ir ne tikai 900 metrus dziļš, bet tam piemīt arī mežonīgāks akcents, bez labiekārtotām skatu platformām ar norobežojošām malām. Tāds cilvēka neskarts un pirmatnējs.

Šie abi kanjoni augstuma ziņā ir tik vareni, ka šeit valda divas pilnīgi pretējas ekosistēmas – ap 1000 metru augstumā mākoņu mežu biotops, kas raksturīgs kalnu rajoniem, bet lejā subtropiskais lietus mežs, kas sastopams zemienēs. Izrādās, uz Dienvidbrazīlijas augstā plato un kanjonu augšpusē aug tik savdabīgās araukārijas jeb, precīzāk, šaurlapu araukārijas, kas satopamas tikai Brazīlijas dienvidos un pavisam nedaudz arī Argentīnas ziemeļaustrumu daļā. Vienmēr esmu domājis, kur gan aug šie tik retie, eksotiskie un vējā uz otru pusi izliektam lietussargam līdzīgie koki, kas dažas reizes redzēti botāniskajos dārzos. Tagad es zināšu atbildi. Šaurlapu araukārija bieži vien tiek saukta arī par Paranas priedi jeb Brazīlijas priedi, bet tās milzīgos riekstus parasti atļauts lasīt tikai vietējiem indiāņiem, kuriem tas bijis svarīgs iztikas avots gadsimtiem ilgi.

Ja 6500 cilvēku apdzīvotā Kambara du Sula atgādināja dziļus laukus ar pāris pašvaku viesnīcu, kur izguldīt tos dažos tūristus, kas ieradušies Dienvidbrazīlijas lielos kanjonus pētīt, tad mana nākamā vieta Gramado pilsēta ir pilnīgs pretstats ar jaunām, modernām viesnīcām, augstas klases restorāniem un dažādām izklaides vietām un atrakcijām. Šeit valda sajūta kā ekskluzīvā Bavārijas vai Šveices Alpu kūrortā, un es to domāju burtiskā nozīmē, jo pilsētu pirms gandrīz pusotra gadsimta dibinājuši un izveidojuši vācu imigranti. Vairākas ēkas šeit būvētas bavāriešu stilā ar pildrežģu elementiem, bet pilsētas galvenā baznīca un rātsnams izskatās kā nozagti no kādas Austrijas kalnu pilsētiņas.

Gramado ir uzskatāms piemērs, kā jāstrādā vietējiem tūrisma attīstītājiem. Pirms trim dekādēm tā bija parasta kalnu pilsētiņa, kur, apmeklējot blakus esošo ūdenskritumu (Cascata do Caracol) tranzītā, ieklīda kāds vietējais tūrists. 90. gadu sākumā šeit tika atklāts miniatūru parks "Mini Mundo" ar slavenu ēku modelīšiem no visas pasaules, pēc tam sekoja "Mundo a Vapor" jeb Tvaika muzejs ar lokomotīvi, kas izbraukusi caur ēkas otro stāvu, un maisam gals bija vaļā, katrs sāka būvēt kaut kādus atrakciju parkus, viduslaiku stila pilis, dārzus, šokolādes darbnīcas, tematiskos restorānus un izklaižu muzejus, tādējādi trīs dekāžu laikā pārvēršot Gramado par tādu kā Brazīlijas Disnejlendu un elegantu kalnu kūrortu.

Tagad šeit notiek nozīmīgi pasākumi, piemēram, viens no prestižākajiem kino festivāliem Dienvidamerikas kontinentā un galvenais Ziemassvētku festivāls Brazīlijā. Gramado ātri noķēra ideju par Brazīlijas galveno Ziemassvētku svinēšanas mājvietu. Te tapa Ziemassvētku ciems ar tirdziņu un izdekorētām bodītēm, lielais festivāls, kā arī Santaklausa jeb, kā vietējie to sauc, "Papa Noil" māja-muzejs. Tādējādi gandrīz visa Brazīlijas turīgā daļa dodas uz Gramado svinēt Ziemassvētkus, bet pilsēta tik ceļ viesnīcas un restorānus, kur izguldīt nerimstošās brazīliešu plūsmas, kas šeit parasti ierodas atpūsties uz vairākām dienām vai pat nedēļu. Es gan Gramado esmu pieturējis tikai uz dienu, tranzītā uz lidostu, ar galveno mērķi pa ceļam apskatīt "Canela Skyglass" parku un jau pieminēto ūdenskritumu (Cascata do Caracol), kas no 130 metrus augstas klints gāžas lejup, atklājot varenu panorāmu. "Canela Skyglass" savukārt ir izbīdīts stikla tilts, kas pārkaras pār vienu no Cai upes lokiem, – vietējie pat reklamē, ka šī esot lielākā stikla platforma pasaulē, par ko gan šaubos, jo, šķiet, ķīnieši to jau pārtrumpojuši, bet tas nemaina faktu, ka skats pār gredzena formā izliekušos ieleju ir diezgan iespaidīgs un stikla grīda, caur kuru labi var redzēt lielo kritumu lejā, padara to daudz interesantāku.

Laiks posties atpakaļ uz Riodežaneiro, lai iepazītu kaut ko jaunu šīs slavenās metropoles apkaimē un noslēgtu neizzinātās Brazīlijas piedzīvojumu.

Garais Brazīlijas izpētes brauciens iegājis finiša taisnē, ierodoties, iespējams, skaistākajā pilsētā uz zemes – Riodežaneiro. Kurā pasaules pilsētā gan vēl var atrast tropiskus lietusmežus, kas bagāti ar krāšņiem putniem un zvēriem, baltas smilšu pludmales, idilliskus okeāna līcīšus un gleznainus, visdažādākās aprises ieguvušus granīta kalnus? Keiptauna varbūt vēl var turēt līdzi, bet tas arī viss; pārējās pasaules metropoles skaudībā tikai var nopūsties. Tas, ka Riodežaneiro ir pasaules skaistākais pilsētas fons, nav nekāds jaunums. Šķiet, ikkatrs redzējis tās pastkartes internetā, bet tas, kas daudziem paslīdējis garām, ir Brazīlijas metropoles kultūrvēsturiskā vērtība.

Bildes ar baltiem betona klučiem, kas izvietojušies starp granīta kalniem, dod maldīgu priekšstatu – Rio nav jauna pilsēta, patiesībā tā ir vieta, kur Brazīlija portugāļu pakļautībā sāka veidoties jau tālajā 16. gadsimta sākumā. Riodežaneiro, kas tulkojumā nozīmē "Janvāra upe", gandrīz visu portugāļu valdīšanas laiku bija kolonijas galvaspilsēta, uz brīdi pat Portugāles impērijas galvenais centrs un vēlāk jau Brazīlijas impērijas galvaspilsēta. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka starp "betona džungļiem" paslēpušās vēsturiskas kabatiņas ar elegantiem operas un teātra namiem, zeltā mirdzošām baznīcām un klosteriem, kas bieži vien Rio dabas skaistuma apžilbinātajiem ceļotājiem paslīd garām.

Lai gan Guaratiba kalns atrodas pusotras stundas brauciena attālumā no centra, tas joprojām tehniski atrodas Riodežaneiro aglomerācijas robežās. Lai sasniegtu virsotni un Pedra do Telegrafo akmeni, gan nedaudz jāpiepūš vaigi un jāpievar taka, kas prasa nepilnu stundu, kā arī noteikti jāieplāno pasākums ārpus svētku dienām vai nedēļas nogales, ja vien negribas gaidīt rindā pēc fotogrāfijām kopā ar bariņu brazīliešu "Instagram" mednieku. Jā, kopš atklāšanas brīža pirms astoņiem gadiem šī kļuvusi par vienu no "instagramīgākajām" vietām Riodežaneiro, kur cilvēki pozē, stāvot vai karājoties uz kraujas malas, precīzāk, virs bezdibeņa balansējoša akmens ar okeānu un pludmali kaut kur tālu, tālu apakšā. Pārīši šeit pat atkārto slaveno un smeldzīgo Rozas un Džeka ainu no kulta filmas "Titāniks", kur puisis turas pie ledus kluča un izsaka pēdējos vārdus, tikai pie Pedra do Telegrafo šāds skats notiek uz klints bluķa, karājoties debesīs. Fotogrāfijās "debesīs lidojošais akmens" patiesībā ir tikai ilūzija, un pat cilvēks ar paniskām bailēm no augstuma, visticamāk, uz Pedra do Telegrafo uzlīdīs, jo, atklāšu noslēpumu, pusotru metru zem bluķa atrodas droša klints virsma.

Vēl tikai pēdējās foto pieturas pie Riodežaneiro izslavētajām pludmalēm – un laiks sēsties lidmašīnā, lai dotos mājup.

Ceļotāja Jāņa Kreicberga rakstu sērijā "Neizzinātā Brazīlija" jau varēji uzzināt vairāk par "Ēdenes dārzu", Olindu un Sarkano kanjonu, Peruacu alu nacionālā parka pazemes kanjonu un nacionālo parku "Lencois Maranhenses". Arī apslēptajiem dabas dārgumiem Čapadas Diamantinas nacionālajā parkā, Pantanalu – vietu, kur satikt jaguārus, kā arī pazemes katedrālēm un klinšu mežiem un pirmo latviešu imigrantu apmetni Brazīlijā.