Ģimenes ceļojums pa Latviju: kad svarīgas ir ne tikai vietas, bet arī cilvēki, kas tās veido

Šis ir otrais raksts sērijā no bloga "Četri gardi ceļo" autoriem par viņu ceļojumu pa Latviju.

Pirmo daļu noslēdzām ar mūsu lielisko naktsmītni – brīvdienu mājām Jūrmalciemā "Jūras krasti". Kad no rīta mostamies, pārsteigums ir vēl lielāks, jo iekārtojāmies jau tumsā, bet no rīta redzama visa iespējamā burvība. Atverot acis, pirmais, ko ieraugām, ir tāds skats! Nu tāds skats! Te gandrīz pie pašām kājām ir neliels priežu mežiņš un uzreiz – 30 metrus no mājiņas – jūra, kuru var redzēt nemaz nepieceļoties no gultas. Te nevajag nekādu televizoru vai multimediju sistēmu – viss ir dabā! "Jūras krastos" mēs nesatikām saimniekus, bet simtprocentīgi pieļaujam, ka viņi ir laimīgi un pozitīvi cilvēki, ja vismaz reizi mēnesī atļaujas rītu sagaidīt ar šādu skatu, jo, pamostoties šādos apstākļos, liekas, neviens nevar būt "burkšķīgs".

Bērni izdomā, ka darīs, kā rāda filmās, tāpēc uztaisa kafiju un tad nāk uz balkoniņa to dzert. Jā, arī sešgadniece mēģina sev pierādīt, ka viņai garšo kafija. Mums šodien jātiek līdz pašai Aknīstei, maksimāli gar robežu, bet no "Jūras krastiem" lēni sanāk sataisīties prombraukšanai.

No rīta plāns ir vēl nedaudz papētīt plašā Dienvidkurzemes novada lejasdaļas: Rucavas, Jūrmalciema un tad arī Priekules labumus. Tātad, sakām paldies "Jūras krastiem", ar domu atbraukt te uz kādu randiņu nedaudz siltākā laikā, un tad virzāmies uz Jūrmalciemu. Te beidzot ir asfaltēts ceļš un agri no rīta var redzēt, kā zvejnieki ar traktoriem velk iekšā un ārā laivas un tīklus. Mums ģimenē ir liepājniece, tāpēc šādas izklaides redzējusi vairāk nekā pārējie. Pēc Latgalē dzimušo standartiem pūš pamatīgs vējiņš, kas liepājniekiem tāds nieks vien šķiet, bet jābrauc vien tālāk – aizlaidīsim nedaudz pastaigāt pa Rucavu, jo ciema centrs ir skaists, ir neparasta izskata tūrisma informācijas centra (TIC) ēka un ļoti draudzīgi vietējie iedzīvotāji, kuri mums tāpat vien vēl labu dienu.

Rucavā apskatāmas dažādas šai pusei raksturīgas lietas. Esam bijuši muzejā "Zvanītāji", tādēļ to izlaižam. Arī uz gluži galējo Latvijas lejas rietumu punktu – Lietuvas robežu pie jūras – šoreiz neaizbraucam, bet blakus bijuši esam. Iesakām parunāt ar jebkuru Dienvidkurzemes novada TIC darbinieku – viņi tiešām ir savā vietā, ir atsaucīgi un spēj pārliecināt, kāpēc te ir ko darīt un apskatīt. Vēl iesakām redzēt visu, kas ir Papē.

Nolemjam izvairīties no zemes ceļiem, tāpēc atpakaļ uz Priekuli braucam caur Liepāju. Līdz tai tiekam ātri; pievienojam "pabarot" Teslu un paši aizejam apskatīt Zviedru vārtus, Priekules muižas namu un sargu torni un Priekules luterāņu baznīcu, kur radusies teika par Ikaru un kas ikvienam liek aizdomāties, cik svarīgi ir nekad dzīvē sev (un arī apkārtējiem) neaplauzt spārnus, bet vienmēr celties arvien augstāk, lai cik neticami tas tajā brīdī šķistu. Priekule nav gluži visas dienas galamērķis, bet, ietverot vēl to, kas tai apkārt, droši var arī pavadīt veselu dienu.

Nākamais pieturas punkts – Vaiņode – šoreiz šķita padrūma. Nevis cilvēki tādi bija, bet pati pilsēta, kurā padomju laikos bija militārās bāzes un slēgtās teritorijas, kuras tagad izceļas uz kopējā fona. Bet lēnām viss mainās un arī Vaiņode gadu laikā lēnām attīstās.

Mūs piemeklē karma par ceļa nogriešanu no Rucavas, jo te ceļi un pavasara šķīdonis tāds, ka Elons Masks noteikti Teslas testa braucienos nav laidis pa tādām vietām. Kopumā posmā Vaiņode–Kalni–Auce mēs apmēram 30–40 kilometrus braucām pa kārtīgu putru, bet atkāpšanās ceļa arī vairāk nav – tikai uz priekšu. Vidējais ātrums – apmēram 25 kilometri stundā. Te novērojām paradoksu – ap Ezereni un Auci viss sakopts, tik akurātas sētas un ciemi reti kur redzēti Latvijā, un gaisotne tāda "zviedriska", bet tie ceļi... Reiz Jaungadu sagaidījām Reņģes muižā un, kamēr līdz tai tikām, pēc tam nācās mainīt auto pneimo balonus. Šoreiz nav tik traki, bet jābrīdina – ja plāno šo maršrutu, tad labāk sagaidīt sausāku laiku vai pamatīgu ziemu. Jāatzīst, te ir arī labi un pat izcili posmi ar asfaltu. Aucei apkārt ir daudz skaistas pilis, iespēja palikt pa nakti peldošā namiņā ezerā, redzēt partizānu bunkurus un ko tik ne vēl.

Ceļā piedzīvojam kārtējo nejaušību – piezvana klients no Penkules un, vārds pa vārdam par ceļošanu, viņš pastāsta, ka tur nesen atvērta jauna kafejnīca "Telpa". Ko gan vairāk vajag – brauksim pārbaudīt, jo mums sanāk tieši pa ceļam! Jāteic, visa cieņa jauniešiem, kas te atvēruši kafejnīcu, jo Penkulē dzīvo ap 200 cilvēku un garām nav aktīva satiksme, bet te viss notiek – neesam vienīgie viesi un ēdienkartē pieejami arī ekskluzīvāki ēdieni, piemēram, teļa vaidziņi, kas reti kur dabūjami. Porcijas lielas, cenas adekvātas. Arī Teslu laiks pabarot un tāda iespēja ir Tērvetē, bet uzlādes punkts ir parka teritorijā un nav īsti skaidrs par maksāšanu, tādēļ līdz ar saulrietu esam Bauskā. Atstājam uzlādēt mašīnu un paši dodamies pastaigāt pa pilsētu.

Stundas laikā mašīna uzlādēta vairāk nekā 300 kilometriem, tāpēc droši varam arī sākt kustību uz Aknīstes pusi. Vienīgais asfalta ceļš ved caur Rīgas apvedceļu, tāpēc atkal priekšā 30 kilometri pa izjukušu "pavasara ceļu" uz Vecumniekiem un tad jau caur Valli un Neretu esam tikuši līdz Aknīstei, kur mūs gaida viesnīcas, kafejnīcas, sporta kluba, spa un izklaides centra "Kalniņā" saimnieks. Te ir vēriens – kādu 15 gadu laikā vecā padomju laika ēkā pašu spēkiem iekārtota patīkama viesnīca, vairākas banketu zāles, spa komplekss ar milzīgu džakuzi, pirti. Mūs pārsteidz sporta zāles izmērs, jo Rīgā ir mazākas, arī aprīkojums ir profesionāls. Tāpat mēs gandrīz no sajūsmas apraudājāmies, jo, lai gan no sarunātā laika nokavējām ierašanos par vairāk nekā stundu un ieradāmies gandrīz desmitos vakarā, saimnieks sarūpēja mums vakariņas ar lielām porcijām. Tā ir pareizā attieksme! Un te nav domāts, ka klients ir karalis, bet spēja ieinteresēt, sarunāties, dalīties emocijās, pastāstīt, kā viss radies. Viesnīcas cena ir no 17 eiro par cilvēku, spa komplekss – 16 eiro.

Otrajā dienā nobraukti 420 kilometri, no tiem daudz pa sliktiem ceļiem, bet nākamajā dienā jau laiks doties uz Balvu pusi.