Šis ir trešais raksts sērijā no bloga "Četri gardi ceļo" autoriem par viņu ceļojumu pa Latviju.
Šoreiz ļoti gribētos sākt no dienas otras puses – vakara –, bet tomēr uzturam intrigu un dodamies mūsu Latvijas kontūras apbraukšanas trešajā dienā, kad no Aknīstes aizbraucam līdz Viļakai.
Iepriekšējā vakarā mūs sāk nedaudz uztraukt tas, ko dzirdam radio par laika ziņām. Pa dienu pārslēdzam vismaz trīs radiostacijas (kurā vietā kura nu labāk skan), un visās mūs biedē ar laika prognozi sestdienai, kad sola visu iespējamo ziemas trakumu. No rīta pamostoties Aknīstē viesu mājā "Kalniņā", paskatāmies pa logu un secinām, ka sniedziņš ir, bet ne kupenās. Kamēr vēl cenšamies pamosties, mums jau sagatavotas izcilas brokastis. Bērniem lielākā sajūsma ir par pankūkām, kuras te tiek ceptas no īstām olām, nevis maisījuma. To, ko te uz šķīvja uzliek brokastīs, apēst nav iespējams, tāpēc, kad brauksiet uz Sēlijas pusi, palieciet tieši šeit, turklāt pavisam tuvu no šīs vietas ir Lietuva ar tās skaisto Ilzenbergas muižas kompleksu.
Lai gan jau laiks doties uz priekšu, sarunas ar "Kalniņā" saimnieci tik ļoti mūs iedvesmo, ka aizrunājāmies daudz ilgāk. Noteikti teiksim vēl to vairakkārt, bet lielākā cilvēka prasme un laimīgas dzīves pamats ir tieši spēja sarunāties. Sāciet runāt ar cilvēkiem, kas kaut ko dara, un pašiem radīsies tāda iedvesma, ka būs vēlme darīt ko vairāk!
Iepriekšējās divās dienās esam pieveikuši 850 kilometrus, atlicis vēl apmēram tikpat daudz, tāpēc sakām paldies "Kalniņā" un lecam iekšā automašīnā. Pašā Aknīstē ziemā ar apskates objektiem tā sliktāk, bet blakus ir viss, ko piedāvā Augšdaugavas novads, plus milzīga izvēle ko apskatīt Lietuvā. Izdomājam aizlaist uz Gārseni; tur ir senlietu muzejs, skaista baznīca un pils. Aši visu apskatām un pēc pārdesmit kilometriem esam Subatē, kurā ir vairākas neparastas baznīcas (Sēlijā un Latgalē baznīcu apbrīnošanas tūrisms ir populārs un ieteicams, pat ja neesi ticīgs). Tālāk laižam līdz Daugavpils robežai un no turienes nevis kā ierasts dodamies pa Daugavas augšējo krastu līdz Krāslavai, bet izdomājam uzprasīties ciemos pie pagājušās sezonas "Īsto latvju saimnieču" uzvarētājas Noras Poišas, kura reiz nolaisto Lielbornes muižu pāris gados ar ģimeni pārvērtusi par īstu pili. Starp citu, ja plāno braukt uz šo pusi, jāņem līdzi dokumenti, jo te joprojām diezgan bieži mēdz būt dokumentu pārbaudes.
Muižas teritorija ir milzīga, un te ir iespēja izbaudīt Daugavas lokus no otras, ne tik ierastās puses. Vasarā pieejama laivu noma, bet visu sezonu iespēja palikt skaistā viesnīcā. Kamēr ar saimnieci dzeram kafiju, viņas vāktās tējas un ēdam gardus saldos ēdienus, saprotam, ka laiks nav mūsu pusē un atkal visu nedaudz kavējam.
Pēc neilga laika tiekam līdz Krāslavai. Pilsēta ļoti skaista, bet kāpēc elektromašīnu uzlādes punktus neieplāno izvietot centrālajos stāvlaukumos, blakus tūrisma objektiem, bet kaut kur uz pilsētas robežas? Tā mums gadījās jau esot Pāvilostā un arī šeit – trīs kilometrus prom no centra. Turklāt tie izvietoti tā, ka nevar ērti nolikt blakus divus auto. Automašīnu uzlādējam tik daudz, lai tiktu līdz Dagdai un piebraucam apskatīt arī iespaidīgo Krāslavas grāfa Plātera pili, no kuras paveras skats pāri visai pilsētai un Daugavas lokiem.
Izbraucam no Krāslavas Dagdas virzienā. Mūsu plāns ir Dagda–Ezernieki–Ludza–Kārsava–Viļaka, un beidzot sagaidām arī laikapstākļus, par kuriem draudēja radio ziņās, un uz ceļiem parādās ļoti nepatīkami sniega sanesumi. Tiekam līdz Dagdai, bet tur pirmo reizi šajā ceļojumā nestrādā uzlādes punkts, un līdz Rēzeknei ir vairāk nekā 50 kilometri, kas nozīmē, ka iebrauksim pilsētā ar mazāk nekā piecu procentu baterijas atlikumu. Kad automašīnas uzlādēšanas jautājums atrisināts, izlemjam neriskēt tālāk braukt caur Ludzu un Baltinavu, bet pa lielāku ceļu ar mazu līkumu gar Balviem, kur arī piestājam, lai nopirktu sastāvdaļas biešu zupas vārīšanai, jo paliekam nedaudz aiz Viļakas pie Žīguriem – unikālā brīvdienu mājā "Rezidence Vecozoli". Teiksim tā, ja vēlies iedvesmu, kā vecu lauku māju pārveidot par jebkura cilvēka sapņu māju, vienkārši brauc uz šejieni.
Lai pagatavotu ēst, pašiem te jāiemācās rīkoties ar malkas krāsni. Šajā vietā nekas nav īpaši mūsdienīgs, bet to, kā garšo uz malkas krāsns gatavots ēdiens, zina tikai tie, kuriem ir pieredze lauku mājā. Mēs uzvārījām biešu zupu un baudījām kūpināto sīgu no Zvejnieku sētas "Dieniņas".
Ja rīt nebūsim ieputināti, tad caur Igaunijas pierobežu brauksim jau mājup, un mūsu Latvijas kontūras piedzīvojums bus teju galā. Šī atkal ir diena, kad esam ieguvuši daudz iedvesmas gan klātienē, gan attālināti satikuši radošus cilvēkus, un esam iemācījušies daudz jauna.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
