Pastaigas maršruts pa Rīgas parkiem Pārdaugavā, baudot ziedoni pilsētā  (2)

Ir skaista un saulaina aprīļa diena. Mostas daba, plaukst ziedi un pumpuri, zāle arī kļuvusi daudz zaļāka nekā pirms nedēļas, turklāt pirms dažām dienām – 19. aprīlī – sociālajos tīklos pamanīju, ka cilvēki sākuši publicēt Uzvaras parkā ziedošo sakuru fotogrāfijas. Man ir no darba brīva pēcpusdiena, automašīna uz īsu brīdi nodota autoservisa profesionāļu rokās, lai to sagatavotu braukšanai vasaras sezonā, tāpēc nolemju doties garākā pastaigā pa Rīgas parkiem. Mans pastaigas maršruta plāns ir apiet apkārt Māras dīķim, tad izstaigāt Arkādijas parku, Mazo Arkādijas parku un pastaigu pabeigt Uzvaras parkā pie plaukstošajiem ķiršu kokiem – sakurām. Turklāt man patiešām ir interese uzzināt, kas šobrīd notiek vietā, kur vēl nesen atradās bēdīgi slavenais Uzvaras piemineklis.

Māras dīķis, agrāk Marijas dzirnavu ezers, ir mākslīga ūdenskrātuve Rīgā – starp Torņakalnu un Āgenskalnu. Māras dīķis vēsturē vairākkārt pieminēts gan saistībā ar dažādām kauju vietām, gan saistībā ar to, ka šeit 1226. gadā uzceltas Rīgas bīskapa dzirnavas, kuras atradās vietā, kur Mārupīte iztek no Māras dīķa, un dzirnavas darbojušās vēl 20. gadsimta sākumā. Ja var ticēt vēsturiskajām liecībām, Māras dīķa krastā pagājušā gadsimta 20. gadu beigās ierīkoja pilsētas peldētavu, tur bijusi koka ēka peldētāju ģērbtuvēm, un pilsēta algojusi peldētavas uzraugu. Peldētava gan slēgta 1959. gadā. Pie Māras dīķa savulaik atradās arī laivu izīrēšanas vieta, bet ziemā uz dīķa aizsalušā ledus bijusi slidotava.

Māras dīķa krasti ir lēzeni, un dīķa vidējais dziļums ir 2,3–3,5 metri. Dīķī noteci regulē slūžas, un tur mīt dažādu sugu zivis, piemēram, līņi, karūsas, raudas, karpas, asari un pat līdakas. Pati pie dīķa redzēju ne vienu vien makšķernieku, kuram blakus atradās spainītis ar noķertajām zivīm. Māras dīķī ļoti bieži var redzēt ne tikai pīles, bet arī majestātiskos gulbjus, un pie dīķa izveidots 11 hektārus plašais Māras dārzs, lejpus dīķa pie Mārupītes ir Arkādijas parks.

Arkādijas parka platība ir 6,92 hektāri, un 1808. gadā šajā vietā ierīkoja privātu dārzu, vēlāk dārzā uzcēla teātri un ierīkoja izklaides un atpūtas vietas. Pēc tam, kad privāto dārzu 1896. gadā savā īpašumā ieguva Rīgas pilsēta, to nosauca par Torņakalna parku. Vēlākos gados Arkādijas parku paplašināja, ierīkoja jaunus stādījumus un zālienus, izmainīja caur parku tekošās Mārupītes gultni un uzcēla dārznieka māju. Vecās upes gultnes platākajās vietās izveidoja savstarpēji saistītus dīķus, ūdenskritumus un izbūvēja tiltiņus. 1911. gadā parku pārdēvēja par Arkādijas parku, un tur 1927. gadā uzcēla estrādi, kura vairākas reizes cieta ugunsgrēkos un šobrīd ir demontēta. Padomju gados parkā bija arī restorāns, kuru 1958. gadā pārveidoja par kinoteātri ar 420 skatītāju vietām, vēlākos gados šai ēkai piešķīra valsts mēroga koka arhitektūras pieminekļa statusu. Diemžēl divus gadus pēc 2006. gada ugunsgrēka vēsturiskā ēka tika nojaukta.

^{Foto: Daiga Miķelsone}

Daudzi rīdzinieki dodas pastaigās par Arkādijas parku, lai baudītu skaistus dabas skatus un barotu ne tikai pīles un gulbjus, bet arī baložus. Arī daudzi jaunlaulātie to apmeklē, lai papildinātu kādu no parka tiltiņiem ar savām mīlestības atslēgām un iegūtu skaistas kāzu dienas fotogrāfijas. Vasaras sezonā Arkādijas parkā un pie Māras dīķa var apmeklēt dažādus izklaides pasākumus – koncertus, muzikālos un gaismas šovus –, kā arī doties multimediālās pastaigās.

Blakus Arkādijas parkam atrodas arī Mazais Arkādijas parks 1,45 hektāru platībā. Daudzi rīdzinieki nemaz nezina, ka šāds parks kādreiz bijis, un šobrīd diemžēl ir visai maz liecību par parka esību, vien tik, cik neliela zaļā zona ar mazu uzkalnu, kur atrodas mūra ēkas fragmenti un kāpnes. Šī parka vēsture saistāma ar 20. gadsimta sākumu, kad vairākus gadus parks, drīzāk – dārzs, bija privātīpašums, kurā tika iestādīti daudzi dārza augi. Sākotnējā iecere bija veidot dārzu latviešu tautas instrumenta kokles formā. Visticamāk, tāpēc, ka blakus dārzam joprojām atrodas iela ar skanīgu nosaukumu – Kokles iela. Pēc Otrā pasaules kara dārzs pārgāja Rīgas pilsētas īpašumā, un 1950. gadā Mazais Arkādijas parks kļuva par oficiālu rīdzinieku atpūtas vietu. Ilgus gadus parkā atradās padomju karavīru godinoša skulptūra, kuru slepeni demontēja 1990. gadā. Tagad bijušā parka vietā uzstādīta dekoratīva skulptūra ar nosaukumu "Jātnieks", un diemžēl saskaņā ar Rīgas attīstības plānu 2006. gadā tika uzsākta Mazā Arkādijas parka teritorijas apbūve.

Un nu nonāku lielākajā un pretrunīgāk vērtētajā Rīgas parkā – Uzvaras parkā, kura platība ir 36,70 hektāri un kur šobrīd var apskatīt ziedošās sakuras, kas arī ir galvenais manas pavasarīgās pastaigas mērķis. Parka teritorijas vēsture, protams, sena – līdz 20. gadsimta sākumam Mārupītes krastos pletās purvainas pļavas, uz kurām līdz pat 1908. gadam bija attiecināms būvniecības darbu liegums, savukārt ainavu parka izveide šajā vietā uzsākta 1909. gadā, un parka atklāšana notika 1910. gadā. Sākotnēji parks ieguva Pētera parka nosaukumu par godu Pēterim I – Krievijas caram, kurš pēc pilsētas aplenkuma 1710. gadā iekaroja Rīgu. Sākotnējā iecere bija parku veidot līdzīgu Mežaparkam – ar savrupmāju apbūvi, sporta laukumiem un kafejnīcām. Starp citu, šobrīd apskatāmā liepu aleja gar Uzvaras bulvāri tika iestādīta 1915. gadā.

Pēc Latvijas brīvības cīņām, 1923. gadā, parku pārdēvēja par Uzvaras laukumu – pieminot uzvaras pār Bermonta karaspēku ceturto gadskārtu. Vēsturiskajos avotos atrodama informācija, ka šeit notika militāras parādes, kā arī IX Vispārējie latviešu dziesmu svētki 1938. gadā, kad šim nolūkam tika uzcelta jauna pagaidu estrāde. Kādreizējais Latvijas valsts Ministru prezidents Kārlis Ulmanis plānoja, ka šajā parkā tiks izveidots monumentāls stadions, kas simbolizētu valsts varenību un savos apmēros būtu pielīdzināms Berlīnes Olimpiskajam stadionam, kurā norisinājās 1936. gada vasaras olimpiskās spēles. 1961. gadā padomju vara parku pārdēvēja par PSKP XXII kongresa parku. Pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā par godu uzvarai Otrajā pasaules karā tajā tika nolemts izveidot padomju varu slavinošu monumentālu ansambli, un uzvaras 40. gadadienā tika atklāts 79 metrus augstais obelisks "Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotajiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem", un parku atkal pārdēvēja par Uzvaras parku.

^{Foto: Daiga Miķelsone}

Manuprāt, interesants ir fakts, ka 2003. gadā, Latvijas Tautas frontes dibināšanas 15. gadadienā, Augstākās padomes deputāti Uzvaras parkā iestādīja 138 kokus. Un patiešām – 1990. gada 4. maijā 138 deputāti nobalsoja par Latvijas Augstākās padomes deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu". Nevaru nepieminēt nu jau vēsturisko faktu, ka Latvijas valsts okupāciju simbolizējošā pieminekļa demontāža tika uzsākta pagājušā gada augustā. Šobrīd bijušā pieminekļa teritorija ir norobežota, tai nevar piekļūt, jo tur notiek teritorijas labiekārtošanas darbi. Saskaņā ar Rīgas domes publiskoto informāciju Uzvaras parkā demontētā pieminekļa teritorijā paredzēts uzstādīt vairāk nekā 100 jaunus soliņus, izvietot bērnu rotaļu un vingrošanas elementus, iestādīt aptuveni 1500 kokus un krūmus, kā arī citus augus. Tāpat plānots izbūvēt gājēju un velosipēdistu celiņu, būs atsevišķs celiņš skriešanai. Parkā plānota skeitborda trase, slēpošanas trase un celiņš skrituļslidošanai, kā arī ir iecere nākamgad izveidot bērnu ūdens rotaļu laukumu.

Es gribētu, lai Uzvaras parku asociētu ne tik daudz ar kādreiz tur uzstādīto un tagad demontēto okupācijas varu slavinošo pieminekli, bet ar dabas skaistumu. Katru pavasari daudzi rīdzinieki, Rīgai tuvējo pilsētu iedzīvotāji un arī tūristi dodas uz šo parku, lai uz brīdi sajustos kā Japānā. Starp Uzvaras parkā iestādītajiem kokiem, protams, dominē liepas, bērzi, ozoli, egles, kļavas un vēl citi, bet 2012. gadā ar Japānas vēstniecības Latvijā atbalstu parkā tika iestādīts sakuru dārzs ar 114 kokiem, kuru ar vēl 15 kokiem 2019. gadā papildināja uzņēmums "Rīgas meži". Katru pavasari daudzi cilvēki ar nepacietību gaida sakuru ziedēšanu. Pēc pašas pieredzes zinu, ka 2020. gadā sakuras ziedēja jau 28. martā, pagājušajā gadā pie ziedošajiem Japānas ķiršiem fotografējos 2. maijā, šogad pirmā publiskā informācija par sakuru ziedu plaukšanu internetā parādījās 19. aprīlī. Izrādās, Japānas ķiršu koku augļi visbiežāk ir mazi un skābi, bet tos var ēst vai izmantot džemu un vīnu pagatavošanā, tāpat pārtikā var izmantot koku lapas, tās tiek marinētas vai sālītas, un japāņi sakuru koku lapās mēdz iesaiņot saldumus.

Šobrīd sakuru dārzs patiešām zied un gaisā virmo ķiršu ziedu pasakainās smaržas. Cilvēku darba dienas pēcpusdienā Rīgas parkos nav daudz, un es nesteidzīgi baudīju gan dabas skaistumu, gan skaistos ziedus, gan ziedu un pavasara smaržu.

Ieeja visos parkos ir bez maksas, un katrs var izdomāt savu pastaigas maršrutu un noteikt tā garumu. Mana nesteidzīgā pastaiga ilga apmēram trīs stundas un bija 10 kilometrus gara. Pastaigas laikā tapa skaistas fotogrāfijas, kuras arī rudens un ziemas tumšajos vakaros atgādinās man par pavasara skaistumu ne tikai Latvijā, bet arī Japānā.