Daba, miers un Jaunsudrabiņš – četras interesantas pastaigu takas Ropažu novadā

Pusstundas brauciena attālumā no Rīgas atrodas dabas liegums "Lielie Kangari", kura kopējā platība ir 1972,4 hektāri. Dabas liegumā izveidota pastaigu taka vairāk nekā divu kilometru garumā ar tiltiņiem un skatu platformu pie ezera. 2019. gada nogalē šeit tika izbūvēts skatu tornis 33 metru augstumā. Tas ir otrs augstākais skatu tornis Latvijā, un no tā paveras skats uz ainavisko apkārtni – lielāko osu grēdu Latvijā, kur ir gan Kangaru ezers, gan Lielkangaru purvs un pārmitrie meži ezera un purva malās. Dabas liegumā mīt Latvijā un Eiropā retas un aizsargājamas sugas.

Jāpiebilst, ka no 29. maija līdz 4. jūnijam skatu tornis ir apmeklētājiem slēgts, bet, tā kā biju vienīgā šīs dabas takas apmeklētāja rīta pusē, man izdevās sarunāt ar krāsošanas darbu veicējiem, ka, neskatoties uz izvietotajām brīdinājuma un aizlieguma zīmēm, viņi man atļaus uzkāpt tornī un apskatīt fantastiskos dabas skatus, kas tur paveras.

Dabas takas sākumā izveidots Veselības maršruts, kurš ikvienu apmeklētāju – gan mazu, gan lielu – aicina kārtīgi izvingroties un izkustēties. Deviņi informatīvie stendi piedāvā gan elpošanas, gan muskulatūras stiepšanas un stiprināšanas vingrinājumus, kā arī īpašus vingrojumus koordinācijai, kuros jāizmanto turpat mežā atrodamie čiekuri vai akmentiņi, turklāt katra vingrojuma atkārtojumu skaits paredzēts četrām vecuma grupām.

Visas takas garumā ir izvietotas informatīvās norādes, kur redzams attālums līdz ezeram, automašīnu stāvlaukumam un Burlakkalniņam, kas ir vieta, kur kādreiz slēpušies lielceļu laupītāji.

Apmeklētāju informēšanai un izglītošanai takas garumā izvietoti informatīvie stendi ar fotogrāfijām gan par šīs teritorijas vēsturi, gan aizsargājamām augu, dzīvnieku un putnu sugām. Pats interesantākais šķita informatīvais stends, kurā apkopots plašs stāstu un teiku kopums par notikumiem, vietām, tēliem un parādībām Lielajos Kangaros. Tur ir vēsturiski stāsti gan par krogiem, gan Bendes leju, gan teika par Kangarkalnu Lielo vīru, gan par milzi Kangaru un citiem.

Tālāk mans ceļš veda uz 17 kilometrus attālo Zaķumuižas dabas taku. Tā sākas pie automašīnu stāvlaukuma pretī bērnudārzam un vijas cauri Zaķumuižas stadionam, kur pieejams gan bērnu rotaļu, gan sporta laukums. Tālāk dabas taka ved cauri mežam un kādreizējam Valdenrodes muižas kompleksa parkam. Dabas takas garums ir apmēram divi kilometri, un tā ir lokveida, turklāt pie takas ir dažādi informatīvie stendi, piemēram, par "Zaļās vārnas" velomaršrutiem Ropažu novadā, kā arī par augiem un putniem, kurus te var sastapt.

Dabas takas teritorijā atrodas Zaķumuižas "Disku golfa parks", kur informatīvajā stendā var izlasīt gan par disku golfa spēles noteikumiem, gan spēles mērķi un gaitu, un visas takas garumā ir redzami dzeltenie golfa spēles grozi. Man ļoti patika dabas takas veidotāju ideja – pārvietošanās virzienus dabas takā norādīt ar dzejoļiem – uz informatīvajiem stendiem ar sarkanām bultiņām ir lasāmas gan Imanta Ziedoņa, gan Intas Balčūnas, gan Māras Zālītes dzejas rindas. Manuprāt, viena no skaistākajām dabas takas vietām ir Sapņu līcis Lielās Juglas krastos, kur ar Guntas Micānes dzejoļa "Izver sapni caur saules staru" vārdiem dabas takas apmeklētāji tiek aicināti "paskatīties tālumā, ieklausīties, padomāt un atpūsties".

Nākamais pieturas punkts bija latviešu rakstnieka, gleznotāja, grāmatu ilustratora Jāņa Jaunsudrabiņa izziņu taka, pa kuru var aiziet līdz diviem skaistiem ezeriem – Dūņezeru un Peldezeru.

Izziņas dabas taka sākas šosejas Rīga–Sigulda labajā pusē pie atpūtas kompleksa "Niki". Šī dabas taka nav lokveida, kopējais tās garums ir apmēram divi kilometri, un visas takas garumā izvietoti informatīvie stendi ar Jāņa Jaunsudrabiņa dzejas rindām un teicieniem. Izrādās, Jānis Jaunsudrabiņš Garkalnē nodzīvojis sešus gadus (no 1938. līdz 1944. gadam) un tā bijusi viņa pēdējā dzīvesvieta dzimtenē – līdz pat Otrā pasaules kara beigām, kad viņš, nevēlēdamies sadarboties ar komunistisko režīmu, devies bēgļu gaitās. Šeit tapuši daudzi viņa stāsti, kā arī raksti avīzēm, un Garkalnes apkārtnē rakstniekam kopumā veltīti pieci objekti.

Dabas takas maršrutā apskatāmais Dūņezers jeb Lēpītis ir 2,6 hektārus plašs. Savukārt Peldezers jeb Sēres ezers, jeb Dziļezers ir 2,7 hektārus liels, un tā vidējais dziļums ir 4 metri.

Jaunsudrabiņa izziņas takā var pastaigāties, baudīt dabu un mežu, makšķerēt, atpūsties pie ezeriem, peldēties un uzzināt daudz interesantas informācijas. Mans pēdējais pieturas punkts ir pavisam netālu esošā Dižozolu dabas taka, kuras atrašanās vietu nerāda neviena navigācijas programma.

Braucu līdz Skuķīšu ciemam, kur man ir atzīmēts arī otrs pieturas punkts – viesu nams "Upesrūķi". Uzmanīgi vēroju apkārtni, līdz pamanu vajadzīgo norādi uz dabas taku.

No informatīvajiem stendiem uzzinu, ka līdz 1982. gadam teritorija ap ozoliem bija skaista palieņu pļava, kur vasarās ganījās govis, bet no 1990. gada meža un pļavu teritorija vairs netika apsaimniekota un aprūpēta un aizauga ar krūmājiem.

Nemaz ne tik sen uzsākta Garkalnes pašvaldības atbalstīta Dižozolu takas attīrīšana no krūmājiem. Mans lielākais pārsteigums bija kokos iekārtotās bišu dores sešu metru augstumā, kur dzīvo un spieto savvaļas bites. Tieši mežos sastopami koki, krūmi un zāles, kas ir labi nektāra devēji bitēm, un, izrādās, bites mežā nektāru vāc arī tā zemākajos slāņos no viršiem, ugunspuķēm, avenēm, brūklenēm, dzērvenēm, mellenēm, sausseržiem, irbenēm un citiem meža augiem. Vietās, kur augstu kokos atrodas bišu stropi, patiešām sajūtos nedaudz maģiski, jo visi stropi ir bišu pārpilni, bet bites spieto tik augstu, ka, stāvot zem koka, nav jābaidās no sāpīgajiem bišu dzēlieniem.

Mežā gar dabas taku aug ne tikai ozoli, bet arī priedes, egles, pīlādži, bērzi un citi koki. Turklāt šis mežs man ir īpašs ar to, ka tajā ne tikai aug seni koki, bet meža klusumu ik pa brīdim pārtrauc bišu spietu sanēšana koku galotnēs.

Dižozoli šajā dabas takā Tumšupes jeb Melnupes krastos ir apmēram 400 gadus veci, un no šiem milzu ozoliem sajūtama jaudīga enerģija. Varenākā ozola apkārtmērs ir 4,5 metri. Uzzinu arī, ka par dižozolu sauc ozolu ar apkārtmēru virs četriem metriem un Latvijas lielākie dižozoli pārsniedz deviņu metru apkārtmēru. Dabas takā pieejami dažādi interesanti objekti, piemēram, "9 egļu māja", "Ozols čūskulēns" un citi, kā arī dažādi oriģināli kokgriezumi.

Dabas takas maršrutā ir pieejami interesanti informatīvie stendi, tai skaitā par ozoliem ticējumos, leģendās, sakāmvārdos un pasaku simbolos. Viena no, manuprāt, interesantākajām leģendām ir par to, ka tūkstošiem gadu ozoliem lapas bijušas gludas kā daudziem citiem kokiem. Bet tad Dievs ar Velnu noslēguši derības, turklāt Velns teicis, ka derības izpildīšot, kad ozoliem lapas būšot nobirušas. Dievs aizliedzis ozoliem nomest lapas, kas arī noticis. Kad Velns sapratis, ka derības zaudētas, viņš kļuvis tik dusmīgs, ka klupis ozolā un meties plēst lapas robu robos, un kopš tā laika ozolam lapas ir robainas.

Tāpat, izrādās, rudenī vajag nostāties zem ozola un noķert krītošu lapu, pirms tā sasniegusi zemi, un noglabāt somā vai naudas makā, tad nauda nekad nebeigsies. Savukārt, ja kabatā vienmēr nēsā trīs ozola zīles, nēsātājs vienmēr izskatīsies jaunāks par saviem gadiem.

"Visus mūs vieno dabas varenums un skaistums,
Saule, gaiss, zeme un ūdens,
Kas mūžam atjaunojas un atjauno."