Ir tikai pašsaprotami, ka katram savs dārzs ir vismīļākais – tajā zeļ un plaukst pašu izvēlētie un lolotie augi, iespējams, kāds no kokiem ir vecvectēva stādīts un jau sasniedzis dižkoka statusu, bet kāds rozes stāsts saņems kā dāvana kāzu dienā. Tieši tik vienkārši ir mūsu ikkatra dārza lepnumi!
Taču nekas augus un dekorus dārzā neizceļ tik labi kā svaigi nopļautais mauriņš. Tādēļ "Māja&Dārzs" sadarbībā ar "Stihl" aicina piedalīties konkursā, kurā vari laimēt "Stihl" "RMA 339 C" akumulatora zāles pļāvēju ar akumulatoru un lādētāju 700 eiro vērtībā.
Dalies savā stāstā ar citiem! Pastāsti mums par savu dārza lepnumu un vēstulei klāt pievieno arī fotogrāfijas. Stāstus vari iesūtīt līdz 30. jūnijam. Uzvarētāju paziņosim 3. jūlija "Delfi" raidījuma "Dārza jautājums" noslēdzošajā epizodē. Vairāk par konkursu vari lasīt šeit.
Taču nu laiks iepazīties ar Santas Gūtes dārza lepnumu – eksperimentāli izaudzētajiem Āfrikas gurķiem, ko mēdz dēvēt arī par meksikāņu gurķiem un arī peļu arbūziņiem – neparastie dārzeņi pārsteidz ne tikai acis, bet arī garšas kārpiņas. Interesantajam augam par godu tapis arī Santas sarakstīts dzejolis.
Mana dārza lepnums
Kas ir mana dārza lepnums?!
Tik daudz stāstīt, rādīt varu, visu ko šai dārzā daru,
Visu, kas tur mīļš un svēts,
Pašu spēkiem izaudzēts.
Dobes košas, augi cēli,
Tā kā lepni Dieva dēli.
"Saldās mīlas" reibinošā smarža,
Ķiršu saldi skābā garša.
Reti sastopamais zieds,
Sarkanās grāmatas sējumā kas siets,
Dzegužpirkstīte tās vārds,
Skaistums spēcīgāks kā pērkoņdārds!
Saulespuķes stiepjas garas,
Tiecoties pēc brīvas varas,
Četri metri ir nudien,
Lai miers ir pasaulē aizvien!
Bet šai reizē izcelt vēlos,
Gurķi savādo un cēlo,
Sauc par Melotriju to,
Pazīst kā Āfrikas gurķi ar vēl šo.
Paskats – maza arbūziņa ādā,
Dekors sanāk fantastisks no tāda.
Vijas, tinas augstu, plaši,
Nevaram vairs augļus aizsniegt paši!
Garšīgs svaigs tas nav nudien,
Konservēts pats iekšā lien.
***
"Ik katra lietiņa, vietiņa vai priekšmets, kas atrodas manā dārzā, būtu pelnījis saukties par mana dārza lepnumu. Gan pašmeistaroti LED jaundarinājumi naksnīgā dārza izgaismošanai, gan savādu latviski eksotisko augļkoku eksperimentāla stādīšana kā, piemēram, ķiršaprikoze. Vai varbūt sena lejkanniņa un kausiņu komplekts ar nostalģisku bērnības pieskaņu, kad dārzā spēļu zupas tika vārītas no samteņu "sēnēm" un maksāts tika ar jasmīnu lapu naudiņu. Vīteņauga "Saldā mīla" vakaru reibinošā smarža, kad tā vien gribas nevilšus piesūkties kā kamenei tās ziedu smaržas mākonī. Cik daudzi ir jautājuši: "Kā smaržo MĪLESTĪBA?" Es zinu kā! Tieši tā tā arī tiešām varētu smaržot!
Foto: Privātais arhīvs
Mūsu dārza pļaviņā katru gadu lepni gozējas Baltijas dzegužpirkstīte, kura ierakstīta Sarkanajā grāmatā. Tās orhidejveidīgie ziediņi spilgtā krāsā – burvīgs skaistums, bet tik trausls un saudzējams. Pagājušajā vasarā iesētās saulespuķes, pirmreizējas iemītnieces mūsu dārzā, ar devīzi "Saliedētībai ar Ukrainas tautu", izauga varenas, virs četri metri nudien, sniedzās gan saulei, gan brīvības un miera alkām pretī, pāraugot pat ceļmalas ceriņus. Ak, cik daudz nominantu, bet žūrija vien manā objektīvi neobjektīvajā personā. Un kā jau visās nominācijās, vienmēr ir kāds, kas izceļas nedaudz vairāk, un pagājušās vasaras nominācijā "Mana dārza lepnums" "Grand Prix" iegūst – Āfrikas gurķis (melotrija)! Skaļi aplausi!
Foto: Privātais arhīvs
Par "Grand Prix" ieguvēju. Pirmā nejaušā saskriešanās veikala stendā ar Āfrikas gurķu sēklām lika sasmieties, vai tad tiešām pie mums Latvijā izaugs kaut kas, kam varētu būt vai nebūt saistība ar Āfriku, un bez visa cita, tie vēl izskatās kā arbūzi, tikai tādi miniatūri (apmēram divu centimetru mazi auglīši).
Ja jau reiz pie mums nopērkami, eksperiments ar to pašu brīdi var sākties – sēklas tika iegādātas. No trīs izaugušajiem stādiņiem tika izvēlēti divi pēc izskata spēcīgākie brašuļi, kurus nolēmām stādīt pie mājas sienas ar domu, ka tie varētu vīties augšup pa statīvu, savā ziņā aizvietojot parasti tur augošos vīteņaugus.
Sākotnēji likās, ka Āfrikas gurķu stādiņi nedaudz nīkuļo, varbūt kā siltzemju vārda nēsātājiem, tiem tomēr nepietiek vien ar Latvijas sauli, D vitamīna trūkums organismā, kā jau mums visiem. Bet uz vasaras otru pusi, kad āra temperatūra bieži sasniedza +30 grādus, tie sāka parādīt savu īsteno, mežonīgo izdzīvotāju dabu, uzstīgojot līdz pat jumtam. Un auglīši – gurķīši aizmetās arvien no jauna līdz pat septembrim, varbūt pat ilgāk.
Foto: Privātais arhīvs
Pirmais nedrošais kodiens jaunizaudzētajā auglī – tpēeee, nu diez kas nav, tāda pārauguša gurķa skābenā garša, miza cieta. Mierināju sevi, varbūt par ilgu saudzēts pirmais auglītis?! Sākotnēji nevarēja saprast cik ilgi auglis jānobriedina. Bet nē, tāda melotrijai neglaimojoša garša izrādījās arī pārējiem nogaršotajiem auglīšiem, neatkarīgi no to brieduma pakāpes.
Uh, bet cik skaisti mazie "arbūziņi" izskatās kā dekors dārzeņu platēs, un daudzie radu un draugu jautājumi par līdz šim vēl neiepazītajiem svītrainīšiem lika lepnumā gozēties gan pašiem Āfrikas gurķīšiem, gan to eksperimentus mīlošajiem audzētājiem! Noprovējām tos ievietot arī rudens konservu burciņās kopā ar parastajiem latvju īstenajiem lauku gurķīšiem, jāsaka, garša daudz tīkamāka mūsu garšas kārpiņām, etiķa piegarša laikam tomēr ņem pieraduma labgaršas virsroku!
Skola nu ir rokā, arī šogad jau laicīgi tika iesētas pagājušā gada atlikušās sēkliņas un izraudzīti divi jauni brašuļi – dzīvīgākie melotriju stādiņi. Nu jau tie ieņēmuši augšanas vietu pie sienas un palēnam ar savām smalkajām stīgām cenšas veikt jogas vingrinājumus āķējoties, tinoties un stiepjoties koka statīvā. Manāmi arī pirmie aizmetušie auglīši, un to lapiņas kautri uzsmaida un piemiedz ar aci – lūdzu, neaizmirsti mūs regulāri padzirdīt!"
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
