Ģimenes ceļojums uz Bulgāriju, kurš noslēdzās ar vēstuli vēstniekiem  (4)

Sešās dienās ar nomas auto nobraucām gandrīz 1400 kilometrus, katru nakti pavadot citā pilsētā. Pabijām gan Melnās jūras pludmalēs un Turcijas un Grieķijas pierobežas kalnos, gan kultūras un vēstures piesātinātās pilsētās, tajā skaitā lielākajā romu geto Eiropā. Galu galā ceļojums noslēdzās ar vēstuli vēstniekiem, taču nepavisam sliktā nozīmē.

Bulgārija ir viena no Balkānu valstīm Eiropas dienvidaustrumos, kura robežojas ar Turciju, Grieķiju, Ziemeļmaķedoniju, Serbiju un Rumāniju. Pēc teritorijas platības tā ir gandrīz divas reizes, bet pēc iedzīvotāju skaita gandrīz četras reizes lielāka par Latviju.

Pirms diviem gadu tūkstošiem Bulgārijas teritorija bija pazīstama kā Trāķija. Tieši no šejienes nāca leģendārais vergu un gladiatoru sacelšanās vadonis Spartaks, kurš savulaik lika ne pa jokam nodrebēt pašiem romiešiem.

Lielās tautu staigāšanas laikā trāķiešu zemēs vispirms apmetās goti, tad 6. gadsimtā slāvu cilts avāri, bet 7. gadsimtā tagadējās Bulgārijas teritorijā ieradās bulgāri. Interesanti, ka sākotnēji bulgāri, kuri jau pirms tam bija radījuši valsti Volgas upes reģionā (t.s. Volgas bulgāri), pēc izcelsmes bija tjurku klejotāju (nomadu) cilts. Laika gaitā bulgāri pārņēma dienvidslāvu kultūru un valodu, tautas nosaukumu atstājot nemainīgu.

Kopš tiem laikiem Bulgāriju ik pa laikam plosījuši kari un cīņas ar saviem kaimiņiem – sākot no bizantiešiem un beidzot ar turkiem. Pēdējie daudzu bulgāru acīs joprojām tiek uzskatīti par galveno draudu neatkarībai.

Komunistiskais režīms, neviendabīgais etniskais sastāvs, emigrācija, korupcija un atrašanās līdzās bieži vien nedraudzīgiem kaimiņiem Bulgārijai nesušas tās problēmas, ar kurām cīnās arī Latvija. Tiek lēsts, ka pēdējo trīsdesmit gadu laikā labākas dzīves un darba meklējumos Bulgāriju pametuši vairāk nekā viens miljons iedzīvotāju. To var just arī ceļojot pa Bulgāriju – garām slīd daudzi pustukši ciemati un pilsētas. Daudz iesāktu, taču nepabeigtu un vietām jau aizaugušu ēku.

Tā rezultātā Bulgārija ir viena no mazattīstītākajām valstīm Eiropas Savienībā. Taču lai šie fakti jūs nebiedē – ņemot vērā tās vēsturi un atrašanās vietu, Bulgārijā patiešām ir ko redzēt. Turklāt cilvēki, vismaz tie, kurus mēs sastapām, ir laipni, atsaucīgi un izpalīdzīgi, bet cenas pieņemamas.

^{Foto: Aldis Bukšs}

Līdzīgi kā lielākā daļa tautiešu, savu ceļojumu sākam Melnās jūras krastā izvietotajā Varnā – trešajā lielākajā Bulgārijas pilsētā. Pirmie iespaidi par pilsētu nav tie labākie – ikdienas rūpju pārņemtu ļaužu drūzma, daudzviet savu laiku nokalpojušas ietves un ielas, dažviet dienvidniekiem raksturīgā nevīžība vai netīrība. Taču šis priekšstats var būt maldīgs, it sevišķi, ja runājam par dienvidu zemēm. Jau drīz vien tu pie tā pierodi un nepamani, saule un karstums nomāc visu ziemeļu perfekcionismam raksturīgo cimperlīgumu.

Jau nākamajā dienā dodamies uz nākamo pieturpunktu Nesabaru. Jāsaka, ka Nesabara, kas ir salīdzinoši neliela kūrortpilsēta Melnās jūras krastos, patīkami pārsteidz. Pirmkārt ar savu seno vecpilsētu, kas izvietojusies uz nelielas pussalas, kuru ar krastu savieno vien šaura zemes strēle.

Te ir gan vairākas pludmales, gan arī neskaitāmi krodziņi, un ēstuves ar salīdzinoši pieņemamām cenām. Ņemot vērā to, ka esam kopā ar mazajām meitām, aktīvās atpūtas iespējas neizmantojam, taču arī tas šeit ir iespējams.

Pēc Nesabarā pavadītas dienas mūsu ceļš ved uz kalnainu pierobežas reģionu netālu no Grieķijas un Turcijas. Naktsmājas paredzētas Kardžali – palielā pierobežas pilsētā, taču galvenie apskates objekti nav pilsētā, bet gan izvietoti tās tuvumā. Pirmkārt, tā saucamais Zirga pakavs – skaists Ardas upes līkums ar Rodopes kalniem fonā. Otrkārt, Perperikona – senas trāķiešu pilsētas drupas, kurā saskaņā ar leģendu Aleksandrs Lielais saņēma pareģojumu par to, ka viņš iekaros pasauli.

Zirga pakavs patiešām ir viena no ainaviskākajām vietām, kurā ceļojuma laikā sanāk pabūt. No kalnainā ceļa, kurš stiepjas gar šo upes līkumu, paveras brīnišķīgs un iespaidīgs skats. Jāsaka gan, ka infrastruktūra ap šo vienu no slavenākajām Bulgārijas apskates vietām nedaudz izbrīna. Proti, tās faktiski nav. Uz improvizētu skatu vietu ved vien iemīdīta taciņa, netālu stāv pamesta suvenīru bodīte, nav ne stāvlaukuma, ne info stenda.

Šādu ainu pie tūrisma objektiem var sastapt viscaur Bulgārijai. Tā arī nesaprotam, vai jūnija vidū vēl nav sākusies sezona vai arī tūrisma industriju un valsts pārvaldi skārusi smaga krīze. Iespējams, citās zemēs būtu ne tikai labiekārtota infrastruktūra, bet censtos iekasēt biļetes par katru šādu objektu. No otras puses, tā ir laba ziņa taupīgiem ceļotājiem – lielākajā daļā apskates vietu biļetes neiekasē vai arī cenas ir salīdzinoši zemas.

Vēl viens apskates objekts netālu no Kardžali ir Perperikona. Senas trāķiešu, vēlāk romiešu pilsētas drupas klinšaina kalna virsotnē. Daži autori Perperikonu dēvē arī par bulgāru Maču Pikču. Šis salīdzinājums nav bez pamata. Tā ir sena trāķiešu svētvieta. Savulaik šajā vietā, kur cilvēki sākuši dzīvot jau pirms septiņiem tūkstošiem gadu, bija izvietots Dionīsa templis. Saskaņā ar leģendu, tieši šajā templī jaunais Maķedonijas Aleksandrs saņēmis pareģojumu par to, ka viņš iekaros pasauli.

Kardžali reģions ļauj izbaudīt to burvību, kuru spēj sniegt tikai braukšana pa šauriem un līkumotiem kalnu ceļiem. Vietām bedrainais ceļš stiepjas gar mežiem noaugušiem kalniem, neomulīgām aizām un lielākiem vai mazākiem kalnu ciematiņiem. Gandrīz ikvienā kalnu ciematā redzami minareti – torņi pie mošejām no kuriem musulmaņi tiek aicināti uz lūgšanām. Lai arī pašā Kardžali vairākums iedzīvotāju ir bulgāri, tā apkārtnē vairākums iedzīvotāju ir turki, kuri atšķirībā no pareizticīgajiem bulgāriem, ir musulmaņi.

Saskaņā ar oficiālajiem datiem, Bulgārijā dzīvo aptuveni pusmiljons etnisko turku (8,8 procenti). Cik ir lasīts, daļa šo turku patiesībā ir pārturkoto bulgāru pēcteči (šeit var vilkt paralēles ar Latgales etniskajām minoritātēm). Savu laiku nokalpojušie ceļi, pussabrukušas autobusu pieturas, pamestas mājas un pustukši ciemati. Tās, iespējams, ir sekas tam, ka šī minoritāte lielā daļā gadījumu nejūtas piederīga Bulgārijai, bet gan Turcijai. Tas savukārt atspoguļojas arī valdības un reģiona attiecībās.

Pret mums vietējie turki izturas draudzīgi, taču var just, ka daļai no viņiem pret bulgāriem siltas jūtas nevalda. Fakts, ka televizorā brīvi pieejams plašs klāsts ar turku kanāliem, droši vien identificēšanos ar Bulgāriju neveicina.

Labs piemērs ir mana saruna ar kādu sirmu Bulgārijas turku, kurš pie ieejas Perperikonā tirgo dažādus akmentiņus. Pārjautājis, no kurienes mēs esam un saņēmis atbildi, ka no Latvijas, viņš priecīgi iesaucas: "Mēs vakar ar jums spēlējām futbolu!". Piekrītoši māju viņam ar galvu. Jā, vakar vakarā ar turku kanāla palīdzību arī pats skatījos šo Latvijas un Turcijas futbola izlašu spēli. Eh, mums bija tāda iespēja uzvarēt...

Nākamajā dienā mūsu ceļš ved uz Bulgārijas otro lielāko pilsētu Plovdivu. Plovdiva tiek uzskatīta par Bulgārijas kultūras centru, un 2019. gadā bija arī Eiropas kultūras galvaspilsēta.

Savā vismaz piecus tūkstošus gadus senajā vēsturē Plovdiva bijusi pazīstama ar vairākiem nosaukumiem, tajā skaitā grieķu vārdā "Poneropolis". Vai zināt kā šis nosaukums tulkojas? "Neliešu pilsēta". Tas esot radies pēc tam, kad pirms vairāk 2300 gadiem Maķedonijas valdnieks Filips II pēc pilsētas iekarošanas tajā nometinājis aptuveni divus tūkstošus viltus apsūdzētājus, lišķus un pašlabuma meklētājus, juristus un citus viņaprāt necienījamus cilvēkus.

^{Foto: Aldis Bukšs}

Neskatoties uz šo lappusi pilsētas vēsturē, sastopam tikai jaukus un inteliģentus cilvēkus. Plovdiva patīkami pārsteidz. Kā izrādās, ierodamies pilsētā nedēļas nogalē, kad te norisinās gan franču mūzikas festivāls, gan mūzikas un mākslas festivāls "Kapana Fest 2023". Pilsētas centrs pilns ar tūristiem, mūziku, mākslu un vakara bohēmu.

Plovdiva ir ievērojama arī ar to, ka tajā aplūkojamas salīdzinoši labi saglabājušās seno romiešu celtnes. Pirmkārt, romiešu amfiteātris, kurš no antīkajiem teātriem pasaulē ir vislabāk saglabājies un kurā joprojām notiek koncerti un izrādes. Netālu aplūkojama daļa no seno romiešu stadiona, kurā norisinājās zirgu pajūgu sacensības, romiešu laiku foruma un bibliotēkas paliekas. Par romiešu laika pilsētas izmēriem var spriest pēc teātra un stadiona apmēriem – teātris spēja uzņemt līdz pat septiņus tūkstošus skatītāju, bet stadions līdz pat 30 tūkstošus skatītāju.

Esam ieradušies tieši ķiršu sezonas vidū. Tos tirgo arī uz ielām, taču visizdevīgākās cenas ir tirgū. Lai arī pārtikas cenas Bulgārijā īpaši neatšķiras no cenām Latvijā, svaigi novāktie ķirši te ir reizes četras lētāki nekā tajā pašā laikā Latvijā. Un arī ļoti gardi.

Klejojot pa Plovdivas ielām atklājam sev arī līdz šim neredzētu, bet gardu ātro uzkodu – vārītas kukurūzas graudi ar sviestu, kausēto sieru un sāli (pēc izvēles). Šis it kā vienkāršais ēdiens kļūst par mūsu meitu favorītu uz visām nākamajām dienām.

Bulgārijā dzīvo vairāk nekā septiņi miljoni iedzīvotāju, no kuriem 85 procenti esot bulgāri, 8,8 procenti turki un 4,9 procenti romi. Vairākos avotos gan romu patiesais skaits tiek lēsts daudz lielāks nekā to parāda oficiālie dati. Arī tāpēc, ka daudzi romu izcelsmes cilvēki sevi mēdz pieskaitīt turkiem, lai arī turku valodā nemaz nerunā.

Romus var sastapt viscaur Bulgārijai, taču, kā izrādās, Plovdiva ieņem īpašu vietu – pilsētā atrodas vairāki pārsvarā romu apdzīvoti rajoni, tajā skaitā Eiropā lielākais romu geto – Stolipinovo, kurš izvietots netālu no pilsētas centra un kurā dzīvojot aptuveni 40 tūkstoši romu.

Stolipinovo esot radusies pirms vairāk kā 30 gadiem, kad bulgāru varas iestādes centušās integrēt romus bulgāru sabiedrībā. Proti, tika uzcelts jauns daudzstāvu dzīvojamo ēku kvartāls un dzīvokļos pamīšus izmitinātas romu un bulgāru ģimenes. Laika gaitā bulgāri šo rajonu pameta, bet to vietā ievācās jauni romi. Tagad rajonā faktiski nedarbojas atkritumu izvešana, ūdensapgāde un kanalizācija, kā arī elektrība pieejama tikai pāris stundas dienā. Iemesls tam esot milzīgi komunālo pakalpojumu parādi.

Otrā rītā, dodoties ārā no pilsētas, ļaujamies nelielai avantūrai. Proti, ja jau šeit esam, tad jāapskata arī šis rajons, kaut vai caur automašīnas logiem. Griežu automašīnu riņķī un dodamies uz Stolipinovo, lai izbrauktu pa aptuveni divus kilometrus garo galveno ielu.

Skats pārsteidz un šokē. Lai labāk vizualizētu, iedomājieties Rīgas Pļavniekus vai Imantu, tikai ar milzīgiem atkritumu kalniem ielu malās, nolaistiem daudzdzīvokļu namiem vismaz deviņu stāvu augstumā, zirgiem, kas ganās pie daudzstāvu namiem, pamestu skolas ēku un acīmredzamu nelegālo būvniecību viscaur rajonam. Grūti salīdzināt ar skatiem, kurus vēl vakar redzējām Plovdivas centrā. Vesela pilsēta pilsētā. Taču redzami arī pietiekami gaumīgi iekārtoti veikaliņi un, lai arī nelegāli, taču ciešami uzceltas privātmājas.

Cilvēku uz ielas ir daudz un šķiet, ka viņi sāk mūs pamanīt. Jāatzīst, ka uz brīdi sajūtos ļoti neomulīgi. Ceļu nobloķē kāda kravas automašīna un brīdi nevar saprast, kas sekos tālāk. Par laimi, automašīna apgriežas braukšanai pretējā virzienā. Velniņš uz pleca skubina iegriezt šaurākās rajona ielās, taču savaldāmies, jo aizmugurējā sēdeklī ir bērni.

Vienu dienu pavadām arī Bulgārijas galvaspilsētā Sofijā. Cītīgs meklētājs miljonu lielajā pilsētā noteikti sameklēs sev kaut ko interesantu – te ir gan muzeji, gan koncertzāles, teātri, izstāžu zāles, gan lielveikali un atrakciju parki. Taču mūsu gadījumā saistošākais izrādās liels un labiekārtots bērnu un sporta laukums daudzdzīvokļu māju vidū, netālu no dzīvokļa, kurā paliekam pa nakti.

Varbūt tāpēc, ka īpaši nemeklējām vai neesam plānojuši te pavadīt vairāk laika, Sofijā apskatām tikai vienu no tās galvenajiem simboliem – Svētā Aleksandra Ņevska katedrāli – un tirgū iepērkam jaunus ķiršu krājumus.

Lai vai kā, pirms vairāk kā simts gadiem neobizantiešu stilā celtā katedrāle saskaņā ar ceļvežiem ietilpst kategorijā "noteikti jāredz". Tā ir viena no 10 lielākajām pareizticīgo un viena no 50 lielākajām kristiešu celtnēm pasaulē. Ar šo katedrāli saistās arī raksta nosaukumā minētās vēstules vēstniekiem, bet par to raksta noslēgumā.

Ceļojuma noslēgumā caur Bulgārijas ziemeļu daļu virzāmies no rietumiem atpakaļ uz austrumos esošo Varnu, lai jau nākamajā dienā lidotu projām. Pa ceļam aplūkojam Devetaškas alu un nakšņojam Otrās Bulgāru valsts (12.–14. gadsimtā) galvaspilsētā Veliko Tarnovo (Lielā Tarnova). Tā ir arī pilsēta, kurā 1908. gadā Bulgārijas kņazs Ferdinands oficiāli proklamēja Bulgārijas neatkarību (de facto tā bija iegūta pārdesmit gadus iepriekš). Lai arī galvaspilsētas statuss Lielajai Tarnovai jau sen kā nepiemīt, tā joprojām tiek uzskatīta par vienu no Bulgārijas kultūras centriem.

Lielā Tarnova, kuras vecpilsēta izvietojusies Jantras upes nogāzēs, ir ļoti interesanta un simpātiska. Šķiet, ka šī ir pirmā reize Bulgārijā, kad ar sievu norunājam, ka gribētu šajā pilsētiņā padzīvot vēl pāris dienas.

Interesanti, ka 14. gadsimtā, pēc tam, kad Konstantinopoles vara bija novājinājusies, Lielā Tarnova sevi esot pieteikusi kā Trešo Romu, ņemot vērā tās ietekmi uz dienvidaustrumu Eiropu. Tātad, arī domu par Maskavu kā Trešo Romu mūsu austrumu kaimiņi aizguva... Kāds pārsteigums.

Kā jau minēju raksta sākumā, par ceļojuma noslēgumu var uzskatīt nevis atgriezšanos Latvijā, bet gan vēstuli vēstniekiem. Un tā pavisam tieši saistīta ar Sofijā apmeklēto Svētā Aleksandra Ņevska katedrāli.

Ieejot katedrālē, kuru gada laikā apmeklē desmitiem tūkstošiem vietējo un ārvalstu ticīgo un tūristu, stāv uzraksts, kurš vēsta, ka katedrāle ir "piemiņas baznīca, kura uzbūvēta, lai godinātu tūkstošiem krievu, bulgāru, ukraiņu, moldāvu, somu un rumāņu karavīru piemiņu, kuri zaudēja savas dzīvības krievu-turku karā (1877–1878) pēc kura Bulgārija ieguva neatkarību no Otomaņu varas".

Pirmo reizi izlasot šo aprakstu, kurš sastopams arī daudzos aprakstos tīmeklī, nodomāju, ka cīņās noteikti piedalījās arī latvieši. Proti, daļa no šajā uzrakstā uzskaitītajām tautībām tolaik ietilpa Cariskās Krievijas sastāvā un kopā ar citām tautām veidoja lielu daļu karavīru masas. Somi un ukraiņi pieminēti, taču latvieši ir paslēpušies zem ieraksta "krievi".

Atbraucot mājās, painteresējos par šo jautājumu sīkāk un atklāju, ka izcilais vēsturnieks Ēriks Jēkabsons tam veltījis veselu pētījumu. Saskaņā ar Jēkabsonu, 1878.–1879. gadu krievu-turku karā piedalījušies aptuveni trīs tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. No tiem lielākā daļa latvieši, turklāt, daudzi brīvprātīgi. Tieši šajā karā latvieši pirmo reizi lielākā skaitā piedalās arī kā virsnieki.

Tajā skaitā viens no pirmajiem nacionāli apzinīgajiem latviešu virsniekiem un pirmais latviešu preses kara korespondents Jēkabs Skolmeistars, par varonību apbalvotie Latgales latvieši Juris Bricis un Ignats Mīsnīks, brīvprātīgais Jānis Sietiņsons, pirmais latvietis, kurš uzdienējis līdz virsnieku kārtai Frīdrihs Baumanis (apglabāts bulgāru kapsētā), kara ārsti Oto Kalniņš, Georgs Zemmers, Jānis Tālbergs un daudzi citi. Kara laikā bojā gāja aptuveni 100 latvieši, bet apmēram tūkstots tika ievainoti vai guva dzīvībai bīstamas slimības.

Tātad vairāki tūkstoši latviešu, tajā skaitā daudzi no tiem brīvprātīgi, palīdzējuši bulgāriem izcīnīt neatkarību. Salīdzinājumam, tas ir aptuveni trīs reizes vairāk nekā somu. Nedomāju, ka latvieši nav pieminēti apzināti, visticamāk, bulgāri par to vienkārši nezina. Vajag tikai stāstīt un skaidrot, līdzīgi kā to dara somi par savu Somu gvardes strēlnieku bataljonu.

Kāds varbūt to sauks par lieku laika tērēšanu vai bērnišķīgu naivumu, taču nepaslinkoju un uzrakstīju, manuprāt, cieņpilnu vēstuli vēstniekiem – Latvijas vēstniekam Bulgārijā Jurim Poikānam (rezidē Varšavā, Polijā) un Bulgārijas vēstniecei Latvijā Selverei Ahmedai Halilai (rezidē Sofijā, Bulgārijā).

Vēstulē tiek skaidrots latviešu ieguldījums cīņās par Bulgārijas neatkarību un lūgts iespēju robežās vērst Bulgārijas atbildīgo institūciju uzmanību ietekmēt to, ka ieraksts tiek papildināts ar vārdu "latviešu". Jo tieši no šādiem ierakstiem, it sevišķi, ja tos lasa un piemin desmitiem tūkstošiem cilvēku, veidojas izpratne, attiecības un draudzība. Ukrainas kara kontekstā arī šādiem jautājumiem var būt nozīme tajā, kurp pagriežas bulgāru viedoklis un rīcība. Ne velti somi, tai skaitā Somijas vēstniecība Bulgārijā, regulāri izceļ un piemin somu ieguldījumu krievu-turku karā Balkānos. Arī mums nevajadzētu kautrēties.