Garlaicība ir jābauda un nevis no tās jāatbrīvojas

Lai gan no šī vienmuļā stāvokļa cenšamies izvairīties, novēršot uzmanību ar tādiem ārējiem stimuliem kā video spēles, kino, tie ir tikai īstermiņa risinājumi, kas garlaicību tieši pastiprina. Tā ir kā atkarība, kur cīņā ir nepieciešami aizvien jaudīgāki ieroči jeb – spēcīgāka un intensīvāka stimulācija. To neremdinot, garlaicība ilgtermiņā kļūst vēl lielāka.

Nosliece uz garlaicību, kā skaidro "Psyshology Today", esot saistīta ar paškontroles problēmām, tādām atkarībām kā azartspēles un pārmērīga ēšana. Būtībā – brīvas rokas ir laiks "nedarbiem". Cilvēkiem, kuriem ir izteikta nosliece uz garlaicību, piemīt impulsīvs domāšanas veids un tāpēc viņi pastāvīgi meklējot jaunus pieredzes gūšanas veidus. Un tomēr garlaicībai ir arī savas priekšrocības.

Smadzenes strādā 24 stundas dienā, septiņas dienas nedēļā. Pat tad, kad cilvēks guļ, smadzenes aizvien darbojas. Lai garantētu drošību, smadzenes pastāvīgi nodarbina dzirdi, uztveri, risina stresu. Pat neapzinoties un nejūtot, smadzenes meklē risinājumus, pieņem lēmumus un apsver iespējas. Pievienojot mūsdienu informācijas laikmeta slodzi un kairinājumus, tās tiek pārslogotas vēl vairāk, un šī pārbagātība nozīmē traucētu spēju pievērst pilnvērtīgu uzmanīgu, koncentrēšanās spēju traucējumus. Tāpēc tāds pārtraukums kā garlaicība ir iespēja palīdzēt pārslogotajām smadzenēm atpūsties.

Garlaicība ir iespēja izmantot laiku pārdomām. Fantazēt un sapņot, veicināt dažādu problēmu risināšanu un radošas pieejas. Ja trūkst ārējo stimulu, nākas izmantot pašiem savu iztēli!

Ja nebūtu garlaicības, cilvēkiem nebūtu alkas meklēt piedzīvojumus un dažādas jaunas lietas, nodarbes. To mudina neapmierinātība un vēlme mainīt esošo, apstrīdēt ierastos ieradumus un idejas. Neirozinātniece Alisija Volfa izdevumā "Forbes" skaidro, ka garlaicība uzlabo smadzeņu veselību, sociālos sakarus, veicina radošas idejas. Ka garlaicība ir kā telpa, kur atdzīvojas stratēģijas un risinājumi, un ne velti slaveni rakstnieki ir apgalvojuši, ka viņu radošākās idejas dzimst mēbeļu pārvietošanas, dārza ravēšanas laikā.

Apnicīgais garlaicības stāvoklis ir kā signāls tam, ka nedarām to, ko vēlamies. Ka esam iesaistīti neinteresantā vai neizaicinošā situācijā, tādā, kas neatbilst pašu cerībām un vēlmēm. Garlaicība mudina pievērsties mērķiem un darbiem, kas sniedz lielāku piepildījumu nekā tie, kurus pašlaik īstenojam.

Garlaicība ietekmē spēju koncentrēties un pievērst uzmanību tad, kad interese ir zudusi. Skolēnos tā izraisa tādu kā prāta atslēgšanos no mācībām, kā rezultāts ir slikts sniegums (jeb trūkst kognitīvo resursu, lai koncentrētos). Tāpēc spēja koncentrēties ir saistīta ar prasmi pārvarēt garlaicību. Jau jaunībā mācīties izturēt garlaicību ir kā sagatavošanās treniņš paškontroles prasmju attīstīšanai.

Ņemot vērā šos piecus aspektus, vajadzētu nevis meklēt garlaicības likvidācijas plānu, bet gan to izbaudīt. Jāļauj prātam lidot, jo šis ir laiks, kad pārdomāt to, ko dzīvē vēlamies.

Izmantotie avoti: