Māris Mols uzsāk sapņu ceļojumu ar jahtu uz ASV  (3)

Iespējams, daudzi domā, ka, lai dotos šādā ceļojumā, ir vajadzīga labi aprīkota jahta, kas maksā vairākus desmitus tūkstošus. Mans mērķis ir pārbaudīt, vai to var izdarīt ar daudz pieticīgākiem līdzekļiem.

Otra jahta, kuru nopirku Zviedrijā, maksāja 2500 eiro un ir vairāk nekā 40 gadus veca. Tās garums ir 24 pēdas jeb 7,30 metri. Jāsaka, gan, ka okeāna jahtu izmērs sākas apmēram no 30 pēdām. Mūsējā nav aprīkota ar iebūvēto motoru, toties ir Latvijā pirkts jauns piekaramais sešu zirga spēku dzinējs. Lielos viļņos tas nav īpaši lietojams, jo ceļas ārā no ūdens, bet ar to pietiek, lai izbrauktu un iebrauktu ostās. Vēl uz jahtas ir uzstādīti divi saules paneļi un akumulators – tam vajadzētu pietikt, lai uzlādētu telefonus, kurus lietosim navigācijai. Ir arī radio, saziņai ar citām jahtām un ostām, bet to gan vēl neesmu nekad lietojis. Un vēl satelīta komunikācijas ierīce, kontaktu uzturēšanai, kad nebūs pieejams mobilais tīkls. Tāpat to var lietot, lai nosūtītu SOS signālu, ja nonāksim briesmās.

Tas, kā visvairāk pietrūkst, ir autopilots, tādēļ nepārtraukti kādam būs jāsēž pie stūres. Elektriskais autopilots maksā apmēram 400 eiro, varbūt varētu pat nopirkt, tomēr galvenā problēma ir tā, ka maza jahta lielos viļņos ir ļoti aktīvi jāstūrē. Šādā režīmā stūrējamā ierīce īsā laikā "nosēdinās" akumulatoru. Otrs variants ir autopilots, kurš darbojas ar vēja palīdzību, bet tas maksā vairāk nekā es vēlos tērēt. Ir vēl trešais variants – mēģināt kaut ko saķīlēt pašam. Varbūt pamēģināšu.

Lai arī šādu ceļojumu teorētiski varētu veikt viens cilvēks, tas neesmu es. Par laimi, man ir draugs, kurš ir piekritis pievienoties šajā avantūrā, par ko es esmu priecīgs un pateicīgs.

Tā, kopā ar Dāvidu Meliņu mēģināsim mērot ceļu no Rīgas līdz Maiami ar burulaivu, kuru sauc "Get Back".

26. augusta pēcpusdiena ir apmākusies, brīžiem līst. "Pilsētas Jahtklubā", kas atrodas pie Vanšu tilta, ir sapulcējušies radi, draugi un citi ziņkārīgie. Es uzstājos ar nelielu jahtas un ceļojuma plāna prezentāciju, atbildu uz jautājumiem. Mana māte raud, brālis uzdāvina divas raķetes, kuras izšaut, kad būsim avarējuši okeāna vidū. Sieva Dace, par laimi, ir smaidīga, vismaz ārēji. Pēdējie foto uz jahtas fona, un kāpjam laivā.

Dāvids šoreiz paliek krastā, viņam vēl jānokārto kādas darīšanas. Viņš pievienosies vēlāk. Toties kopā ar mani ir citi jaunieši – Filips, Edgars un Kārlis. Visi trīs uz pusi par mani jaunāki. Plāns ir paceļot kopā līdz Igaunijai.

Pirmā plānotā pietura ir tikšanās ar katamarāna "Dahaks" īpašnieku un būvētāju – Armandu. Viņš kopā ar saviem biedriem vizinās pa Rīgas jūras līci un taisās nakšņot pludmalē netālu no Engures. Ceļā līdz sarunātajai vietai vējš īpaši nepūš. Gandrīz visu ceļu dedzinām benzīnu, ar burām braukt sanāk tikai nedaudz. Engurē ierodamies tikai ap pusnakti un pēc sarunām, tējas un desiņām, dodamies pie miera.

Nākamajā rītā atvadāmies no "Dahaka" komandas un dodamies uz ziemeļiem. Vēl pa ceļam iebraucam Engurē, jo Filipam vajag ziepes. Viņam mamma neļauj ēst ar nemazgātām rokām. Ostas kapteinis mūs norāj par braukšanu pārāk tuvu sēklim, bet es mēģinu kaut ko jokot pretī.

Sākumā mērķis ir līdz tumsai nonākt pie Kolkas bākas. Tomēr vējš mums nepalīdz, un nākas iegriezties Rojas ostā. Labi vien ir, jo naktī sākas negaiss un mēs paliekam ostā līdz trijiem dienā. Lietus laikā ir atklājušies caurumi jahtas griestos, kurus mēģinām aizlipināt ar silikonu un epoksīdu, jo negribas gulēt slapjās gultās. Viss pārējais ūdens, kurš nonāk jahtas kajītē sakrājas zemākajā daļā pie ķīļa, un to var izsūknēt ar speciāli tam paredzētu rokas pumpi.

No Rojas izbraucam tik vēlu, ka pie Kolkas bākas esam jau dziļā krēslā. Neko daudz nevar redzēt. Burājam tālāk uz ziemeļiem, lai nonāktu Abrukas salā. Vējš ir stiprs, nākas pat nolaist vienu buru. Neskatoties uz to, laiva traucas uz priekšu ar vairāk nekā 10 kilometriem stundā (6 mezgli), kas ir maksimālais ātrums šim jahtas modelim. Arī viļņi ir sacēlušies. Vienā brīdī Kārlim, kurš ir pie stūres, pāriet pāri ūdens šalts. Kārlis nolemj, ka viņam pietiek, un dodas kajītē sildīties. Es, savukārt, rāpjos ārā un pārņemu stūri.

Nakts vidū ierodamies pie Abrukas krastiem. Kā jau daudzās Igaunijas salās, te ir sēklis pie sēkļa. Mūsu iegrime ir 1,4 metri, tāpēc jāvirzās uzmanīgi. Neizdodas atrast vietu, kura būtu aizsargāta no vēja, lai noenkurotos, tādēļ dodamies uz ostu un tur arī paliekam līdz rītam. Nākamajā dienā neliels pārgājiens pa vienu no Abrukas blakus saliņām, kuru ir pārņēmušas govis. Nesanāk aizstaigāt līdz lielajiem akmens bluķiem, kurus tur esot atnesuši ledāji. Apskatām tikai vienu no bākām un tad ejam atpakaļ uz savu kuģi, jo Kārlim rīt jābūt darbā.

Pusnaktī ierodamies atkal pie Kolkas. Pietuvojamies krastam drošā attālumā un ar gumijas laiviņu nogādājam Kārli krastā. Cerams, viņa draudzene viņu kaut kur atradīs. Vējš pūš no krasta un ūdens ir gandrīz bez viļņiem. Ideāli apstākļi šādai izkāpšanai.

Es un Edgars turpinām burāt uz Ventspili. Kamēr viņš guļ, es sēžu pie stūres. Brīžiem uznāk lietus, tad pazūd vējš, tad atkal parādās. Vairākas reizes gandrīz aizmiegu pie stūres. Par laimi, tas nav tik bīstami kā uz ceļa. Edgars uz maniem saucieniem nereaģē. Tikai ap pieciem no rīta viņš beidzot pamostas un mani nomaina. Ventspilī esam ap vienpadsmitiem no rīta. Nākamā dienā atvados arī no sava pēdējā ceļabiedra. Man šeit jāpaliek dažas dienas, kamēr ieradīsies Dāvids, un tad varēsim beidzot doties uz "ārzemēm".