Ceļojums laikā uz lībiešu ciemu Mazirbi

Latvijas pirmās brīvvalsts laikos mazbānītis aizveda mazirbniekus uz Dundagu, Ventspili un Stendi. Mazirbes stacija bijusi iecienīta ciema iedzīvotāju pulcēšanās vieta. Te tikuši apspriesti ciema jaunumi, iegūtas ziņas par notikumiem dižpilsētā Ventspilī, saņemts pasts un laikraksti. Jāpiebilst, ka Ventspils Piejūras brīvdabas muzejā ir senākās Mazirbes stacijas ēkas replika (kopija), no tās šodien mazbānītis sāk savu ceļojumu. Pirmā stacijas ēka Mazirbē tika uzcelta 1916. gadā, līdz ar šaursliežu dzelzceļa izbūvi Pirmā pasaules kara gados, taču līdz šodienai tā nav saglabājusies, bet 20. gadsimta trīsdesmito gadu beigās uzceltā stacija joprojām atrodas Mazirbē.

Mazirbe ir viens no senākajiem un lielākajiem Ziemeļkurzemes zvejniekciemiem. Pirmo reizi dokumentos tas minēts 1387. gadā. Piltenes vaku reģistrā 1582./1583. gadā ciema nosaukums minēts kā Kleine Irwen (Mazā Irve), vēlāk latviski lietots nosaukums Maģ-Īre, Maģ-Irbe. Kā skaidro valodniece Benita Laumane, vietvārda pirmā daļa atspoguļo "mazs" arhaisko formu "maģs", bet otrā daļa – lībisko "īrva, īra". Ciems atrodas netālu no Mazirbes upes grīvas. Lībieši upi sauca par Irē joug, bet pašu ciemu par Irē.

Mazirbes ciems atrodas ģeogrāfiski izdevīgā vietā – pārējiem Ziemeļkurzemes lībiešu ciemiem pa vidu. Mazirbe jau senatnē bija ceļu krustpunkts, no šejienes veda tuvākais ceļš uz Dundagas muižu. Mazirbē darbojās jūrskola, bija Irbes krogs, Brausku ceplī izgatavoja ķieģeļus, bija baznīca, mācītājmuiža, darbojās pasts, skola, veikali, aptieka.

Latvijas pirmās brīvvalsts laikā Mazirbe bija lībiešu sabiedriskais un kultūras centrs – tika uzcelts Lībiešu tautas nams, 1923. gadā savu darbību uzsāka Līvu savienība (Līvõd Īt).

Šodien Mazirbe ir vieta, kur augusta pirmajā sestdienā notiek Lībiešu svētki. Te pulcējas lībieši un viņu pēcnācēji, vietējie iedzīvotāji, viesi no Igaunijas, Somijas un citām valstīm, kā arī, protams, no dažādām Latvijas vietām.

Mazirbes ciems no seniem laikiem veidojies divās daļās – tuvāk jūrai ir zvejnieku mājas, bet ciema dienvidu daļā atrodas Irbes baznīca, mācītājmuiža, kapsēta, krogs un dažas zemnieku sētas. Taču abas daļas savieno ceļš, kas sākas jūrmalā un stiepjas uz dienvidiem līdz baznīcai un kapsētai.

Senā ciema iekšzemes daļā atradās četras zemnieku sētas – "Antšiki", "Suteni", "Priekš Brauske" un "Pakaļ Brauske". Šajās zemnieku saimniecībās 1826. gadā mita 88 cilvēki, viņi apstrādāja arī daļu no Irbes mācītājmuižas lauka.

Zvejnieku apdzīvotā ciema daļa atradās jūras krastā aiz kāpām. 18. gadsimtā tajā bija sešas sētas – "Reini", "Grabi", "Kalši" (Vecaņņi), "Taizeli", "Valgani", "Bunkas". 19. gadsimtā vecsaimniecības papildinājusi vēl "Tomu" sēta. Spriežot pēc 1826. gada revīzijas datiem, visvairāk iemītnieku bijis "Taizelu" sētā, kur tolaik mituši 36 cilvēki – saimnieki, kalpi, vaļinieki un daudzi bērni. Pavisam Mazirbes ciemā šajā revīzijā tika saskaitīti 250 iedzīvotāji.

Irbes (Mazirbes) baznīca tiek uzskatīta par vienu no skaistākajām Kurzemes piekrastē. Tā atrodas pakalnā un 37 metrus augstais dievnama tornis ir saskatāms arī no jūras. Tā kalpojusi kā orientieris zvejniekiem un jūrniekiem, kuģniecības kartēs baznīca atzīmēta kā augstākais piekrastes punkts.

Baznīcas ēka celta no 1866. līdz 1868. gadam, būvdarbus vadījis vācu būvmeistars A.Šrots, bet cēlāji bijuši vietējie amatnieki un strādnieki. Baznīca celta vietā, kur jau agrāk atradies dievnams, taču par senāko ēku daudz informācijas nav saglabājies.

Kad baznīca tika uzcelta, to rotāja 1868. gadā gleznota altārglezna "Jēzus un mācekļi uz jūras". Tā dievnamā bijusi vēl 1949. gadā, bet vēlāk pazudusi. 1993. gadā, kad svinēja Mazirbes baznīcas 125 gadu jubileju, tika iesvētīta mākslinieces Guntas Liepiņas-Grīvas veidota autentiska altārgleznas kopija.

Līdzās baznīcai atrodas vecā kapsēta, kurā apbedīti lībieši, latvieši, vācieši. Tajā atrodas Nikas Freimaņa, ko tautā dēvē par veco Taizelu, kaps, kā arī tur apglabāts Mazirbes pirmais skolotājs Heinrihs Jakobsons un citi. Pie Mazirbes baznīcas atrodami arī trīs mērakmeņi ar iekaltiem uzrakstiem, kas liecina par 1710.–1711. gada Lielo mēri Kurzemes piekrastē.

Baznīcas tuvumā atrodas agrākais mācītājmuižas komplekss, kurā šodien darbojas Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Mazirbes rekolekciju centrs.

Irbes krogs atradies netālu no baznīcas un kapiem, no tā senajām ēkām šodien saglabājies stallis un pagrabs. Pitradznieka Kārļa Baranovska atmiņas apraksta dzīvi Irbes krogā 20. gadsimta
sākumā: "Košradznieki, mazirbnieki, pitradznieki un citu ciemu ļaudis krogā visvairāk pulcējās svētdienās pēc dievkalpojuma baznīcā. Vietējie, kuri gribēja iedzert alu, uz krogu gāja bieži. Pirms baznīcas līdz divpadsmitiem krogs bija slēgts. Tiklīdz baznīcā nozvanīja dievkalpojuma beigas, krogu drīkstēja atvērt. Krogā pārdeva Dundagas spirta brūža šnabi, bet visvairāk – Dundagas brūža alu. [..] Bufetē pārdeva arī kaut kādas maizītes, uzkožamos ar gaļu un citu. Uz letes pārdošanai stāvēja arī kūpinātas butes un reņģes. Krogam noteiktu darba stundu nebija. Slēgts tas bija
vienīgi svētdienās pirms dievkalpojuma. Zvejnieki uz krogu parasti gāja pēcpusdienā, kad bija vētra un nevarēja iet jūrā. Sestdienas vakaros krogā parasti notika danči. Tad tur nāca jaunieši. Kāds spēlēja ar ermoņikām vai leijerkasti. Sievietes krogu sauca par Velna bedri."

Ar krogu saistīta arī dziesmiņa par Taizelu, kas, domājams, radusies 19. gadsimta otrajā pusē, kad Irbes krogs zēla un plauka. Tad "Taizelu" sētas saimnieks bija Nika Freimanis – Vecā Taizela prototips. Dziesmiņa stāsta, ka Taizels katru dienu Irbes krogā alu dzer, un braukdams pajūgu mājās, iekrīt, protams, grāvī. Sākumā dziesmiņa bija zināma galvenokārt vietējiem piekrastes ļaudīm, bet 20. gadsimta vidū Veco Taizelu par leģendāru personību padarīja literāts un komponists Marģeris Zariņš. Tapa kordziesmu svīta "Vecā Taizela brīnišķīgie piedzīvojumi", pēc tam garstāsts par to pašu tematu un arī luga.

Pirmā Mazirbes skola bijusi Košraga Žokos. Statistikas ziņas par Mazirbes (Košraga) pagasta skolu parādās Kurzemes laukskolu sarakstā 1875. gada aprīlī – skolā bija 65 skolēni un divi skolotāji. Jaunu skolas ēku uzcēla Mazirbē 1880. gadā. Zināms, ka Irbes pagasta skolā 1887.–1888. mācību gadā mācījušies 35 zēni un 36 meitenes. Bija divi skolotāji – Heinrihs Jakobsons un palīgskolotājs Rūdolfs Lejasozols.

Mazirbes skola kļuva par pirmo sešklasīgo pamatskolu līvu krastā, ar 1925.–1926. mācību gadu paplašinoties un pārceļoties uz agrākajām jūrskolas telpām. Tolaik skolas nosaukums bija – Mazirbes II pakāpes pamatskola. No 1933.–1934. mācību gada skola kļuva par Mazirbes valsts pamatskolu, kuru finansēja valsts budžets. 20. gadsimta 30. gadu otrajā pusē skolēnu skaits jau sasniedza vairāk nekā 150, mācīties brauca arī no citiem piekrastes ciemiem.

Mazirbes pamatskola turpināja darboties arī pēc Otrā pasaules kara. No 1946. gada līdz 1952. gadam skolu vadīja Rūdolfs Ermanbriks, kurš lībiešu jūrmalas ļaužu apziņā ir palicis kā leģendāra personība. Ermanbriks nenogurstoši gādāja par bērnu muzikālo izglītību, vadīja korus, instrumentālos ansambļus, vienmēr bija kultūras norišu epicentrā. "Viņš stāvēja un krita par savu skolu," sacījis ne viens vien audzēknis. 1970. gadā vispārizglītojošo astoņgadīgo skolu reorganizēja un izveidoja Mazirbes internātpalīgskolu.

Mazirbē 1870. gadā dzimis lībiešu dzejnieks, tulkotājs, kultūras darbinieks Kārlis Stalte. Viņa tēvs bijis Irbes draudzes ķesteris Ansis Stalte. Lībiešu sabiedriskās un kultūras dzīves organizēšanā Kārlis Stalte aktīvi iesaistījās 20. gadsimta 20. un 30. gados. Viņš gādāja par Līvu savienības dibināšanu un pats kļuva par tās pirmo priekšsēdētāju.

1923. gada rudenī, gatavojoties lībiešu karoga atklāšanas svētkiem, Kārlis Stalte sacerēja vārdus dziesmai "Min izāmō" (Mana tēvzeme), ko tagad pazīstam kā lībiešu himnu. Par tās melodiju viņš izraudzījās Igaunijas un Somijas himnu, kuras mūzikas autors ir vācu izcelsmes somu komponists Frederiks Paciuss. Pēc laikabiedru atmiņām, Līvu savienības četrbalsīgais koris to pirmo reizi nodziedāja lībiešu karoga atklāšanas svētkos. Šajā dienā pirmo reizi izskanēja arī karogam veltītā "Plagā loul" (Karoga dziesma), kuras vārdu autors tāpat ir Kārlis Stalte.

Stalte bija lībiešu valodas konsultants somu valodniekam Lauri Ketunenam, kad tas vāca materiālus lībiešu–vācu vārdnīcai. Tāpat K.Stalte atbalstīja lībiešu avīzes izdošanu, kas sāka iznākt 1931. gadā Jelgavā, un no 1933. līdz 1939. gadam, kad mēnešraksts "Līvli" iznāca Mazirbē, bija tā redaktors.

1937. gadā Helsinkos tika izdota viņa lībiešu valodā tulkotā "Jaunās Derības" (Ūž testament) pirmā daļa – evaņģēliji un apustuļu darbi, bet pilns izdevums iznāca Helsinkos 1942. gadā. Kopā ar meitu Margareti Stalti viņš izdevis divas lībiešu dziesmu grāmatas ar notīm: "Līvõkīel lōlõd" 1929. gadā un "Līvõkīel lōlõd II" 1930. gadā.

1930. gados Kārlis Stalte sastādīja arī pirmās lībiešu ābeces un lasāmgrāmatas manuskriptu, kas izdots 2011. gadā.

Ar to stāstu par Mazirbi beidzam un sakām: "Nēmiz pǟl! (lībiski – uz redzēšanos!)" līdz nākamajai "ekskursijai", kad apciemosim Košragu!