Foto: Virši zied – Salaspilī jo īpaši daudz un skaisti

Viršu ģints zinātniskais nosaukums Calluna ir cēlies no grieķu vārda "kallyno" – tīrīt, savukārt "vulgaris" nozīmē – parastais. Burtiskā tulkojumā "parastais tīrītājs". Virsis tāds ir gan tiešā, gan arī pārnestā nozīmē. Viršu slotas senāk izmantoja slaucīšanai, bet ziedošos dzinumus – mājlopu un cilvēku organismu sakopšanai. Viršu ģintī ir tikai viena suga – parastais virsis. Ģinti ar viena sugu sauc par monotipisku.

Parasto virsi Calluna vulgaris L. Latvijā bieži sastop priežu mežos, degumos, sūnu purvu apmalēs un sūnu purvos uz ciņiem. Iespaidīgas audzes tas veido virsājos.

Kultūrā virši zināmi kopš 18. gadsimta vidus, kad tos sāka audzēt Anglijas dārzos. Vēlāk šķirnes parādījās Holandē, Beļģijā un Vācijā. Vairāk kā pēc 150 gadiem viršus sāka audzēt Centrālās Eiropas dārzos. Un vēl ilgi viršus dārzos uzskatīja par kaut ko novecojušu. Tādēļ to atdzimšana pirms dažiem gadu desmitiem likās vēl spožāka. Virši ir ļoti populāri krāšņumaugi Lielbritānijā, Vācijā, Čehijā, Polijā, ASV.

Parastais virsis augstumā sasniedz metru, ir bagātīgi zarots, mūžzaļais sīkkrūms. Tā īsi lineārās lapas ir vienas no mazākajām Latvijas ziedaugu lapām – tikai 1,5 - 2,5 milimetru garas. Violeti sārtie, retāk baltie ziedi sakopoti vienpusējos ķekaros. Viršu ziedēšanas sākums iezīmē fenoloģiskās vasaras beigu posma sākumu. Latvijā pēdējo 40 gadu laikā veiktie novērojumi atklāj, ka vidēji tas ir 4. augusts. Jāatzīmē, ka, pateicoties Latvijas klimatiskajām īpatnībām, ziedēšanas sākumam ir lielas reģionālas atšķirības. Novēro arī atšķirības starp gadiem.

Parastais virsis ir izcils nektāraugs. Viršu medum raksturīga tumša dzintara krāsa, reizēm ar sarkanīgu toni. Tas ir stiprs, nedaudz rūgtens un ar augstu olbaltumvielu saturu.

Senāk viršu novārījumu lietoja mājlopu grūti dzīstošu brūču tīrīšanai, ar saberztu ziedu un lapu pulveri apkaisīja brūces. Nelielās devās viršus iebaroja mājlopiem. Barības vielu tajos maz, toties organismu spēcinošu vielu – bagātīgi. Tautas medicīnā viršu ziedošos dzinumu tēju un uzlējumu arī mūsdienās izmanto kā nomierinošu, sviedrējošu, klepu mīkstinošu līdzekli, ar to ārstē reimatismu, gastrītu, podagru, ādas slimības un urīnceļu iekaisumus.

Īpaši bagātīgas viršu audzes sastopamas pie Vidusjūras, Mazāzijā un Spānijas ziemeļos, Skotijā, Īrijā, Skandināvijā, arī Vācijā, Krievijā, Baltkrievijā, Polijā un Baltijā. Uzskata, ka Ziemeļamerikā parastais virsis nonācis, pateicoties no jūras izskalotajiem avarējušo skotu kuģu jūrnieku gultu matračiem, kurus senākos laikos pildīja ar viršu dzinumiem. Dīgtspēju saglabājušās sēklas piemērotos apstākļos veidoja jaunus augus. Mūsdienās parastais virsis Ziemeļamerikā ir naturalizējies, tomēr biežāk sastopams tieši okeāna piekrastes apvidos, savukārt iekšzemē tas atrodams galvenokārt dzelzceļu tuvumā.

Tātad virsi var uzskatīt par "ģeogrāfisku zemju vienotāju". Ne tikai ģeogrāfisku, bet arī valodniecisku. Latvijā viršus sauc par siliem, siliņiem, silājiem, cedriem, melatņiem, mellotņiem, virzājiem, viržiem. Lietuviešu valodā virsis ir "viržis". Daudzu tautu rudens mēneša senajos vai mūsdienu nosaukumos iekodēts virsis. Latvieši septembri kādreiz dēvēja par viršu jeb silu mēnesi, arī ukraiņu, poļu un baltkrievu valodā septembrim dots virša vārds.