Māris Mols turpina ceļu ar jahtu uz Ameriku – no Ventspils līdz Ēlandei  (1)

Vairākas dienas pavadu viens pats Ventspilī. Laiks ir apmācies un drūms, tāds pats kā mans garastāvoklis.

No Rīgas ierodas sieva kopā ar meitu Lauru. Viņas man atvedušas dažas lietas, kuras biju aizmirsis paņemt līdzi, un aizvedīs prom šo to, par ko esmu sapratis, ka tiešām nelietošu. Pastaigājam gar jūru, aizejam paēst un tad krāmējamies. Līst lietus, un ir jau laiks atvadīties.

Pēdējo nakti Ventspilī pavadu nevis uz laivas, bet gan pie mācītāja Imanta Ģipšļa, kura ģimene man ir laipni atvēlējusi naktsmājas. Nezinu, kad es vēl varēšu gulēt bez šūpošanās un tikt dušā.

Pienākusi svētdiena, un ir jādodas tālāk. Rīt ieradīsies mans ceļabiedrs Dāvids, tāpēc nolemju, ka jāpavirzās kaut nedaudz tuvāk mērķim, kas šoreiz ir Pāvilosta. Ceļā aiziet visa diena, jo vējš nekur nesteidzas. Jau tumsā, dodoties iekšā ostā, saprotu, ka motora stiprinājums ir ieķīlējies un to nav iespējams iztaisnot darba pozīcijā. Ar ātrumu divi kilometri stundā ienāku ostā, bet, par laimi, motora problēmu izdodas atrisināt.

Nākamajā dienā ap pulksten 12 ar autobusu beidzot ierodas arī Dāvids, un nu mūsu komanda ir pilnībā nokomplektēta. Jāpiebilst, ka Dāvids ir izteicis vēlēšanos izvairīties no liekas publicitātes, tādēļ savos rakstos viņu centīšos pārāk bieži neminēt. Un bieži vien sacītajā "es" būs jāsaprot, ka "mēs ar Dāvidu".

Pirms doties ceļā, vēl pabeidzam pēdējos darbus – aizlīmējam ciet caurumus griestos – un sākam kravāt mantas. Tad pats galvenais – ūdens un pārtikas iepirkšana vietējā "topiņā". Esmu sapircis kaudzi mums nezināmu gaļas konservu, ko vēlāk, protams, nāksies nožēlot. Laikam tomēr vajadzēja vispirms pagaršot.

Beidzot ap pulksten 16 izejam jūrā. Vējš pūš labi. Lai gan tas nedaudz pūš mums pretī, izskatās, ka varēsim sasniegt Estergransholmas salu Gotlandes vidū. Tā būtu bijis jābūt, ja vējš nemainītos, bet tas, protams, izmainās. Naktī vējš kļūst stiprāks un iegriežas nedaudz vairāk uz ziemeļiem. Vai nu stiprā vējā dēļ, vai tādēļ, ka buras pārāk vecas, tās sāk stipri plīvot. Es sāku bažīties, ka nesāk rasties plīsumi, jo citu buru mums nav. Rīta pusē griežu laivu ne tik stipri pret vēju, lai taupītu buras, tā nu mēs nonākam tālāk uz ziemeļiem, nekā bija domāts.

Pēc 21 stundas ceļā beidzot ierodamies Slitas ostā. Jāteic, viss, ko mēs jūtam, ir sagurums, taču vēl jāizžāvē slapjās drēbes un jāaizdodas uz vietējo veikalu. Pēc veikala apmeklējuma dodamies nelielā pastaigā uz kalnā redzamajām dzirnavām. Te uztaisām vien dažus foto, jo lejā ieraugām pasakainu pludmali. Gotlande vispār ir ļoti akmeņaina, tāpat arī jūras mala. Bet ūdens ir pārsteidzoši caurspīdīgs, un visur ir rozā medūzas.

Atpakaļceļā uz laivu sadzirdu latviešu balsis. Sākumā tam nepievēršu īpašu uzmanību, taču vēlāk pamanu – kāds bārdains vīrs seko man līdz piestātnei. Izrādās, tautietis un arī burātājs. Iepazīstina ar sevi: Jānis Grote jeb Jānis Jauda sociālajos tīklos. Pienāk arī pārējie. Esam pārsteigti, ka kāds mūs te ir atradis, bet viņi – par to, ka atraduši mūs. Apmaināmies ar kontaktiem, savukārt Jānis uzaicina mūs ciemos uz savu vasarnīcu Kanāriju salās. Kāda sakritība – mums tieši pa ceļam.

Vēl aprunājamies ar kādu zviedru, kurš arī burājot, un nu laiks doties tālāk. Virzāmies gar Gotlandes austrumu krastu. Naktī pūš ceļavējš.

Kādā brīdī pamanu, ka telefons vairs nelādējas. Izrādās, akumulators ir tukšs, jo viens no saules paneļu vadiem atvienojies, ko laikus nepamanījām. Kaut arī vadus izdodas salabot, atliek vien gaidīt saulrietu, tikmēr elektronikas lietošanu samazinām līdz minimumam. Bet no rīta uzspīd saule un viss atkal darbojas.

Gotlandes pašos dienvidos atrodas neliela neapdzīvota saliņa, uz kuras ir īpatnēji akmeņu veidojumi un balta bāka, ko dēvē par "Heligholmen". Man ienāk prātā aša doma tur piestāt. Ar motora palīdzību virzāmies uz salas dienvidu krastu, kur ir aizvējš. Šajā vietā zemūdens klints ir tik stāva, ka izdodas piebraukt pavisam klāt un no priekšgala izmest enkuru gandrīz vai uz sauszemes, bet līdz krastam nokļūstu uz SUP dēļa.

^{Foto: Privātais arhīvs}

Ik pa laikam dzirdu, kā laivas ķīlis ar dobju skaņu atduras pret gultnes klinti. Domāju, ka nekas traks nenotiks. Kaļķakmens klintis izskatās iespaidīgas, nevaru beigt fotografēt. Dāvids ne bez piedzīvojumiem arī izkāpj krastā un izmet vienu apli.

Mūsu nākamais mērķis ir garā, bet šaurā Zviedrijas sala – Ēlande. Vējš pūš kā reizi uz turieni, bet patiesībā tik tiešs ceļavējš nemaz nav labs. Mums ir tikai divas buras – grots un foks, bet, ja vējš pūš no aizmugures, abas buras izmantot ir grūti. Turklāt vēl ir prāvi viļņi, un mazā jahta zvalstās no viena sāna uz otru. Sākumā lietojam tikai grotu – tā ļauj braukt tieši uz mērķi, bet ar samazinātu ātrumu. Vēlāk mainām kursu. Dodamies garām Ēlandei uz dienvidiem, lai palielinātu ātrumu, jo galu galā arī tas mums ir pa ceļam. Tomēr nakts vidū es atceros, ka man vēl jānokārto šādas tādas darba lietas un rīt būs vajadzīgs internets. Griežam atkal uz rietumiem – atpakaļ uz
Ēlandi.

No rīta izrādās, ka mana drauga Artūra dāvinātais sonārs dziļuma noteikšanai vairs nav atrodams. Visdrīzāk to aizķērusi buras virve un tas aizlidojis pār bortu. Esmu nedaudz šokā, ļoti žēl. Kā nekā mēs jau sākām pierast pie tā aparāta. Un, tā padomājot, – ko es teikšu Artūram?

Ēlandes dienvidaustrumu krastā uz kartes ir atzīmēta tikai viena osta. Mana navigācijas aplikācija rāda, ka šajā ostā gultnes dziļums ir viens metrs, kas mums galīgi neder. Bet citas, labākas, vietas, kur piestāt pa ceļam, īsti nav. Nolemjam mēģināt. Slīdam garām trim bojām, kuras norāda ceļu uz "Skalovs Hamn" piestātni.

Iekšā dodamies pa nelielajiem jūras vārtiem, kas mums arī izdodas. Kamēr spriežam, kur labāk pietauvot laivu, tikmēr tā apstājas pati – mēs tomēr esam uz sēkļa. Pēc vairākiem mēģinājumiem virzīt laivu uz kādu no piestātnes pusēm nekas neizdodas. Beigās nākas atstāt to turpat un pumpēt gumijas laivu. Piestātnē stāv tikai divi zvejas kuģīši, tāpēc diez vai mēs kādam traucēsim.

Nonākot krastā, Dāvids dodas veikala meklējumos, bet, iegājis ciemos pie kāda vietējā, viņš uzzina, ka tuvākais veikals ir 10 kilometru attālumā. Turklāt tur var ieiet tikai ar "Bank ID", jo tas ir automātisks veikals bez pārdevējiem. Mūs tur iekšā nelaidīs. Otrs veikals ir 13 kilometru attālumā. Zviedrs ir tik laipns, ka aizdod mums divus velosipēdus, lai mēs varētu tur nokļūt. Tā nu minamies uz Gronhogenu. Pilsētā esot arī picērija, kura ierīkota kādās dzirnavās, bet izrādās, ka šodien tā tiks atvērta tikai četros, tas ir, pēc trim stundām. Tomēr tas netraucē mums ēst saldējumu picērijas terasē. Pie mums pienāk kāds vecāks vīrs – izrādās, lietuvietis, kurš šeit strādā. Aicina mūs palikt, jo tur esot smukas apkalpotājas, bet mēs atsakāmies, jo jāvirzās tālāk uz mērķi.

Dodamies atpakaļ uz ostu, kur jahtas motors bez lielas piepūles mūs noceļ no sēkļa. Nākamā pietura – Dānijas sala Bornholma. Lai mums labs ceļavējš!