Māris Mols ceļā ar jahtu uz ASV: Pirmais lielais posms ir noslēdzies, Baltijas jūra pārvarēta  (3)

Ir ceturtdiena, 7. septembris. Priekšā mums ir 160 kilometrus tāls ceļš līdz Dānijas salai – Bornholmai.

Nakts ir mierīga – jāslēdz vien motors iekšā, jo buras uz priekšu neved. Jau naktī nevar saskatīt zvaigznes, bet no rīta visapkārt bieza migla. Laivas korpuss stipri norasojis gan iekšpusē, gan ārpusē. Migla ir tik pamatīga, ka to var pat ievērot, sēžot jahtas aizmugurē un skatoties iekšā kajītē. Vadāmies tikai pēc kompasa un telefona, jo apkārt neko nevar redzēt. Vēja, kā parasti šādos apstākļos, nav.

Esam 35 kilometrus no tuvākā krasta, kad pēkšņi uz laivas nosēžas mazs zvirbulim līdzīgs putniņš. Izskatās galīgi slapjš un noguris, tāpēc nodomāju, ka apmaldījies biezajā miglā. Sākumā tas sēž turpat uz bomja man priekšā. Vēlāk sāk lēkāt apkārt un lasīt daudzās mazās mušiņas, kuras apsēdušas laivu. Kļūst arvien drošāks, dažas reizes ielido iekšā kajītē, staigā pa manām kājām. Dāvids pamostoties nav lielā sajūsmā par manu putnu fermu. Bet es tomēr uzstāju, ka vēlos izdarīt labu darbu un šo mušķērāju izglābt no drošas nāves jūras vidū. Vēlāk uzzinu, ka šī ir tāda īpaša mušķērāju suga, kas lido no laivas uz laivu, lai sagādātu sev iztiku. Pēc kādas stundas mūsu mazais viesis nolemj mūs pamest, tā arī nesagaidījis krastu.

Sākotnējais plāns ir nonākt Bornholmas ziemeļu galā. Tomēr, šķirstot telefona karti, es ievēroju kādu maziņu salu kopu apmēram 15 kilometrus no Bornholmas krasta. Lielākā no saliņām ir tikai 700 metrus gara. Dziļumu kartē tā izskatās kā liels kalns jūras vidū, kur apkārtējais dziļums ir ap 70 metriem. Nolemju mainīt kursu uz šo mini arhipelāgu, jo tas izskatās pārāk eksotiski, lai laistu garām.

Skatoties kartē, noprotams, ka esam pietuvojušies salām, bet miglas dēļ vēl nekas nav redzams. Paliek tikai viens kilometrs, tad 500 metri, 200 metri. Un tikai dažus metrus pirms salas beidzot starp biezajiem miglas vāliem sāk iezīmēties mazu namiņu aprises, kas būvēti uz klints jūras vidū.

Turpinām ceļu apkārt salai uz kartē atzīmēto piestātni. Otrā pusē migla ir mazāka un skatam paveras sala – kalns ar torni un pa perimetru uzbūvētiem vaļņiem. Osta ir pilna ar jahtām un zvejas laivām, bet sala pilna ar tūristiem. Tur ir pat restorāns un dažādi suvenīru veikali. Izskatās, ka te arī ir kempinga vietas teltīm un izīrējamas mājiņas. Vēlāk atrodu, ka šīs salas nosaukums ir "Cristiansø". Tā esot izmantota kā Dānijas militārā bāze, sākot no 17. gadsimta. Pirms tam tur esot mitinājušies pirāti un zvejnieki.

Pēc mazo salu apskates ar pēdējiem benzīna litriem turpinām ceļu uz Bornholmu. Degvielas nepietrūkst, un veiksmīgi ienākam "Nexø" jahtu piestātnē. Pa taisno dodamies uz veikalu, lai papildinātu gāzes krājumus. Vēlāk Dāvids uz jahtas gatavo makaronus ar sieru un desām. Tikmēr es aizeju līdz tuvējam benzīntankam. Pārāk ilgi šeit neuzturamies, tikai līdz tumsai, jo jāizmanto labvēlīgais vējš, kas tiek prognozēts.

Burāt pa tumšu jūru – tas ir kā braukt ar auto, skatoties tikai mobilā telefona kartē. Tu neredzi, vai tavā priekšā ir kāds šķērslis. Ir vienkārši jātic, ka tur nekā nav. Virzos pa tumšo ūdeni, kad pēkšņi 20 metrus pa labi parādās kāda boja, bez apgaismojuma, nav arī iezīmēta kartē. Nedaudz sabīstos. Nez, cik vēl šādu boju ir priekšā. Tad pamanu vēl tādas kā bumbas ūdenī, īsti nevar saprast. Varbūt zvejnieku tīklu pludiņi, bet pārāk lieli. Tuvojoties bumbas sakustas un sāk lidot. Tie ir tikai aizmiguši putni.

Mūsu nākamais ceļamērķis ir Dānijas salas Monas austrumu krasts, kur atrodas Monas klintis. Jau 30 kilometrus no krasta pie apvāršņa parādās zeme. Kamēr tiekam līdz krastam, paiet kādas 4 stundas, ir jau satumsis. Braucam garām klintīm, kuras vairs nav redzamas, uz tuvāko piestātni. Šeit ir cita sistēma, kā laivas tiek pietauvotas. Gar krastu ir sadzīti pāļi, un laiva jāsien pie diviem no tiem un pie krasta. Paiet kāds laiciņš, kamēr mums izdodas atsiet visus galus. Vietējie mākot uzmest cilpas uz pāļiem neapstājoties, mēs vēl ne.

No rīta atklājas, ka mums ir sabojājies akumulators. Tas ir ļoti nepatīkams pārsteigums, galvenokārt tāpēc, ka nav skaidrs iemesls. Kamēr Dāvids dodas apskatīt klintis, es darbojos ar elektrību. Zinu, ka esmu ne gluži pareizi saslēdzis saules paneļu regulatoru ar akumulatoru, tagad pārtaisu, lai viss būtu kā pēc instrukcijas. Cerams, ka šādi vairs nenotiks. Pa laimi, mans draugs Gunārs ir ziedojis mums divus savus akumulatorus, tā ka viss ir kārtībā.

Dāvids ziņo, ka klintis esot patālu – nokāpšana un uzkāpšana prasot laiku. Tāpēc pieņemam lēmumu, ka es piebraukšu pie tām ar laivu. Virzos ar laivu ārā no ostas. Tagad, kad ir gaišs, var labāk apskatīt vietu, kurā esam nonākuši. Te ir tāds kā tūristu ciematiņš, uz kuru dāņi brauc atpūsties. Smukas rindu mājas ar balkoniem, ārā galdiņi, dažas biroju telpas un viesnīcas, bet pa vidu jahtu piestātne. Skaista vieta, kur pavadīt laiku ar ģimeni.

Paiet apmēram stunda, kad aiz pagrieziena parādās pirmās baltās klintis. Tās ir diezgan iespaidīgas. Stiepjoties sešu kilometru garumā gar salas dienvidu krastu, vairākas klintis sasniedz 120 metru augstumu un beidzas pašā jūras krastā. Ūdens ir mierīgs un caurspīdīgs. Man patīt piebraukt pēc iespējas tuvāk krastam, kad laika apstākļi to atļauj. Un šoreiz tas arī izdodas. Laiva atduras pret zemi dažus metrus no krasta. Garāmejošie tūristi mūs vēro un fotografē, jo neviena cita jahta tā nedara. Jūras apakšu var redzēt 5 līdz 6 metru dziļumā. Zivju gan īpaši daudz nav. Dodos ar "GoPro" kameru zem ūdens, bet nekas īpaši labs nesanāk, jo uz pieres novietotajai kamerai ir nepareizs leņķis. Toties izdodas palidināt dronu. Ļoti skaista vieta, nav brīnums, ka te ir daudz tūristu.

Pēc laika pavadīšanas klinšu pakājē griežamies Ķīles virzienā ar domu pa ceļam piestāt "Gedser" ostā. Iestājoties tumsai, secinu, ka telefonus vairs nevar uzlādēt. Atkal tā elektrība. Izrādās, viens no vadiem ir atvienojies. Nu nekas, kad piestāsim, uzlādēsim.

Dodamies iekšā ostā, ceļš uz to ir garš, un pati osta ir tiešām liela. Te ir pat daži lieli kuģi, kas nāk iekšā un ārā. Iebraucam vietā, kur saskaņā ar karti jābūt jahtu piestātnei, bet te nekā tāda nav. Ir krasta apsardzes kuģi, tādas kā zvejnieku laivas, bet nekas līdzīgs atpūtas kuģu stāvvietai. Nesaprazdami, ko darīt, dodamies projām.

Telefoni tūlīt izlādēsies, laivas akumulatori nav uzlādējušies, piestātni neatradām, pa labi sēklis, par kura vietu un dziļumu nav skaidrības. Man sākas panika. Vai tiešām šādi viss beigsies? Es eju gulēt, bet Dāvids paliek stūrēt. Vēlāk telefoni izslēdzas un burājam tikai pēc krasta gaismiņām.

Nākamais rīts iesākas ar miglu. Gaidu sauli, lai dabūtu kādu drusciņu elektrības. Un, par laimi, tā arī pēc laika uzspīd, un es sāku justies labāk. Vienā brīdī redzu, ka uz mūsu pusi virzās kāda ātra laiva, vēlāk izrādās – katamarāns. Tā ir vācu krasta apsardze, kas pietuvojas mums kliedziena attālumā un jautā, vai mēs redzot tās dzeltenās bojas. Divās vietās notiek kaut kādi jūras padziļināšanas vai celtniecības darbi, un mēs braucam tieši pa vidu abām. Sakliedzamies par to, kādu kursu mums turēt, un vācieši mūs atstāj. Šādas tikšanās vienmēr rada zināmu stresu.

Tuvojamies Ķīlei, un ap mums parādās arvien vairāk buru laivu un kuģu. Te ir aktīva ūdens satiksme. Krastos ir plašas jahtu ostas. Esmu izvēlējies tādu, kas ir tuvāk pilsētas centram. Beidzot esam klāt, atkal cīnāmies ar piesiešanos pie diviem baļķiem. Uz blakus jahtas kāds vācietis mūs vēro, bet nekādus padomus nesniedz. Izkāpjam krastā. Pirmais lielais posms ir noslēdzies, Baltijas jūra ir pārvarēta.

Noīrējam skūterus un steidzamies uz "KFC", kamēr vēl vaļā. Kādu dienu šeit vēl pabūsim un tad caur Ķīles kanālu dosimies pretī Ziemeļjūrai.