Savvaļā dālijas aug Centrālamerikas kalnos, kur var sasniegt pat 6 metru augstumu. Dzimtenē tās gadsimtiem ilgi izmantotas ne tik daudz kā dekoratīvas puķes, bet daudz praktiskākām vajadzībām. Dāliju gumi satur polisaharīdu inulīnu (cietei līdzīga viela). Centrālamerikā dāliju gumus izmanto pārtikā un pat cukurrūpniecībā. Literatūrā sastopamas ziņas arī par dāliju ziedu izmantošanu salātos.
Dāliju garos, dobos stublājus acteki esot lietojuši pat kā ūdensvadus. Pirmo reizi Eiropā (Madrides botāniskajā dārzā Spānijā) dālijas ieveda 1789.gadā no Meksikas. Madrides botāniskā dārza direktors Kavaniljess, aprakstot jauno augu, to nosauca par "Dahlia", tā godinot mirušo zviedru botāniķi un Linneja skolnieku Andersu Dālu (1751–1789). Pēc vairākiem gadiem vācu dabas pētnieks Vildenovs par godu 1802.gadā mirušajam Pēterburgas profesoram Dr. Georgam ģinti nosauca par "Georgina". Tā puķe ieguva otru nosaukumu. Kopš tā laika augs tiek saukts abos nosaukumos.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
