Māris Mols ceļā ar jahtu uz ASV: Sapnis par nokļūšanu Nīderlandes kanālu sistēmā izsapņots

Iebraucot vienā no Ķīles ostām, kuru tur nav mazums, jūtos noguris un izsalcis. Palikušas vēl dažas stundas, lai varētu pagūt uz vietējo "KFC". Izrādās, arī te ir "Bolt" skrejriteņi, turklāt aplikācija darbojas. Kad vēders pilns, arī dzīve liekas gaišāka.

Pilsētas krastmala pilna ar cilvēkiem. Izrādās, šodien vācieši svin vasaras pēdējo dienu, kas patiesībā nav nekāds konkrēts datums, vienkārši no rītdienas laiks kļūšot vēsāks. Pēc pastaigas pa ļaužu pilno upes malu dodos gulēt uz jahtas.

Vācijā dzīvo draudzene Alīna, kura nolēmusi mani apraudzīt. Viņa ierodas ar mantām pilnu bagāžnieku – daudz saldumu, saules krēmu un citu noderīgu lietu. Arī desas, kuras viņa nopirkusi sev, es viņai konfiscēju. Viņa ir ļoti priecīga mani satikt, nevar beigt fotografēt, arī man ir liels prieks. Diezgan sen neesam tikušies. Alīna ir ļoti laipna un izvadā mani pa veikaliem, pārsvarā iepērku ūdeni, konservētās zupas un citas lietas, ko viņa iesaka. Iegriežamies arī makšķernieku veikalā, lai nopirktu vizuli, ar kuru noķert lielo zivi Ziemeļjūrā. Alīna man uzsauc maltīti kādā no Vācijas restorāniem, nedārgi, bet autentiski. Tik forši satikt kādu pazīstamu cilvēku!

Ķīlē sagaidu arī solīto vētru. Man prātā ienāk aša ideja – pārlaist vētru teltī, tuvāk dabai. Izrādās, tuvumā ir arī kāds mežam līdzīgs parks, kur arī dodos meklēt telts vietu.

Staigājot bez lukturīša pa tumšo mežu, mēģinu atrast kādu vietu, kura būtu tālāk no taciņām. Izskatās gan, ka taciņas ir visur, bet beigās kaut ko tomēr atrodu. Guļot rēķinu, cik liela ir varbūtība, ka man vētrā uzkritīs virsū kāds zars. Jā, paliek nedaudz neomulīgi, bet es nevaru atkāpties. No rīta pamostos dzīvs.

Arī nākamajā dienā vējš vēl nav rimies, bet es kāpju laivā un stūrēju Ķīles kanāla virzienā. Nelielu gabalu pirms kanāla atrodas automāts, kur jānopērk iebraukšanas biļete. Pēc tam ar nopirkto biļeti piebraucu pie slūžām un nepacietīgi riņķoju apkārt – gaidu, kamēr tiks atvērtas. Tikmēr pa skaļruni kāds intensīvi runā vācu valodā, kam seko uzsaukums arī angliski: "Lūdzu, atbrīvojiet ceļu!" Izrādās, esmu nostājies ceļā izbraucošajiem kuģiem. Nedaudz kauns, bet, nu, kā es to varēju zināt.
Garāmbraucošais vācietis skaidro, ka jāgaida baltā gaisma.

Slūžās jāpavada kāds laiciņš, tikmēr pagūstu iepazīties ar diviem ceļotājiem no blakus jahtām. Viens ir bijušais IT menedžeris, otrs rūdīts, saulē apdedzis jūrnieks. Abi ceļo ar savām sievām. Vēlāk vakarā kādā no kanāla ostām ar viņiem kopā sēžam un pļāpājam. Visiem, protams, pārsteigums, ka ar tādu jahtu kā manējā kāds mēģinās nonākt Amerikā. Vācieši neskopojas ar padomiem, cenšas palīdzēt, kā var. Viens no viņiem pat piedāvā aizvilkt manu jahtu līdz kanāla galam, lai ātrāk.

^{Foto: Privātais arhīvs}

Nākamajā rītā jāceļas sešos, kas man ir diezgan agri un ne pārāk patīkami. Bet esam nonākuši paisuma un bēgumu teritorijā, kas nozīmē, ka šī vieta pēc iespējas ātrāk jāpamet. Izejam caur kanāla slūžām un, neliela vēja pavadīti, ar motora un straumes palīdzību sasniedzam pat 16 kilometrus stundā lielu ātrumu. Stūrēju ar piesardzību, jo pa straumēm kaut kā viss šķiet dīvaināk.

Pa ceļam iebraucu "Cuxhaven" ostā, lai, sekojot vāciešu padomam, sagaidītu nākamo ceļa straumi. Nepatīkami, ka jahtai atkal ir ķibele ar "rollfoku". Netinas vaļā, sprūst. Kaut ko ķibinu, kamēr beigās izdodas pacelt visu buru augstāk – problēma ir atrisināta. Kārtējais atvieglojums.

Dodoties projām no "Cuxhaven", pēkšņi pamanu, ka pakaļ mums dzenas kāda gumijas motorlaiva. Šoreiz policija. Viņi norāda, ka braukt otrpus bojām nedrīkst. Man gan kursos mācīja, ka jābrauc tieši tā, bet, izrādās, šajā vietā jābrauc pa ārējo malu, lai netraucētu kuģiem. Daudzās vietās ir pat divas rindas ar sarkanajām un zaļajām bojām. Pa vidu lielās un ārpusē mazās. Jahtām jābrauc pa vidu starp mazajām un lielajām. Ar atvainošanos un solījumu, ka turpmāk labošos, pietiek. Policija griežas atpakaļ, vēl pirms tam pajautājot, kura ir jahtas mājas osta (home port). Rīga – atbildu.

No vāciešiem uzzinu, ka cauri Nīderlandei ved īpašs kanālu ceļš, kas ir piemērots jahtām. To sauc – "Standing Mast Route". Doma braukt cauri mazām, romantiskām pilsētiņām, nevis vairākas dienas šūpoties jūras viļņos mani stipri vilina.

Tā dodos uz Borkumas salu, no kuras, pagriežoties uz iekšzemi, var iebraukt šajā kanālu sistēmā. Borkumas autobusu pieturā satieku vietējo vācieti, kurš izjauc manu ideālo plānu par flāmu romantiskajām pilsētiņām, izstāstot, ka šajā kanālu daļā ir tilts, kurš tiek atvērts tikai reizi nedēļā, jo esot salūzis. Būs jāgaida gandrīz nedēļa līdz atvēršanai, tas man galīgi neder.

Vēl viena iespēja nonākt kanālos ir braukt cauri Amsterdamai. Steidzos atpakaļ uz jūru, jo tuvojas negaiss. Jāpagūst iebraukt vēja aizsegā. Kamēr tieku līdz iebraukšanai, vējš jau ir sacēlies. Nogriežu līkumu pāri sēkļiem ar pamatīgu stresa sajūtu. Kartē jūras dziļums nav liels, turklāt mainīgs. Tomēr paveicas un ķīlis ar zemi nesaskaras, tieku iekšā, lai gan vējš un viļņi tāpat nerimstas.

Tuvojoties lielajam Nīderlandes dambim, atkal sastopam slūžas. Par laimi, šoreiz ir arī citas jahtas, kurām varēšu sekot. Sākumā jāizbrauc cauri rotējošam tiltam, tādā kā uzgaidāmā ūdens tilpnē pirms slūžām. Te ir daudz laivu un jahtu, visas mēģina noturēt pozīciju, jo pretī pūš vējš. Izskatās pēc tāda kā haosa – kāds riņķo, kāds brauc uz priekšu un atpakaļ.

Atveroties slūžām, braucamie drūzmēdamies mēģina visi reizē tikt iekšā. Protams, visiem tas neizdodas, kāds paliek vārtos un kavē pārējos. Beidzot slūžas aizveras, un pēc brīža jau esam dambim otrajā pusē.

Dambis ir ļoti plašs, tā ka malu nevar redzēt. Bet ar jahtu burāt var tikai pa noteiktām, ar bojām apzīmētām joslām. Te visur ir viens liels sēklis. Tā nu jahtas garā rindā virzās uz nākamajām slūžām.

Vēlāk nonāku apdzīvotā vietā ar nosaukumu Enkhuizena, kur piestāju ostā. Turpmākās dienas ir vētrainas, tāpēc turpināt ceļu uz Amsterdamu neizdodas. Par laimi, esmu piestājis ostā, kuru pārvalda burāšanas klubs, un viņiem ir ļoti labas cenas. Iepazīstos ar vietējiem jahtotājiem. Daži ir ļoti izpalīdzīgi.

Veselas trīs dienas sēžu ostā un pirmo reizi sajūtu, ka gribas mājās. Vētra pāriet, un es
atvados no kluba večiem.

Iebraucot Amsterdamā, vispirms jātiek cauri paceļamajam tiltam. Man par prieku, tas tiks atvērts pulksten sešos, bet tagad ir bez piecām. Ātri tieku cauri. Tad līdz pašam pilsētas centram, kur ir viena no jahtu ostām. Centrs atrodas Amstelas otrā krastā, bet tā nav problēma, jo pilsētas abus krastus savieno aktīva prāmju satiksme, kura, man par pārsteigumu, ir arī bez maksas.

Šoreiz KFC apmeklējums beidzas slikti. Naktī nākas trīs reizes skriet uz labierīcībām, tāpēc nolemju palikt ostā vēl vienu dienu, kamēr situācija vēderā uzlabosies.

Nekad neesmu bijis Amsterdamā. Šeit, izrādās, ir daudz vairāk tūristu nekā iedzīvotāju. Pastaigāju līdzi kādai tūristu grupiņai ar gidu. Parkā uz soliņa iepazīstos ar diviem brāļiem no Austrālijas, kuri vēlāk piesakās manā "Facebook" kontā. Gribas ar kādu parunāt. Protams, ir arī gājiens cauri "sarkanajiem lukturiem", lai gan tur var redzēt vien tikpat, cik vasarā Rīgas jūrmalā, vai pat mazāk.

Nākamajā dienā desmitos no rīta dodos pa upi tālāk uz ziemeļiem. Tur pirms izbraukšanas jūrā ir tilts, no kura sākas kanāls, pa kuru varēs nonākt līdz Roterdamai.

Kanāls ved cauri Hārlemai. Piebraucot pie tilta, atbildīgais darbinieks pa telefonu paskaidro, ka tilts ir salūzis un tiks atvērts tikai rīt no rīta pulksten astoņos. Tas manai pacietībai ir par daudz. Mana ticība kanālu sistēmai ir zudusi. Nolemju doties tālāk jūrā. Būs grūtāk, bet vismaz tikšu uz priekšu.