Māris Mols turpina ceļu ar jahtu uz Ameriku: gar Beļģijas krastu uz Franciju

No Hārlemas kanāla Nīderlandē sākuma līdz jūrai ir nedaudz vairāk par 10 kilometriem. Šis posms nesagādā nekādas grūtības. Tuvojoties jūrai, skatam paveras plaša slūžu sistēma. Uz mirkli piestāju krastā pajautāt kādas jahtas iemītniekiem, caur kurām slūžām mums būtu jāiet cauri. Izrādās, mūsējās ir pašā kreisajā malā – vismazākās. Turklāt cauri braukt gribētājiem esot jāpiesakās pa radio. Tā arī daru, pietauvojos pie slūžām un pa radio nosūtu jautājumu: "Vai mēs varētu izbraukt cauri slūžām?" Dispečers, šķiet, pa jokam atbild, ka viņš jau nezinot, vai mēs to varam vai nevaram. Pēc neilga brīža iedegas zaļā gaisma un slūžas atveras, un pavisam drīz jau esmu jūrā.

Vējš ir daļēji labvēlīgs, tāpēc dodos uz priekšu, pārāk neattālinoties no krasta. Ir doma, ka varētu iebraukt Roterdamā. Tomēr, skatoties kartē, jāsecina, ka tas būtu diezgan liels līkums. Šonakt kaut kā negribas stūrēt, tāpēc par pieturu tiek izvēlēta Hāga, kura ir tieši jūras krastā. Tur arī nonāku dažas stundas pēc tumsas iestāšanās. Hāgas osta, tāpat kā daudzas citas, ir ar dīvainu ūdens ceļu izvietojumu. Īpaši tumsā ir grūti saprast, cik tālu var braukt un kurā brīdī ir jānogriežas pareizajā līkumā. Man pa priekšu no jūras ienāk kāds liels kuģis, kurš mēģina uzmanīgi izņemt pagriezienu.
Jātiek tam garām, bet nav skaidrs, cik tuvu ir droši tam braukt klāt. Šķiet, ka kuģis šai ostai ir par milzīgu. Beigās tomēr izdodas to apbraukt, un nonāku pie jahtu pontoniem.

Šeit, burtiski dažus metrus no jahtu stāvvietas, ir vesela rinda restorānu. Daži vēl darbojas. Man tomēr tas ir par dārgu, un dodos naksnīgajās ielās atrast kaut ko pa kabatai. 40 minūšu gājiena attālumā situāciju glābj "McDonalds". Tad atpakaļ uz jahtu izgulēties.

Nākamais rīts iesākas vēlu. Tikai ap pusdienlaiku izdodas iztaisīties un doties ārā no ostas. Gan mums pa priekšu, gan pēc mums ārā dodas virkne ar burukuģiem. Uzvelku buras un dodos rietumu virzienā. Lielākā daļa pārējo jahtu, šķiet, tikai pabraukāsies tepat. Mums nav pa ceļam.

Šodienas uzdevums ir šķērsot četrus Nīderlandes līčus valsts dienvidrietumu galā. Sākumā progress ir ciešams. Brīžiem ar motoru, bet brīžiem ar burām izdodas pietuvoties uz Roterdamu vedošajam ūdens ceļam. Satiksme te ir saspringta. Kuģi nāk un iet Roterdamas virzienā, kura ir otra lielākā osta pasaulē. Šķiet, paiet vesela mūžība, kamēr tieku pāri kuģu ceļu viduspunktam. Viļņi ir palikuši stāvāki un pretvējš stiprāks. Motors cīnās, cik spēj. Vienā brīdī sāk likties – tas viss ir par traku. Laiva mētājas no vieniem sāniem uz otriem, motors brīžiem nesniedzas līdz ūdenim. Izslēdzu motoru un sāku pārdomāt variantus. Braukt atpakaļ uz Roterdamu – jāzaudē vismaz 20 kilometri un nezin cik stundu vai pat dienu, kamēr laiks uzlabosies. Virsū nāk drūmas domas. Sāku pētīt karti un pamanu, ka arī priekšā ir kāda osta 14 kilometru attālumā uz otrā lielā sēkļa. Nolemju, ka varbūt ir vērts pacīnīties un tomēr lauzties uz priekšu.

Pamazām, virzoties uz nākamo sēkli, viļņi normalizējas. Nonākot vietā, kur būtu jāgriežas uz mazo ostu, pagriežos ceļam tālāk. Ir sajūta, ka ceļu var turpināt. Iespējams, priekšā esošais sēklis aizsargā no lielāku viļņu veidošanās. Paiet visa diena, un tuvojas nakts, līdz izdodas šķērsot pēdējo līci. Vējš griežas nepareizā virzienā un dzen laivu dziļāk jūrā. Tā arvien vairāk tuvojas kreisajā pusē esošajam vēja ģeneratoru laukam. Beigās ar vēju braukt vairs nav iespējams. Tumšā, naksnīgā
jūra atkal mētā jahtu, sajūta diezgan murgaina. Velku nost buras un darbinu motoru. Tad griežos tieši krasta virzienā, kurš pašreiz ir 20 kilometru attālumā. Pie krasta jūrai vajadzētu būt mierīgākai, jo vējš pūš no turienes.

Paiet vēl viena nakts, un pienāk rīts, kad beidzot ieslīdu Beļģijas ostā ar nezināmu nosaukumu. Pēc grūtās nakts esmu nosalis, bet apkārt ostai ir vairākas mazas apdzīvotas vietas. Te, par laimi, dušas nav aizslēgtas un karstais ūdens ir par velti. Ostā var dabūt arī velosipēdu, pārvaldnieks piedāvā, lai pats izvēlos, kuru gribu. Paņemu to, kas tuvāk, bet tam ierūsējis sēdeklis – pārāk zems. Ostas vecis paņem lielu āmuru un sāk dauzīt sēdekli no apakšas, bet nekas neizdodas. Ņemu citu, tas, šķiet, darbojas. Tad uz veikalu.

Diena ir silta un saulaina, arī garastāvoklis uzlabojas. Ir sajūta, ka esmu nonācis siltajās zemēs. Arī uz jautājumu, vai šajā ostā ziemā ir ledus, ostnieks atbild ar izbrīnu – no kurienes es esot atbraucis?

Vēlāk saku viņam, ka došos prom jau šovakar un gribētu, ja iespējams, tikt līdz Francijas Buloņai (Bolougne-Sur-Mer). Viņš man īsti netic, jo vējš neesot pareizais un tā pilsēta esot par tālu. Esot jāsagaida pareizā straume un jābrauc uz tuvāku vietu, kur jāgaida nākamā straumes maiņa. Arī franču kapteinis no blakus jahtas saka, ka gaidot labāku vēju. Īsti nesaprotu, ar kādiem vējiem braukā beļģi un franči. Ap vakaru dodos atkal jūrā.

Šis posms iesākas ar tumsu un motoru. Pamazām no krasta sāk pūst prognozētais vējš, un var uzvilkt buras. Vēlāk pāreju tikai uz burām. Kopā ar straumi ātrums brīžiem sasniedz pat 13 km/h. Nav slikti.

Paeju garām divām ostas pilsētām – Denkerkai un Kalasai. Tuvojas kārtējais ciklons, un negribētos palikt uz vairākām dienām tik industriālā vietā kā šīs divas lielās ostas. Aiz Kalasas jūras ceļš ved gar klintīm, aiz kurām seko pagrieziens uz dienvidiem. Vējš jau ir izmainījies, tāpēc pēdējie 20 kilometri atkal jāpievar, tērējot benzīnu un šķeļot pretimnākošos viļņus.

Beidzot Buloņas osta. Pie iebraukšanas deg luksofora zaļā gaisma – iebraukšana ir droša. Te ir divu veidu ostas – dziļās, kurās var iebraukt jebkurā laikā, un seklās, kur var tikt tikai paisuma brīžos. Iebraucu dziļajā. Tā gan nav tik aizsargāta no viļņiem, un naktī, kad guli, laiva mēdz šūpoties, bet man ir nedaudz vienalga. Šeit mani pārsteidz ostas pāļi, kuri sniedzas gandrīz 10 metru garumā, un bēguma laikā var redzēt, ka tie noklāti gliemežnīcām un dūņām. Ūdens līmenis šeit svārstās apmēram 8 metru robežās. Lai nonāktu ostas birojā, jākāpj pa garu trapu, kurš maina stāvumu atkarībā no ūdens līmeņa. Bēgumā uzkāpt grūti, bet paisumā viegli. Un ūdenī dzīvo lielas, pusmetru garas zivis. Kāds man teica, ka tās saucot par "ostas zivīm" un tās pārtiekot no jahtu atkritumiem. Patiesība vai mīts?

Šeit pavadu vairākas dienas, gaidot labāku laiku. Uz ziemeļiem no mums plosās ciklons, kas atnesis stiprus vējus arī šurp. Kad tas paies garām, būs jādodas tālāk.