Māris Mols ar lielu nožēlu pārtrauc ceļojumu ar jahtu uz ASV  (5)

Ar lielu nožēlu un zināmu kauna piedevu man jāpaziņo, ka esam nolēmuši pārtraukt braucienu. It kā nekas dramatisks nav noticis, visi dzīvi un daudz maz veseli. Esam pat veiksmīgi šķērsojuši Biskajas līci, kurš, pēc daudzu domām, bija šī ceļojuma bīstamākais posms. Jāteic, tieši pagarais brauciens pāri līcim bija tas, kas mani noveda pie šī stāvokļa, ka vairs nespēju šo ceļu turpināt.

Iespējams, tas ir kāds jūras slimības paveids – periodiskas galvas sāpes, bet ķermenis pastāvīgi sasprindzis, lai varētu izturēt nepārtraukto šūpošanos. Līdz ar to nav īsti vēlēšanās neko aktīvi darīt. Visu laiku atrodos zināmā gaidīšanas stāvoklī, kad beidzot šī vides kustēšanās beigsies un varēs atslābt. Šādi var turēties vienu vai divas dienas, bet, pavadot ilgāku laiku, sāku kļūt nervozs. Rodas nepanesama vēlme pārtraukt bezdarbību, bet, no otras puses, ir šī paralīze, kura neļauj neko aktīvu uzsākt.

Galu galā, Biskajas līcis mani piebeidza un nevajadzēja pat vētru. Ja ir tik grūti četru dienu pārbraucienā, tad par četru nedēļu okeāna šķērsošanu vispār nevar būt ne runas. To saprotot, pieņēmu lēmumu, ka tas nebūs man.

Tā nu, nonācis līdz Spānijas krastiem, nolēmu pārdot savu jahtu. Dažu dienu laikā atradās vairāki gribētāji. Šobrīd jahtu kopīpašumā ir pārņēmuši trīs spāņi, kuriem visiem tā ir pirmā personīgā laiva mūžā. Par to man prieks, lai viņiem izdodas.

Boloņā pavadījām vairākas dienas. Dienu pirms izbraukšanas, no paša rīta pie laivas pienāca pieci vīri formas tērpos – robežsargi. Palūdza dokumentus un beigās vēlējās arī apskatīt laivu no iekšpuses. Pārmeklēšanas rezultātā nekas interesants netika atrasts, un mēs draudzīgi šķīrāmies.

Tālāk devāmies uz Šerbūru, kur piestājām tikai uz īsu mirkli, lai ieēstu kaut ko siltu. Bija palikusi tikai viena kanna ar degvielu, bet mūsu mērķis bija sasniegt Svētās Annas salu, līdz kurai bija kādi 40 kilometri. Ar degvielu vajadzēja pietikt, bet nebijām ierēķinājuši straumi. Starp citu, šajā vietā ir vienas no stiprākajām straumēm pasaulē. Tā nu cīnījāmies ar straumi vairākas stundas līdz motors apklusa. Arī vēja nebija. Nekas cits neatlika, kā gaidīt! Straume mūs aiznesa 30 kilometrus projām no Annas salas, un tad pagāja vēl vairākas stundas līdz pretējā straume mūs pienesa atpakaļ pie salas.

Daži litri benzīna vēl bija rezervē, lai varētu iebraukt vietējā ostā. Beidzot, pēc garās nakts, no rīta nonācām nelielā ostiņā. Šeit dabūjām degvielu un dažus gigabaitus mobilo datu. Šeit arī beidzot varēju sarunāties angļu valodā, tāpēc sala atstāja ļoti patīkamu iespaidu.

Nākamā pietura – Gērnsija. Šī sala nav gluži neatkarīga valsts, bet gan atrodas Anglijas karaļa pakļautībā, vienlaikus tā nav daļa no Apvienotās Karalistes. Te mēs satikām dažas latviešu meitenes, kuras izrādīja apkārti un izstāstīja daudz ko interesantu par vietējo dzīvi. Vispār šeit ir ļoti daudz latviešu. Gaidot labāku laiku, arī šeit mēs pavadījām vairākas dienas.

Tālāk atpakaļ uz Franciju – Roskofu. Tur mūs sagaidīja pazīstamais igaunis, kurš burā viens pats. Viņš mani apbrīnoja līdz brīdim, kad uzzināja, ka esmu atteicies no lielā plāna. Roskofā nopirku vēl divas benzīna kannas, tagad kopā 60 litri. Ar šo varētu pat pietikt, lai pārbrauktu visu Biskajas līci, ja vien nebūs vēja.

Pēc Rokofas burājam pa taisno uz pēdējo pieturas vietu pirms Biskaja šķērsošanas. Tas ir "Karingar" ciematiņš. Tur krastā nebija ostas, tikai siena, kas pasargā no viļņiem. Arī dziļums bija neliels, bet mums izdevās iebraukt un noenkuroties netālu no krasta. Piepildīju pilnas kannas ar degvielu, tad devos nelielā pastaigā gar krastu.

Braucot ārā no ostas, pēkšņi belziens pa ķīli. Izrādās – ūdens līmenis nokrities. Netiekam uz priekšu, klintis bloķē ceļu. Vienā brīdī pat jahta nostājas ar ķīli uz kāda lielāka akmens un sāk gāzties uz sāniem. Okeānā bēgums vēl turpinās, un man jau nāk domas par to, ka te mēs arī paliksim. Taču, pilnīgi neticamā veidā, viļņiem ik pa brīdim paceļot jahtu, izdodas nonākt dziļākā vietā, un varam turpināt ceļu. Sākam ceļu pāri Biskajas līcim.

Pirmajā dienā vējš ir pateicīgs, bet pēc tam viss strauji mainās. Trešajā dienā man uznāk dzīves apnikums, kurš ir liktenīgs. Ceturtās dienas rīts šķiet cerīgāks, bet dienas otrajā pusē bezcerīgā un mokošā sajūta atgriežas. Tiek pieņemts galīgais lēmums – tālāk vairs nebraucam. Arī mans ceļa biedrs bez ierunām uzreiz piekrīt.

Kādi secinājumi? Pirmkārt, vajadzētu pabraukt garākus gabalus bez apstāšanās, pirms uzsākt tik grandiozu ceļojumu. Noburāt vienu dienu nav tas pats, kas sēdēt laivā četras dienas.

No drošības viedokļa ceļošana ar mazāku jahtu problēmas nesagādāja. Ne reizi nejutām, ka mūsu dzīvība būtu apdraudēta. Lielāka laiva būtu bijusi stabilāka, turklāt mazāka šūpošanās noteikti uzlabotu komforta līmeni un pašsajūtu.

Sākumā biju iedomājies, ka biežāk izdosies piestāt kādās neapdzīvotās vietās, pagulēt teltī un pakurināt ugunskuru. Taču realitātē visu laiku bija jāsteidzas, lai pagūtu sasniegt galamērķi, kamēr pūš ceļavējš. Savukārt sliktos laikapstākļus nācās pārlaist kaut kādā apdzīvotā vietā. Lai droši pārvarētu rudens vētras, ir jāierēķinās ar lielām laika rezervēm, kuras paies, gaidot labāku vēju.

Jebkurā gadījumā, kaut arī nesasniedzu gala mērķi, tomēr ieguvu daudz pieredzes. Iepazinu sevi un savu kompanjonu. Būs kādu laiku ko pārdomāt. Domāju, šis brauciens noteikti ir mani mainījis. Ļoti ceru, ka neesmu arī pārāk sarūgtinājis lasītājus ar savu nepabeigto ceļojumu. Bet varbūt kādam citam no mūsu mazās Latvijas izdosies to pabeigt.