Ar lielu nožēlu un zināmu kauna piedevu man jāpaziņo, ka esam nolēmuši pārtraukt braucienu. It kā nekas dramatisks nav noticis, visi dzīvi un daudz maz veseli. Esam pat veiksmīgi šķērsojuši Biskajas līci, kurš, pēc daudzu domām, bija šī ceļojuma bīstamākais posms. Jāteic, tieši pagarais brauciens pāri līcim bija tas, kas mani noveda pie šī stāvokļa, ka vairs nespēju šo ceļu turpināt.
Iespējams, tas ir kāds jūras slimības paveids – periodiskas galvas sāpes, bet ķermenis pastāvīgi sasprindzis, lai varētu izturēt nepārtraukto šūpošanos. Līdz ar to nav īsti vēlēšanās neko aktīvi darīt. Visu laiku atrodos zināmā gaidīšanas stāvoklī, kad beidzot šī vides kustēšanās beigsies un varēs atslābt. Šādi var turēties vienu vai divas dienas, bet, pavadot ilgāku laiku, sāku kļūt nervozs. Rodas nepanesama vēlme pārtraukt bezdarbību, bet, no otras puses, ir šī paralīze, kura neļauj neko aktīvu uzsākt.