Mjanma – militārā dzelzs dūre un nabadzība ar budismu un smaidu

Uz Mjanmu vēlējos doties jau šī gada pirmajā pusē pēc Bangladešas apmeklējuma, jo Mjanma atrodas kaimiņos Bangladešai un sākotnēji savu ceļojumu plānoju ģeogrāfiski no rietumiem uz austrumiem. Meklējot aviobiļetes, gan atskārtu, ka iecerētais nebūs iespējams un Mjanma jāatliek uz vēlāku laiku. Garais stāsts īsumā – uz Mjanmu devos šomēnes pēc Taivānas apmeklējuma.

Sākotnēji biju iecerējis pavadīt Mjanmā nedaudz vairāk par divām nedēļām, taču "Xiamen Airlines" jau otro reizi veica lidojumu (bija paredzēts savienojošais reiss caur "Xiamen" Ķīnā ar vienas dienas atpūtu tur) izmaiņas – otrajā un noslēdzošajā gadījumā tā būtībā bija reisu atcelšana. Līdz ar to nācās pielāgoties un pēdējā brīdī veikt izmaiņas. Galu galā izdevās atrast citus reisus ar divām atsevišķām aviokompānijām caur Malaiziju. Sākotnēji atcelto reisu uz Mjanmu un papildu laika un finanšu ieguldīšanas negatīvajā mākonī atradu sudraba maliņu – izmantoju iespēju un apciemoju divus vietējos draugus Kualalumpurā, kurus nebiju redzējis jau piecus mēnešus. Tālāk devos, kā sākotnēji plānots, – ielidoju bijušajā Mjanmas galvaspilsētā un lielākajā valsts pilsētā Jangonā. Reisu izmaiņas gan nozīmēja īsāku laiku Mjanmā – tikai pusotru nedēļu, ko pavadīju Jangonā un Mandalajā.

Runājot par brīdinājumiem saistībā ar Mjanmu: aplūkojot Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas (LR ĀM) aprakstu par Mjanmu, līdzīgi kā ar daudziem citiem LR ĀM valstu aprakstiem, rodas iespaids, ka varbūt vispār nevajadzētu ceļot, bet tas jau cits stāsts. Biju iepriekš pastarpināti dzirdējis par Mjanmas politisko situāciju un apvērsumu salīdzinoši nesenā pagātnē. Līdz ar to, apzinot draugus, paziņas un draugu un paziņu draugus un paziņas, izdevās noskaidrot, ka gluži droši Mjanmā nav, bet ceļot ir iespējams. Papildu pārliecību, ka jādodas, deva pietiekoši kuplā skaitā esošās nesenās ārvalstnieku atsauksmes par Mjanmas vietējām naktsmītnēm. Tā kā nezinu, kad pēc šī ceļojuma atkal atgriezīšos Āzijas pusē, nolēmu – aiziet! Jālido, jābrauc un jābauda Mjanma tagad!

Lai gan "tikai" pusotru nedēļu pabiju Mjanmā, tik un tā iespaidu, pieredzētā un atmiņu ir daudz! Mjanma šī ceļojuma laikā un vispār iedeva tādu kārtīgu realitātes atgādinājumu, tostarp – cik uzmanīgam un izveicīgam jābūt, lai ceļotu uz un pa nedrošākiem/bīstamākiem galamērķiem, tajā pašā laikā spējot izbaudīt ceļa jūtis un gūstot kaifu no vietējās kultūras un ceļojuma šarma. Tagad, atskatoties uz Mjanmas pieredzi, esmu priecīgs, ka tieši šī realitāti atsvaidzinošā valsts bija mana 99. izzinātā valsts! Līdz ar to sapratu, ka pēc vairāk nekā piecu gadu pārtraukuma jāsazinās ar "Delfi" un jāapvaicājas, vai viņi būtu gatavi publicēt manu rakstu. Lūk, arī rezultāts. Paldies "Delfi" un arī Tev, lasītāj, par ieguldīto laiku un zinātkāri, ceru, ka ir tā vērts!

Kā tad ir Mjanmā? Ja vajadzētu izvēlēties tikai vienu teikumu, lai aprakstītu šo valsti pašlaik, tad virsrakstā minētais, manuprāt, ir vistrāpīgākais – militārā dzelzs dūre un nabadzība ar budismu un smaidu. Attiecībā uz militāro dzelzs dūri – tā ir jūtama gandrīz ik uz soļa. Jau ielidojot Jangonas starptautiskajā lidostā, uzzināju, ka iepriekš pieejamā vietējā autobusa (pat no šī gada vasarā atrastiem avotiem) par nieka 500 MMK jeb kjatiem (apmēram 0,23 eiro) vairs nav. Kādēļ? Kā šajā lidostā pirmo reizi un arī turpmāk no vairākiem vietējiem dzirdēju – "situācijas valstī dēļ". Līdz ar to nācās izvēlēties vietējo taksi vai "Grab" ("Uber", "Bolt" u. c. līdzīga Āzijā populāra aplikācija). Līdz ar to plānoto 23 centu vietā samaksāju nedaudz vairāk par astoņiem eiro (18 000 MMK), kas arī nav traki, taču 36 reizes vairāk samaksāt, nekā plānots, nebūt nav "forši". Noskaidroju, ka pastāv iespēja noķert vietējo autobusu, bet līdz tam no lidostas ar kājām jāiet aptuveni pusstunda, kas +35 grādu karstumā un lielajā Āzijas mitrumā nebūt nebija kārdinoši.

Jau braucot prom no Jangonas lidostas, sastapos ar pirmo militāro kontrolposteni, kas bija un ir bieža lieta visā Mjanmā. Piemēram, pēc piecām dienām no Jangonas devos uz vairāk nekā deviņu stundu un vairāk nekā 600 kilometru attālumā esošo Mandalaju. Izvēlējos vienu no vietējām autobusu kompānijām, kas atļauj/var pārvadāt arī ārzemniekus. Piemaksājot nedaudz vairāk (kopumā 35 000 MMK = aptuveni 16 eiro), autobusa kvalitāte bija laba – ar cenā iekļautu ūdens pudeli, stipri cukurotu (kas šeit un daudzviet Āzijā ir raksturīgi) kafijas šotiņu un nelielu uzkodu paciņu. Atgriežoties pie militārajiem kontrolposteņiem: vairāk nekā deviņu stundu laikā atminos vismaz trīs lielākus, kur transportlīdzekļiem ir jāpiestāj, un vairākus mazākus. Pie pirmā kontrolposteņa autobusa personālu pārstāvošs vīrietis pienāca pie manis un lūdza, lai nolieku malā telefonu. Acīmredzot pat tas var izraisīt reakciju karavīros.

Gan Jangonā, gan Mandalajā sastapos arī ar daudzām ar dzeloņdrātīm un aizsargbarjerām norobežotām vietām, teritorijām, ēkām, ceļiem u. c. Vairākas reizes bija situācijas, kad karavīri man māja, lai lasos lapās no konkrētās vietas, ko arī lielākoties paklausīgi ievēroju, jo, redzot vairākus karavīrus ar nopietnām sejām un automātiem, lieki nevēlējos riskēt. Tajā pašā laikā jāsaka, ka vairākas reizes notēloju "dumju" tūristu un piegāju aprunāties ar karavīriem, lai apvaicātos par virzienu vai tiktu sveikā cauri ar nofotografēto. Tā kā šeit stingri skatās, lai karavīri un militārā infrastruktūra netiktu iemūžināta, bija situācijas, kad mani palūdza izdzēst materiālus. Vienā reizē biju iemūžinājis bildi ar "GoPro", bet pēc karavīru saucieniem atnākt pie viņiem notēloju muļķi un rādīju savu telefonu, ka neko jau neesmu šeit uzņēmis. Paveicās, ka neviens no trim karavīriem neiedomājās aplūkot man otrā rokā esošo "GoPro", kas joprojām bija ieslēgts. Tā kā manam "GoPro" ir divi ekrāni abās kameras pusēs, nopriecājos, ka šamējie beigās mani palaida ar "GoPro" esošo bildi. Šis tāds atgadījums ar smīnu, bet bija arī reize, kad pašā vakarā, kad saule jau norietējusi, pēc vairāk nekā 20 kilometru pārgājiena devos pa taisnāko "Google Maps" ieteikto ceļu uz savu hosteli un uzdūros trīs nikniem suņiem, ko papildināja karavīrs ar automātu. Pēc telefona rādīšanas ar taisnāko ceļu karavīrs nebija ieinteresēts ielaisties sarunās un dusmīgi māja ar roku, lai lasos prom. Kolīdz sāku lēnām doties atpakaļ, nikno un skaļo suņu rejas sāka samazināties, palielinoties attālumam starp mums. Nedaudz satraucies, bet priecīgs, ka tiku cauri sveikā, devos ar līkumu atpakaļ uz savu naktsmītni. Joki šeit ar militāro dzelzs dūri un karavīriem mazi... Prātā joprojām ir vairāki citi stāsti, ko Mjanmas ceļojuma laikā dzirdēju saistībā ar militāro kontroli un sekām, taču, tā kā šie stāsti nav manis paša pieredzēti, šoreiz tie paliks neizstāstīti, jo nevaru galvot par to patiesumu.

Militārā dzelzs dūre un kopumā ekonomiski nekvalitatīvā valsts pārvaldība šķietami arī novedusi valsti uz lielāka nabadzības sliekšņa, nekā varētu būt. Spilgti atmiņā palicis pirmais vakars Mandalajā, kad pēc mantu nolikšanas hostelī devos uz tuvākajām trenažieru zālēm, lai noskaidrotu, kur vispār varu aizvadīt treniņus (piemēram, tuvāko zāli tikai vietējie drīkst apmeklēt), kāds inventārs pieejams un cik maksā. Tā kā kārtīgu trenažieru zāli izdevās atrast vien 30 minūšu gājiena attālumā, izgāju cauri dažāda izskata mikrorajoniem. Sirds sāpēja, šur tur redzot to nabadzības līmeni, kādu būtībā joprojām arī pilsētas centrā var redzēt, – ģimenes, tostarp bērni, guļ uz ielām uz prasta auduma gabala, vakariņu gatavošana turpat uz ugunskura, veļas žāvēšana koku zaros vai uz margām un žogiem...

Aizskarot vēl vienu ekonomikas aspektu – valūtu, jāsaka, ka oficiālais un reālais ir divas dažādas lietas. Pirms lidošanas uz Mjanmu noskaidroju, ka viens eiro un viens dolārs ir aptuveni 2100 līdz 2200 MMK. Tādēļ, ielidojot Jangonas lidostā un izpētot trīs kantoru piedāvāto, biju patīkami pārsteigts, ka izdevās samainīt ASV dolārus attiecībā 1:2505. Nopriecājos – uz katru samainīto dolāru esmu ieguvis papildus vairāk nekā 300 vietējo kjatu. Sapratu, ka labāk mainīt skaidru valūtu, nevis ņemt no kartes naudu, jo karte nozīmē oficiālo valūtas kursu, tātad zaudēt/neiegūt padsmit procentus vairāk vietējās naudas. Taču ar to stāsts nebeidzās. Jau esot Mandalajā, sapratu, ka vajadzēs vairāk naudas samainīt. Par šo jautājumu hostelī gadījās parunāties ar vienu ceļotāju no Izraēlas, kas Mjanmā bija jau divus mēnešus, līdz ar to zināja vairāk nianšu par Mjanmu, t.sk. kjatiem. Kā izrādās, iespējams atrast vēl izdevīgāku kursu. Ticiet vai ne, bet atlikušajām dienām es samainīju eiro pret kjatiem attiecībā 1:3300. Tātad par trešdaļu izdevīgāk, nekā ir oficiālais kurss. Ko tas nozīmē? Finansiāli ceļot Mjanmā šobrīd ir ļoti izdevīgi!

Lai cik finansiāli izdevīgi pašlaik ir ceļot Mjanmā, ikvienam gan jāapsver, vai un uz ko katrs ir gatavs, jo drošības aspekts ir gan fizisks, gan emocionāls. Fiziski, jo daudzie militārie kontrolposteņi un norobežojumi būtiski palēnina/samazina ceļošanas ātrumu. Piemēram, Mandalajas galvenajā dzelzceļa stacijā teorētiski ir iespēja doties otrpus stacijai, kas manā gadījumā bija nepieciešams, jo tur atradās tuvākā trenažieru zāle. Taču norobežojumu un karavīru lieguma dēļ jāizvēlas doties apkārt, kas nozīmēja apmēram 15 papildu minūtes. Varbūt nešķiet daudz vienai reizei, bet šādi varianti var katru dienu salasīties, un +35 grādu karstumā un lielajā mitrumā tas var paņemt vai, minimums, samazināt spēkus ātri vien! Attiecībā uz emocionālo – atminos vairākas valstis, kur, ceļojot un sastopot daudz iekšlietu sistēmas darbinieku, tas radīja drošības sajūtu. Taču te tas tomēr ir drīzāk pretējais variants – ka tikai kaut ko neizdari ne pa prātam karavīriem, jo, kas zina, kādas sekas var būt tam! Lūkojoties vēsturē, tostarp salīdzinoši nesenajā valsts pieredzē, sekas var būt arī letālas...

Papildus jāpiemin vairāki citi ar ceļošanu Mjanmā saistīti aspekti, ko ņemt vērā, ja izdomājat arī doties uz šo valsti:

Kopumā, lai cik būtisks bija un ir drošības aspekts Mjanmā, esmu priecīgs, ka noriskēju un izbaudīju šo valsti. Kādēļ? Viens no iemesliem – Mjanmā visizplatītākā reliģija/pārliecību sistēma ir budisms. Pateicoties budismam, valstī ir daudz jo daudz budistu tempļu un klosteru, ko noteikti vērts apmeklēt gan arhitektūras, gan sajūtu dēļ, gan vietējo mūku un iedzīvotāju gaišuma dēļ.

Papildus budismam vēlos uzsvērt vienu fantastisku lietu, ko pieredzēju, izbaudīju un ar ko, dabīgi, arī dalījos ar daudziem vietējiem, – smaidu. Daudzu vietējo cilvēku neviltotais un patiesais smaids, ieraugot un lūkojoties manī, bija vārdiem gandrīz neaprakstāms! Ceļojiet, baudiet dzīvi un smaidiet arī jūs, lasītāji!

Ar karstiem sveicieniem un platu smaidu sejā sveicieni jau no nākamā piedzīvojuma Taizemē, Laosā, Vjetnamā un vēl, un vēl.