All-inclusive* – šī nav oda kūrortiem, vien pāris noklausītu sarunu  (1)

Manā ceļojumu galamērķu sarakstā Turcija nekad nav gozējusies augstu – "all-inclusive" atpūtnieku "meka" un tūkstošiem tūristu, kas staigā vienas un tās pašas takas, laiskojas vienās un tajās pašās viesnīcās, aiz kuru sienām politiski aktīvu vietējo runas brīvība ir stipri ierobežota. Un, protams, visur klātesošā krievu valoda, kas tūristu iecienītās vietās dzirdama biežāk nekā turku valoda. Vienlaikus Turcija ir arī zilo ezeru un viesmīlības zeme, populāra medicīnas tūristu vidū, Āzija un Rietumi vienuviet, pludmale un saule, sarežģīta politika un vēl sarežģītāka vēsture, dabas katastrofas un vīri, kas, cigarešu dūmu tīti, dzer turku tēju un spēlē kauliņus.

Neliels "all-inclusive", it īpaši nerenovēts, ir teju tas pats, kas dzīve lauku ciematā – pēc sejas zini gandrīz visus, tūdaļ pamani, ja ierodas kāds svešais, visi veikalnieki pazīstami, ar kādu no kaimiņiem šad un tad pārmij pa vārdam, dzīvojat taču vienā mājā, bet pārsvarā dari savas lietas. Šad un tad, kārtējo reizi veicot ceļu no pludmales zviļņa līdz bāram, aizdomājos – diez kādas būtu mūsu lomas, ja mēs pēkšņi nokļūtu vienā no tām filmām, kur pasauli piemeklē katastrofa un uz nenoteiktu laiku mēs visi kopā tiktu ieslēgti šajā komūnā? Paskatos apkārt – kas tad mūsu draudzīgajā ciematā mitinās?

Ģimenes ar bērniem un, protams, omes

Visbiežāk sastopamā grupa (mēs tostarp). Vecāki ar vienu vai vairākiem bērniem, visbiežāk mazuļiem. Man šķiet, ka jauno vecāku vidū ir arī visvairāk uz pretinieku fronti pārbēgušo, kur "es nekad tur nebrauktu" pārtapis par "baigi forši atpūtos" (mēs arī). Pāris komentāru pie mana "Instagram" ieraksta par Turciju: