'Neviens ceļojums tādas emocijas nav sniedzis' – stāsts par svaigiem ģimenes piedzīvojumiem Ukrainā

Jā, mēs, ģimenes ceļojumu blogs "Četri ceļo gardi", bijām Ukrainā un sagaidījām Jauno gadu ar šiem brīnišķīgajiem un drosmīgajiem cilvēkiem. Tā kā to visu vienā rakstā izstāstīt nevar, mēģināsim piecās daļās atspoguļot, ko šeit piedzīvojām, redzējām un kādas emocijas mūs pārņēma.

Zinām, ka noteikti būs jautājums – kāpēc? Ir taču iespēja darīt, kā esam darījuši pēdējos gandrīz 10 gadus, – braukt uz kādu citu Eiropas valsti un sagaidīt Jauno gadu tur vai vienkārši iegādāties lidojumu "all inclusive" [viss iekļauts – red.] un tad divas nedēļas sēdēt pludmalē un mieloties. Bet – tas nav par mums. Mēs tā vienkārši nemākam!

Otrkārt, mēs vēlamies atbalstīt šo tautu ar to, ka braucam, tērējam naudu pie viņiem (pirmais iespaids bija, ka viss ir tiešām pārsteidzoši lēts, pilnīgi liekas, ka cenas nepareizas) un rādām piemēru arī citiem, ka šeit arī kara laikā ar zināmu piesardzību var doties ceļojumā ar ģimeni. Mēs tiešām izpētījām visu, kas vien iespējams. Mūsu paziņas šajā valstī palīdzēja ar idejām, kā arī iedrošināja un aicināja ciemos. Tā kā mums pašiem arī pieder viesnīca, zinām, cik nepatīkamas ir nedēļas, kad ir mazāk viesu, tāpēc ir apbrīnojami, kā Ukrainā viss tomēr attīstās un dzīvo.

Un emocijas... Jau pirmajās stundās pēc robežas šķērsošanas secinājām, ka neviens cits ceļojums mums tādas emocijas nav sniedzis. Turklāt te pamatā ir iekšējais tūrisms. Ir vēl kādi pārgalvīgi amerikāņi un ķīnieši, bet no Eiropas ļoti maz viesu – Ļvivas tūrisma centra vadītāja izteicās, ka ilgā laikā esam pirmie latvieši. Un katrs, kas dzird citādu valodu, pienāk iepazīties un ar asarām acīs pasaka paldies par Latvijas atbalstu.

No praktiskā viedokļa mēs ieteiktu nedaudz pamācīties pamata frāzes ukraiņu valodā, jo tikai pamēģiniet te ar kādu runāt okupantu mēlē – labākajā gadījumā jūs ignorēs, jo viņu sejās parādās sāpes par to, ko ar viņiem dara šīs valodas pamata lietotāji. Mēs nebijām centrālajā vai austrumu Ukrainā, tāpēc nevaram teikt, kā ir tur, bet šeit – rietumu daļā – viss skan tikai ukraiņu valodā un cilvēki lieliski zina arī angliski. Tas viss ir saprotams, te tiešām katru ir skāris karš, un naids pret okupantu valsti te diez vai jebkad pāries...

Patiesībā šeit esam ieradušies pilnīgi bez jebkāda plāna, jo te gluži vienkārši neko nevar ieplānot. Mums visiem bija tikai nokārtotas pases ar vismaz sešu mēnešu derīguma termiņu un lēmums, ka sāksim mūsu piedzīvojumus no Ļvivas, tādēļ tur rezervējām auto. Visas pārējās tuvākās dienas – pilnīga improvizācija.

Šī ir reize, kad braucam bez sava auto, bet ar autobusu līdz Ļvivai. Mēs izmantojām SEM BUS, kas ir Ukraiņu uzņēmums un katru dienu veic reisu Tallina–Kijiva, un kursē pa pašu Ukrainu. Šim uzņēmumam Baltijas valstīs dežurē vairāki ērti luksusa klases autobusi, kas ar visiem koferiem savāc pie pašām mājām, tad aizved uz degvielas uzpildes staciju, kas atrodas aiz jaunā Ķekavas apvedceļa, un tur pārliek mantas tūristu autobusos. Tieši tas pats Tallinā un Kauņā – no Viļņas atved uz Kauņu. Tādu biznesa modeli nebijām redzējuši.

Autobusā tajās 12 stundās līdz Ukrainas robežai visi paspēj sadzīvot kā viena ģimene, jo te kāds aizņemas no tevis lādēšanas vadu, cits uzcienā ar cepumiem utt. Vadītāji tādi profesionāļi, ka līdz Varšavai tiekam ātrāk nekā ar vieglo auto. Tālāk gan ir mazas ziepes, jo poļi nobloķējuši pamata robežpunktu pie Helmas, tāpēc braucam uz nākamo pieejamo, pa ceļam redzot tos fūru simtus un laikam pat tūkstošus, kas iestrēguši šosejas malā un netiek uz Ukrainu. Tāds nereāls skats, kad brauc pusstundu gar fūru rindām...

Ceļš no Rīgas līdz Ukrainas robežai ar tās šķērsošanu aizņēma tieši 13 stundas. Ukrainā mūs atkal pārsēdina mazākā autobusiņā, un dodamies tālāk uz Ļvivu.

Kamēr meklējam viesnīcu, ieejam krāšņajā dzelzceļa stacijā ar cerību nopirkt biļetes uz Ziemassvētku ekspresi – svētku dienās pa Ļvivu brauc tvaika vilciena sastāvs, kurš izrotāts Ziemassvētku noskaņās, taču diemžēl viss izpirkts. Toties tramvaji ir atgriešanās pagātnē un īsts piedzīvojums – pat sagrabējušā iekšā ir modernas biļešu pārbaudes un maksāšanas sistēmas (divi eiro par četrām biļetēm). Arī lielākā daļa pilsētas busiņu ir tādi paši.

Kurss te ir vienkāršs – dalām visu ar 40. Visur pieņem kartes, pat tirgū. Pie pašas viesnīcas ir kafejnīca, kur par kafiju, tēju un četriem XXL izmēra kruasāniem (pildīti ar lasi, Cēzara salātiem un pistāciju krēmu) samaksājam tikai 12 eiro. Neticami. Viesnīca izmaksā 40 eiro, ir arī tādas par 20–25 eiro, bet arī par 300 un 500 eiro.

Kad mantas atstātas viesnīcā, dodamies klaiņot pa pilsētu. Uzreiz mūs uzrunā tā sauktā "guided tour", un mums pārsteigums – trīs stundu ekskursija ar gidu ģimenei maksā 20 eiro. Bet mēs gan dosimies savu ceļu.

Acīs uzreiz krīt, ka vēsturiskās ēkas un skulptūras ietītas smilšu maisos un pārklātas ar dēļiem un skārdu, jo arī uz Ļvivu reizi mēnesī lidojot raķetes un Irānas "lidojošie mopēdi".

Iebāžam degunu suvenīru veikalā, un apbrīnojami, kā Ukrainas tauta karu spējusi pārvērst lietā, kas neliekas tik briesmīga, – ir nopērkami gan krekliņi ar visām frāzēm par karakuģi, divām trim nedēļām utt., gan kaujas zosis ar ieroci knābī, no ložu čaulītēm darināti tanki un neiedomājami daudz citu lietu ap šo tēmu. Krekliņu cena ir pieci eiro, bet ar rokām darinātas "višivankas" – vairāk nekā 100 eiro.

Savu tūristu dienu sāksim ar kafijas raktuvēm "Львівська копальня кави", kas tiešām atrodas pazemē. Te uzliek ķiveri un piedāvā iedzert dedzinātu kafiju. Cena kafijai zemāka nekā pie mums, bet pasniegta ar šovu. Te ir kafijas grauzdētava, muzejs, garšīgas kūkas, un nu mēs arī Latvijā jau kādu laiku esam iecienījuši tieši Ļvivas kafijas pupiņas.

Pavadām te kādu pusstundu sarunās, jo cilvēkus interesē, ka esam no Latvijas. Tālāk dodamies pastaigās, aizejam arī uz okenāriju "Океанаріум Львів", kur ir pat haizivis, piraijas un murēnas. Cena par biļetēm ģimenei ir 28 eiro, bet, ja būtu nopirkuši pilsētas karti, noteikti būtu vēl lētāk. Vēl apskatām vietējo "Roshen" saldumu veikalu. Zinājāt, ka Ukraina ir lielākais saldumu ražotājs Eiropā?! Ļvivā arī ir visvairāk kafejnīcu un restorānu uz iedzīvotāju skaitu Eiropā. Te katrās durvīs un pagrabā ir kāda neparasta ēstuve. Vai zinājāt arī, ka gāzes lampu izgudroja Ukrainā? Tāpēc te ir šai tēmai veltīts muzejs/restorāns. Tajā pašā laikā pašu ukraiņu vidū neviena apalīša nav.

Ļvivas vecpilsēta ir kompakta, bet skaista, un cilvēku daudzums atgādina Stokholmas centru, tā ka gandrīz jāspiežas otram garām. Jo vairāk staigājam, runājam un iepazīstam, jo biežāk redzam tādas skumjas acīs... It kā smaida, bet dziļi sirdī sāpes. Arī tūrisma informācijas centra (TIC) vadītāja, jauna, simpātiska meitene, kas mīl šo pilsētu un savu darbu, mūsu garās sarunas beigās pastāsta, ka pirms ne tik ilga laika viņai kritis brālis... Te visur ir ģeneratori – katrā kafejnīcā, pat TIC stūrī tāds stāv, ukraiņus neviens nesalauzīs!

Te ir mākslas galerijas, viens muzejs pie otra, katrs pagalms citāds. Iebāžot degunu katrā pagalmā un vārtrūmē, atrodam kaut ko jaunu.

Var teikt, ka ar divām trim dienām Ļvivā ir pietiekami, bet, lai īsteni iepazītu šejienes cilvēkus un ēdienus, pat ar gadu nepietiktu.

Ēst vakariņas izlemjam doties uz unikālu vietu. Šī vieta ir tikai kartēs un vietējos nostāstos – "Криївка". Jāpieklauvē pie konkrētām durvīm konkrētā vārtrūmē, un atveras maza lūka. Tiek izbāzts stobrs, rupja balss jautā: "Parjol?" Un, kad atbildēts "Slava Ukraine!", ir iespēja tikt iekšā. Šī ir unikāla karavīru izveidota vieta bijušajā bunkurā no Otrā pasaules kara. Pasniegts tiek tradicionālais ukraiņu ēdiens – tiekam pie boršča un pusmetru garas desas, kas apcepta uz pannas, vistas pastētes, pašcepta "ķieģelīša" un vēl citām gardām lietām. Un par to visu samaksājam ap 30 eiro (kompots maksā 60 centus!). Galdi ir šķībi, ēdam no metāla traukiem.

Pilsētā šajā vakarā vairākās vietās ir mazi koncerti karavīru piemiņai. Aizejam uz tādu arī mēs, paklausāmies patriotiskas dziesmas un ejam uz Ziemassvētku tirdziņu, kur dzied bērni. Asaras birst, redzot, kā viņi cieš, jo kāds no blakus valsts izdomājis uzspēlēt kariņu...

Atpakaļceļā uz viesnīcu vēl apskatām grandiozo Ļvivas operas ēku un paklausāmies ielu muzikantus, kas šeit ir visur. Vakars jau vēls, bet dzīvība kūsā visā pilsētā.

Ja godīgi, kad braucām, likās, ka būs krietni sliktākas sajūtas, bet pēc pirmās šeit pavadītās dienas varam droši teikt, ka jau esam iemīlējušies šajā pārsteidzošajā valstī un noteikti brauksim vēl daudzas reizes.