Ar motociklu pa Zviedriju un Somiju: Turku – Helsinki

Taču tas mūs īpaši nesatrauca un, mierīgi līkumojot pa pusaizmigušo pilsētu, mēs nesteidzīgi virzījāmies uz Paimio pusi. Turpat Turku pievārtē benzīntankā tika noturēta ekspresapspriede un nolemts, ka par spīti karstumam mēs tomēr nevis gāzīsim pa maģistrāli uz Helsinkiem, bet gan paklaiņosim pa Somijas dienvidrietumu daļu un iemetīsim aci pilsētiņās, kuras pēc Internetā atrastajiem aprakstiem solījās būt itin jaukas. Turklāt pēc sportiskā pārbrauciena Zviedrijā nesteidzīgs, laisks “cruising” būtu pašā laikā.

Izbraucām cauri Turku priekšpilsētiņai Piinspanristi. Pašās krustcelēs pirms pagrieziena uz Paimio atradām moču veikalu “Moto Italy Import”, kurā esot arī savdabīgs motomuzejs. Pasākums izrādījās… slēgts tik agrā rītā, un tādēļ nolēmām mierīgi braukt tālāk.

Aiz Paimio devāmies tālāk uz Marttila pusi. Asfaltētais ceļš šeit tieši seko Paimionjoki upes krasta līnijai. Acīmredzot senos laikos upe bija svarīgs transporta sistēmas elements ar nepieciešamību brīvi piekļūt krastiem no sauszemes jebkurā vietā, tādēļ attālums no ceļa līdz upei nepārsniedz 200 metru. Mums atlika tikai priecāties par upi un baudīt fantastisku ceļu – līkumotu, kalnainu, ar lielisku segumu, kā radītu piedzīvojumam ar motociklu.

45-50 kilometru attālumā no Marttila mūs gaidīja Koski pilsētiņa, kas esot viena no vecākajām apdzīvotajām vietām Somijā: pirmās pastāvīgās apmetnes šeit datētas ar 14.gadsimtu. Vārds “Koski” somu valodā nozīmējot “krāces”, kas vēlreiz norāda uz upes vēsturisko nozīmi turienes iedzīvotāju sadzīvē. Viena no slavenākajām Koski apskates vietām ir kaut kāds vecs divarku tilts, kas celts 1893.gadā. Tā kā laika mums gana, tad apstājāmies un izpētījām arī tiltu. Skaista vieta!

Nobraukuši vēl 25 kilometrus, sasniedzām Somero – kārtējo nelielo, bet jauko somu pilsētiņu, kas dzīvo savu nesteidzīgo, pārtikušo dzīvi un priecājas par dāsnajiem saules stariem. Saulaino un karsto vasaras laiku somi patiešām prata novērtēt, jo tā nav bieža parādība šajā ziemeļzemē. Mazs, muļķīgs somu jociņš: “Somijā ir ļoti īsa vasara. Šogad tā bija piektdien”, un sava sāls tajā ir.

Somero mēs nolēmām sameklēt “ScandinavianTours” ieteikto krodziņu “Satumaa” (“Pasaku zeme”) un papusdienot. Pilsētiņā dzīvo nedaudz mazāk par 10 tūkstošiem iedzīvotāju (apmēram tikpat, cik Madonā), taču neviens no uzrunātajiem someriešiem nevarēja pateikt, kur to krodziņu meklēt. Jocīgi, nespēju iedomāties, ka tai pašā Madonā cilvēki uz ielas nezinātu pāris populārākos krogus. Laikam dažādās zemēs cilvēkiem ir dažādas intereses un atšķirīgi atpūtas veidi.

Ja nav “Satumaa”, meklēsim ko citu. Sēžamies močiem mugurā un lēnām līkumojam uz Karkkila pusi, pievēršot uzmanību ceļazīmēm ar dakšiņu virsū. Drīz atradām jauku ceļmalas krodziņu, kur mūs sagaidīja kolorīta dāma – kasiere, pavāre, menedžere un oficiante vienā personā, kas turklāt zināja tikai un vienīgi somu valodu. Arī ēdienkarte tikai somiski. Nu ko, sazvanījām kādu paziņu, kas apprecējusies ar somu un pārcēlusies uz dzīvi Helsinkos, aptuveni iztulkojām ēdienkarti, palūdzām iztulkot somiski frāzi “man lūdzu tēju” un nodibinājām pilnīgu “sapratni” ar krodziņa saimnieci. Pēc stundas mūsu mazās gastronomiskās vajadzības bija pilnībā apmierinātas. Vēl nedaudz atpūtas turpat zālītē, un tad rūcām tālāk.

Starp citu, Somija ir klāta vieniem akmeņiem un mīksta, zaļa zālīte sastopama krietni retāk kā Latvijā. Kad piestājām papētīt tuvāk somu mežu, nedaudz pārsteidza fakts, ka priedes ielaidušas saknes starp akmeņiem sakrājušās augsnes kārtā, taču sūnas aug tieši uz akmeņiem. Jokojām, ka somiem ir visai vienkārši uzsākt celtniecību, jo nav jābetonē pamati: atliek tikai izurbt akmeņos caurumus un pie tiem pieskrūvēt māju. Izrādījās, patiesība nemaz nebija tālu.

Līkumojām pa mazajiem celiņiem, meistarīgi izvairoties no maģistrālēm, un kārtējo reizi sajūsminājāmies par pašu braucienu. Pašaurs, līkumains un kalnains ceļš ar ideālu asfaltu veda gar pāris skaistiem ezeriem, piedāvājot ceļotājiem arvien jaunas un jaunas dabas gleznas. Iebraucām pilsētiņā Lohja, nedaudz palīkumojām, lai gūtu pirmo iespaidu, un apstājāmies, lai apdomātu ideju par peldēšanos.

Tika nolemts braukt tālāk un apstāties pie pirmās peldvietas, kur vien var noparkot močus. Diemžēl tāda peldvieta vairs neatradās, un pēc dažiem desmitiem kilometru mēs jau bijām uz apvedceļa, kas rotāts ar ceļa zīmi “Automaģistrāle” un norādi “Helsinki”

Helsinkos orientēšanās nesagādāja nekādas problēmas, un sešos vakarā mēs jau noparkojām močus pie hosteļa “Academica”, kam bija lemts uz pāris dienām kļūt par mūsu mājām.

Pa Somijas ceļiem bijām veikuši apmēram 330 kilometrus. Brauciens tika atzīts par jauku un ieteicamu arī citiem mototūristiem. Tāpat tika secināts, ka 300-400 km ir ieteicamais vienas dienas brauciena garums, lai fiziski nenogurtu un atliktu laiks arī kaut ko apskatīt.

Turpinājums sekos...