Tādu īstu vecpilsētu (kā, piemēram, vecā Tallina) Helsinkos neatrast. Tomēr vēstures notikumi ir atstājuši iespaidu uz sadzīvi: daudzi uzraksti ir gan somu, gan zviedru valodās, bet krievu tautības cilvēki Somijā joprojām netiek sevišķi labi ieredzēti. Starp citu, Somijā ir likums: ja kādā reģionā cittautiešu īpatsvars ir 10%, tad šajā reģionā ir jāievieš divvalodība, tādēļ visi ceļa rādītāji Somijas rietumu daļā ir gan somu, gan zviedru valodā.
Protams, jebkura tūrista, kas apmeklē Helsinkus, goda pienākums ir aplūkot Sibeliusa parku un pieminekli, kā arī klintī izkalto baznīcu. Tomēr kopumā Helsinki atstāj praktiskas un pragmatiskas pilsētas iespaidu – pieminekļiem sava vieta, sadzīvei – sava. Nekādu satiksmes ierobežojumu attiecībā uz atsevišķām pilsētas daļām, gandrīz visās ielu malās atļauta apstāšanās, tiesa, lielākoties par maksu. Lielus sastrēgumus pilsētā nevarēja manīt ne rīta, ne arī vakara stundās.
Cietoksnis “Suomenlinna”
Uz cietoksni “Suomenlinna” kuģītis atiet reizi 20 minūtēs no piestātnes, kas atrodas turpat blakus “Silja” terminālam. Biļete vienā virzienā maksā 3 EUR, abos – 5 EUR. Pēc 15 minūšu brauciena mēs jau nokāpām uz saliņas, uz kuras 1748.gadā zviedri sāka celt ievērojamo jūras aizsardzības būvi, ko vēsturnieki iesauca par “ziemeļu Gibraltāru”.
Cietoksnis “Suomenlinna” nav tikai muzejs. Mūsdienās tur pastāvīgi dzīvo ap 900 cilvēku, un saliņa ir arī populāra Helsinku iedzīvotāju atpūtas vieta. 19.gs sākumā cietoksnis tika uzskatīts par pilsētu pilsētā. Tajā pastāvīgi dzīvoja 4600 cilvēku, bet pašos Helsinkos tikai 4200, un “Suomenlinna” faktiski bija Somijas otrā lielākā pilsēta pēc Turku.
Vēsas, ēnainas mūra celtnes, kuru sienu biezums dažviet pārsniedz 5 metrus, ir ne tikai pievilcīgs apskates objekts, bet arī jauks patvērums karstā dienā, kad temperatūra pārsniedz 30 grādu atzīmi. To mēs arī izmantojām. Cietoksnī ir ne tikai darbojoša militārās apmācības iestāde, bet arī… savs alus brūzītis, kas piedāvā patiešām garšīgu alu. Turpat blakus, vienā no piekrastēm iekārtota neliela, akmeņaina pludmale, kur cilvēki baudīja visus vasaras priekus.
Ja Jums sanāk nonākt Helsinkos un atrodas dažas brīvas stundas, kuras negribas pavadīt ne krogā, ne arī, vienkārši staigājot pa ielām, braucienu uz “Somenlinna” var silti ieteikt.
“Rolling Stones”
Tādi fani, kas pirms megazvaigžņu koncertiem jau dienu iepriekš aizņem vietiņu pie skatuves, neesam, tādēļ uz Olimpisko stadionu devāmies kādu stundu pirms koncerta sākuma. Pie ieejas brīvi varēja iegādāties ieejas biļetes “no rokas”, turklāt cenas bija aptuveni tās pašas, kas rakstītas uz biļetēm. Jocīgi, par koncertiem kaimiņos – Stokholmā un Kopenhāgenā – www.rollingstones.com jau pāris mēnešus bezkaislīgi vēstīja “Sold out”.
Pie pašas ieejas novērojām situāciju, kas diezgan labi raksturo somu attieksmi pret rakstītiem un nerakstītiem likumiem. Stadionā laida iekšā pa vairākām ieejām, kuras bija apzīmētas ar burtiem, un attiecīgais burts bija uzdrukāts arī uz biļetēm. Mums tika atvēlēta “C” ieeja. Gājām uz savu “C” ieeju un konstatējām, ka mums priekšā ir milzīga, aptuveni puskilometru gara rinda.
Protams, cilvēks no bijušās PSRS vispirms noskaidros rindas cēloni, izpētīs citas iespējas un tikai tad stāsies pašā rindas galā. Tā arī darījām. Izrādās, ka katrā ieejā darbojas 4-5 pārbaudes punkti ar iekšālaidējiem, kuros apmeklētājiem tiek pārbaudītas biļetes, kā arī kabatu un somu saturs. Tad lūk, somu fani kaut kāda neizprotama iemesla dēļ sastājušies rindā pie viena no pārbaudītājiem, kamēr pārējie žāvājās un bezdarbībā kasīja vēderu. Protams, ātri pieteicāmies pie brīvajiem iekšālaidējiem un jau pēc pusminūtes visi bijām stadionā.
Tā kā stadionā mums bija stunda brīva laika, mēs nodevāmies minētās situācijas filosofiskajam iztirzājumam un secinājām, ka diez vai Eiropa patiesi ir gatava uzņemt savos apskāvienos pilsoņus no bijušā Austrumu bloka valstīm ar visiem viņu talantiem apiet likumu ar līkumu un citām izdzīvošanas prasmēm. Izskatījās, ka vismaz somi ar savu taisnvirziena domāšanu - nav.
Drīz vien uz skatuves kāpa “ZZ Top”. Par mūziku un mākslinieciskām vērtībām diez vai ir vērts spriedelēt. Vecīši vienkārši uzkāpa uz skatuves, uz drusku atskaņotām ģitārām noblieza “Gimmie All Your Lovin’ ” un dažus citus 80.gadu hitus, atgādinot – jā, pareizi, mājās taču kaut kur disku kastē patiešām ir arī noputējis “ZZ Top – Greatest Hits” ripulis…Taču somi, kuri jau iepriekš bija paredzējuši, ka stadionā alu nepārdos, un tādēļ nāca uz koncertu lielākoties jau iereibuši, ar notikumiem uz skatuves bija pilnībā apmierināti, un dejas varēja sākties.
Par “Rolling Stones” var teikt tikai – dižs šovs ar fantastiskas kvalitātes skaņu un lielisku vizuālo ietērpu: videoekrāni, uguns strūklakas, mazu, sarkanu papīra mēlīšu izkaisīšana, jo turneja galu galā taču saucas “Rolling Stones Licks World Tour”, citi aksesuāri. Savukārt pats muzikālais materiāls man subjektīvi nelikās sevišķi aizraujošs – kā jau divarpusstundu koncerts, kur lielākā daļa dziesmu ir vienā tonalitātē, ar vienādu ritmisko zīmējumu, diapazons nepārsniedz kvintas apjomu un gabali pamatā sastāv no noslēgumiem, kuros bezgalīgi daudz reižu tiek atkārtota viena frāze.
Kaut kā atcerējos kādu citu rokenrola dižgaru - “U2” - koncertu Prāgā “Popmart” turnejas ietvaros 90-tajos, ko man bija tā laime apmeklēt. Toreiz mūzikas bija vairāk un emociju arī. Taču katrs precīzi zina, uz ko iet un ko vēlas saņemt, īpaši, apmeklējot koncertu, ko sniedz grupa ar 40 gadu vēsturi. Somiem patika, vismaz tā varēja secināt no deju intensitātes.
Beigās tomēr nolēmām, ka pasākums bija vareni labs, un šo lēmumu atzīmējām ar alus kausu kādā krodziņā, kuru nemaz nebija tik viegli atrast, jo lielākā daļa krogu veras ciet relatīvi agri, bet pārpalikušos bija okupējuši no dejošanas nogurušie somu fani.
Turpinājums sekos...