Iesācēji Monblānā

1. augusta pievakarē autobuss ir uzņēmis savās tilpnēs kalnos kāpt gribētājus un viņu daudzās mantas (ekipējums un pārtika 16 dienām) un ceļojums var sākties. Lielākā daļa braucēju ir kalnu tūrisma un alpīnisma veterāni, visi ir vairāk vai mazāk savstarpēji pazīstami, tikai mēs ar Pēteri esam jaunpienācēji šajā sabiedrībā.

4. augusta dienas vidū esam Šveicē, Māteres ielejā. Iepriekšējās nakts lietus jau ir pagātnē, mākoņi kļuvuši retāki. Mēs ar Pēteri esam pievienojušies grupai, kas aklimatizācijas gājienos dosies Materhorna apkaimē no Cermates. Tēšas ciematā atvadāmies no pārējiem dalībniekiem, tie ar autobusu dosies uz Zāsas ieleju. Vilciens mūs aizvizina uz Cermati, kur, kā redzams, tūrisma industrija ir vareni uzplaukusi. Mēs ar Pēteri metam somas plecos un karstajā saulē ejam cauri Cermatei uz augšu, uz trošu pacēlāja staciju, no kurienes uzbraucam līdz Furgai (2432 m).

Uzkāpuši gabaliņu augstāk, ceļam telti zāļainā nogāzē Materhornam iepretī. Pirmo reizi esam skaistā un ļoti populārā kalna tiešā tuvumā, taču to visā pilnībā redzēt liedz mākoņi, kas nepārtraukti mainās, taču nemainīgi ir ietinuši lielo kalnu savos pelēkajos palagos, tikai paretam ļaujot skatīt pa mazam fragmentam no tā. Kalnos pāri ielejai mākoņi nemitīgi veido brīnišķīgas ainavas. Pārsimts metru tālāk uzkalniņā dzīvo murkšķi, Pēcim izdodas mazos dzīvnieciņus nedaudz apskatīt, bet viņi ātri pazūd savās alās, tikko izbīstas no trokšņa.

5. augustā rītā kāpjam augšup pa taku uz Trockener Steg staciju, kur norunāts satikties ar pārējiem mūsu grupas biedriem, kas turp dosies ar pacēlāju tieši no Cermates. Apmēram 400 m pa vertikāli pieveicam divās stundās. Uzceļam savu telti netālu no pārējiem, kas jau iekārtojušies uz akmeņiem mazliet zemāk par staciju.

Šīs dienas plānos ietilpst gājiens pa taku uz Teodula pārejas pusi. Mēs izejam stundu vēlāk par pārējiem. Sākumā uzkāpjam pa stāvu, akmeņainu nogāzi, lai nokļūtu uz takas. Augšā ir burvīgs, mazs ezeriņš. Spīd saule, un atteikties no peldēšanās ezeriņā nav nekādas vajadzības. Atspirdzinošs intermeco starp diviem kāpieniem. Tālāk ejam pa taku, sasniedzam Gandega mītni (3030 m). Te cilvēki sauļojas, ēd, rotaļājas vairāki mazi kaķu bērni. Ejam tālāk pa klinšu ribu, fotografējam apkārtnes kalnus un aplūkojam abpus ribai lejā esošos ledājus.

No Teodula pārejas uz leju iet slēpotāju trase, cilvēki slēpo, kaut kāda traktoram līdzīga tehnikas vienība līdzina trasi. Satiekam atpakaļ nākošos biedrus, - esot aizgājuši pa ribu līdz sniega laukam, tālāk nevajagot iet. Mēs turpinām gājienu pa klintīm un arī tālāk, kājām grimstot mīkstajā sniegā. Taču, līdz pārejai neaizgājuši, griežamies tomēr atpakaļ, jo ir jau pietiekoši vēls. Pie teltīm nonākam noguruši mazliet vairāk nekā vajadzētu, arī augstuma efekts liek sevi manīt - Pēcim sāp galva. Pēc ātrām vakariņām ejam gulēt. Nakts ir skaidra, zvaigžņu miljardu un pilnmēness apgaismota. Mazliet neierasta, dīvaina ir šī kalnu pasaule spožajā naktī.

6. augusta rītā braucam augšā uz Klein Materhorn (3884 m). Pacēlāja galastacija ir ieurbusies kalnā, tam cauri iet tunelis, bet līdz virsotnei ved lifts. Arī šodien ir diezgan visādu klejojošu mākoņu, taču apkārtnes panorāmu aplūkot varam tīri labi. Aiz Materhorna virsotnes bieži aizķēries kāds mākonis un netiek prom, tomēr citas virsotnes, arī skaistā Monte Roza daudz mazāk cieš no mākoņu uzmācības.

Materhorns rīta saules staros Te, pie Mazā Materhorna ir slēpotāju vasaras paradīze – plaša, lēzena nogāze no Teodula puses, strādā slēpotāju pacēlāji, regulāri tiek līdzinātas trases. Un ļaužu te netrūkst – laikam ir aizraujoši vasaras vidū slēpot augstajos sniegos.

Bija domāts celt teltis sniegā uz Breithorna plato apmēram 3800 m. Bet – mākoņi kļūst biezāki, uznāk pamatīga migla, brīžiem snieg, un arī mūsu grupu savaldzina siltās nakšņošanas iespēja pacēlāja stacijas telpā, kā to darījuši te satiktie otras grupas kāpēji, kas šodien jau uzkāpuši Breithorna virsotnē. Šajā dienā nekur tālu neejam – apmeklējam ledājā izcirsto grotu ar ledus skulptūrām un pastaigājam pa ledāju uz Breithorna pusi. Nakts atkal ir skaidra, zvaigžņota, un no Mazā Materhorna varam vērot mēness apspīdētos kalnus.

7. augustā ceļamies agri, gatavojamies kāpienam uz Breithornu. Pēc lietainajām un mākoņainajām dienām sevišķi priecē skaidrais rīts, saullēkts, dzidri zilā debess. Tepat blakus – Materhorns un tālumā redzams Monblāna masīvs. Lai gan bija nolemts jau pašā sākumā visiem iet sasaitēs, es no tā atsakos un saku Pēcim, lai mani negaida, jo es varbūt līdz augšai nemaz nekāpšu. Eju viena, nekādas bīstamības neredzu, jo simti te pāri gājuši, un Breithorna plato sniegs ar iespējamajām aizsnigušajām ledāja plaisām rīta agrumā ir cieti sasalis.

Priecājos par brīnišķo rītu un skaisto panorāmu līdz pašam apvārsnim, iztēlodamās, cik jauki ir tiem, kas šorīt dodas uz Monblāna virsotni – tur nav neviena mākonīša. Tālāk taka iet slīpi uz augšu pa stāvo, sniega klāto kalna nogāzi. Vienu gabaliņu kāpju taisnāk bez takas, lai mazliet saīsinātu ceļu. Laiks tiešām ir debešķīgs – labāku nevar vēlēties, un es bieži vienkārši apsēžos uz sniegā iedurtā leduscirtņa un lūkojos apkārt, jo - jāsteidzas nekur nav un labi apzinos, ka tik skaistas, saulainas dienas augstu kalnos nezin vai vēl pieredzēšu.

Kad apnīk sēdēt, kāpju uz augšu. Satieku Pēci un arī citus biedrus jau lejā nākam. Daži no viņiem aizgājuši pa šauro kori arī līdz otrai, mazliet zemākajai Breithorna virsotnei. Tālis nes rokā savus salūzušos krievu dzelkšņus. Pēc laiciņa – neticami, bet tomēr fakts - esmu 4164 m augstumā, Breithorna virsotnē. Te augšā brīžiem pūš visai stiprs vējš. Tie, kas bija agrāk uzkāpuši, stāstīja, ka vējš bijis ļoti spēcīgs un ass sniegs pa gaisu nests.

Brītiņu apkārt palūkojusies, eju lejā. Kalna lēzenajā daļā saule jau sniegu sasildījusi. Mani krievu dzelkšņi ik pēc pāris soļiem piepildās ar sniega bumbām un, kad apnicis dauzīt sniegu no tiem ar leduscirtni, ņemu koškas nost. Te visi iet ar dzelkšņiem, kuros sniegs nelīp, un man par saviem ir pat mazliet kauns.

Tā kā pie šī augstuma vēl īsti pierasts nav un neesmu šodien gandrīz neko ēdusi, atpakaļ pie Mazā Materhorna nonāku jau pilnīgā pagurumā un saku Pēcim, ka būs vien jābrauc lejā uz Cermati, jo man nebūs spēka stiept smago somu, lai nakšņotu kaut kur virs Furgas. Braucam lejā, vispirms līdz Trockener Steg. Mazliet atpūtušies un parunājušies ar dažiem ebrejiem melnās drēbēs, kas izrādīja interesi par mūsu ekipējumu un gaitām, tomēr kāpjam lejup kājām.

Telti uzceļam brīnumjaukā zaļā pļaviņā ar ļoti bagātīgu puķīšu un smaržu buķeti, te ir arī baltais un pat dzeltenais āboliņš. Fotografējam, runājamies, aplūkojam majestātisko Materhornu (šoreiz bez mākoņiem), bet ar industriāliem elementiem ainavā – pacēlāja troses turošie stabi fotografēšanu padara nepievilcīgu. Brīnišķīga panorāma uz visām pusēm – Monte Roza, Liskamms, Breithorns un visi pārējie Māteres ielejas kalni, bet dziļi lejā – Cermate. Redzam arī jūnija nogruvumu vietas virs Tēšas.

Labi izgulējušies, 8. augusta rītā ejam lejā uz Furgu un nobraucam līdz Cermatei, tālāk – ar vilcienu līdz Tēšai. Norunātajā laikā visi sasēžamies autobusā un braucam uz Šamonī. Egons apsveic tos, kas no Zāsas ielejas gājuši pa diezgan nopietnu maršrutu uz Adlera pāreju. Mūsu ceļš uzvijas pārejā, no kuras paveras ļoti skaists skats uz plašo Valaisas ieleju. Šķērsojam vēl vienu pāreju un nobraucam Arves ielejā, izbraucam cauri Aržentjērai, un nu jau skatienam paveras pazīstamā ainava ar Ledus jūru, Bosjona ledāju un, ja nebūtu mākoņu, arī Midi un Monblāna virsotnēm. Izbraucam cauri Šamonī un iekārtojamies kempingā turpat zem Bosjona ledāja. Atkal lietus. Sākotnēji paredzētais rīta brauciens uz Monblāna tramvaja gala staciju La Faijeta ciemā tiek atlikts uz vēlāku laiku.

Pienāk 9. augusta rīts, lijis visu nakti un joprojām līst un, lai novērstu telšu apūdeņošanu, latvieši ar leduscirtņiem ierīkojuši meliorācijas notekgrāvīšus. Izmantojam laiku, lai "paķemmētu" Šamonī alpīnisma inventāra bodes, jo gribu noīrēt vai nopirkt dzelkšņus un leduscirtni. Nonākusi no Breithorna, par smagajiem krievu dzelkšņiem paziņoju, ka šos inkvizīcijas rīkus vairs pie kājām nelikšu.

Inventāra īres cena ir trešdaļa vai puse no mantas vērtības, tādēļ nopērku jaunus dzelkšņus un titāna leduscirtni – vieglus un labus. Pieredzējušie alpīnisti atzinīgi novērtē pirkumu.

Naktī lietus pierimst, 10. augusta rīts pienāk mākoņains, bet bez lietus. Braucam uz La Faijeta ciemu, uz 1912.g. būvētā tā saucamā Monblāna tramvaja apakšējo galastaciju. Egons pats līdzi nebrauc, jo nav pie labas veselības. Esam 9 cilvēki, vēl citas grupas brauks rīt. Kad sakāpjam tramvajā, - patiesībā zobratu dzelzceļa vagonā, un tas sāk braukt, izrādās, ka trūkst Andra. Izkāpuši augšējā galastacijā (2372 m), grupas biedri iekārtojas pie koka galda ar soliem un gatavojas vārīt pusdienas un gaidīt Andri, cerot, ka viņš atbrauks ar nākošo vilcienu. Mēs ar Pēteri savukārt dodamies ceļā, jo mums saimniecība ir autonoma un nevēlamies kavēties.

Te, Nidažia, faktiski sākas piegājiens kalnam. Taka sākumā iet diezgan garu ceļu augšup gar visai stāvu, klinšainu nogāzi paralēli Bionnassy ledājam. Drīz jau zāle izzūd, ejam pa putekļainiem akmeņiem un nobirām. Redzams, ka te dažs labs tāpat vien pastaigājas pa taku. Bet viens mazs sunītis, ieraudzījis vairākas kazas, metas tām pakaļ pa akmeņaino nogāzi lejā, pazuzdams skatienam aiz akmeņu krāvumiem. Saimnieki ilgi un izmisīgi sauc: "Petipā!", bet Petipā aizjozis pēc brīnišķīgā medījuma un nemaz tik drīz atpakaļ neskrien. Kā gan mazā sunīša ķepiņas nenobrāžas pret asajiem akmeņiem, nav jau kazas nagi!

Pēc laika, kad mēs ar Pēci arī esam pasēdējuši un paēduši, mūs panāk Andris, un uzzinām, ka viņš izkāpis no nākošā vilciena, mākonī nevienu nav ieraudzījis un gājis tik uz priekšu. No tālāk iešanas viņu neattur arī ziņa, ka pārējie viņu gaida pie stacijas.

Ceļā sasveicināmies ar pretimnācējiem, un divi vīri, kas, spriežot pēc ekipējuma, nāk no mums tuviem garuma un platuma grādiem, saprot manis teikto "sveiki", jo ir lietuvieši. Parunājamies. Viņu mugursomas ir vēl lielākas nekā mums, viņi kāpjot no Šamonī kājām. Jāteic, ka vairums rietumnieku iet ar daudz mazākām somām, jo nakšņo mītnēs un nenes līdzi teltis un guļammaisus.

Nonākuši līdz Rognes (2768 m) barakām, pagriežamies uz klinšu ribas pusi. Tālākais kāpiens pa klinšu grēdas akmeņiem jau stāvāks. Apmēram ribas vidū ir uzstādīts krusts un cilvēka attēls. Kad esam pieveikuši ribas posmu, taka pagriežas pāri slīpai, sniegotai nogāzei uz Tete Rousse mītnes pusi (3167 m). Ejot pa šo sniega posmu, ievēroju, ka mazs strautiņš apledojušām malām burbuļo zem sniega, dienas siltuma atkausēts, uz šejieni nāksim pēc ūdens.

Telti ceļam augstāk virs mītnes, uz akmeņiem blakus plašai sniegotai ieplakai. Vairākas telšu vietas te ir jau nolīdzinātas, jo – ne mēs pirmie, ne pēdējie, bet divas no tām izceļas ar atstātajām atkritumu kaudzēm, kurām katrai virsū pa tukšai "Mangaļu" pudelei. Kura grupa no Latvijas te bija pirms mums?

Andris savu telti jau ir uzslējis, bet no pārtikas viņam nekā nav. Pārējos grupas biedrus šajā vakarā tā arī nesagaidām. Andri padzirdu ar karstu tēju un zupu un viņš izsakās, ka rīt tomēr iešot uz augšu.

11. augustā esam nodomājuši kāpt līdz nākošajai – Gouter mītnei (3817 m) un tur nakšņot savā teltī. Andrim tomēr iesaku sagaidīt pārējos, viņš tā arī dara un paliek pie savas telts. Mūsu priekšā ir diezgan stāva 600 m augsta klinšu nogāze, uz kuras reljefi izceļas vairākas klinšu ribas ar kuluāriem starp tām. Viens no kuluāriem – Lielais - ir jāšķērso visiem šī Monblāna tā sauktā klasiskā maršruta kāpējiem. Mēs to darām rīta agrumā, kamēr saule vēl neapspīd nogāzi un nav atkausējusi ledu un sniegu, kas notur potenciālos lejup krišanai gatavos akmeņus.

Pāri kuluāram diezgan augstu virs takas stiepjas trose, pie kuras varētu piekabināties ar karabīni, ja varētu to aizsniegt. Mēs nekavējamies, mēģinot to darīt, bet ātri kāpjam augšup pāri kuluāram, turklāt nevis pa horizontālo taku, virs kuras ir trose, bet pa slīpi augšup ejošo, jo sniegs ir cieti sasalis, dzelkšņi tur labi, akmeņi arī vēl neripo. Mums ir paveicies, - šī ir pirmā saulainā diena pēc sniega mākoņiem, jo, kā pēc divām dienām redzēsim, akmeņi ripo arī no rīta, ja ir bijusi silta iepriekšējā diena un nakts.

Tā kā kāpiens pa stāvo klinšu ribu ar somu mugurā, ložņājot pa akmeņiem, kur katra kļūdaina kustība var būt pēdējā pirms kritiena lejup, un kur dažviet jāvelkas augšup pa trosi, nav nemaz tik viegls kā likās no rakstos lasītā (pastaiga ziemas parkā, masu trekingtūrisms un tml.), un es naktī esmu maz gulējusi, tādēļ, maigi izsakoties, neesmu formā, tad pamazām sāku just arvien lielāku diskomfortu. Kad esam uzkāpuši apmēram divas trešdaļas no sienas augstuma, paskatos uz augšu un, redzot, ka cilvēki kā mušiņas karājas pie stāvās klinšu ribas, saku Pēcim, ka man labāk būtu iet atpakaļ. Protams, man ir žēl, ka izjaucu kāpienu arī viņam. Bet apzinos, ka, turpinot kāpienu, nejuzdamās droši, es neattaisnojami riskētu.

To varētu darīt tad, un nešaubos, ka varētu arī izdarīt, ja tas kādu iemeslu dēļ būtu ļoti svarīgi. Bet kam gan ir svarīgi, vai es uzkāpju virsotnē vai ne? Un tā lēmums pieņemts – ejam atpakaļ. Lejup dažviet ejam nevis pa akmeņiem, bet pa blakus esošā kuluāra sniegaino malu. Lai arī noeja stāva, tomēr vieglāka. Veiksmīgi šķērsojam arī bīstamo Lielo kuluāru, tagad gan pa horizontālo taku. Saule jau ir apspīdējusi sienu un sniegs kļuvis mīksts.

Lejpus kuluāra sastopam augšup kāpjošos grupas dalībniekus, kurus vakar atstājām pie stacijas, gaidot Andri. Viņi šorīt atnākuši, ar Andri satikušies, bet nodzinuši viņu lejā, jo viņa sieva grasījusies braukt atpakaļ un ziņot policijai, ka vīrs pazudis, jo, protams, neviens no viņiem taču Andri nebija redzējis. Tālis saka, ka aizmirsis lejā savu ķiveri. Viņam arī dzelkšņu nav. Pēcis iedod Tālim savus krievu dzelkšņus, es – savu ķiveri. Tad atvadāmies. Aizejam ar visām somām atpakaļ uz mūsu iepriekšējās nakts telts vietu, bet tā jau ir aizņemta, šajā akmeņu oāzē ir jau pietiekoši liels iedzīvotāju blīvums, tādēļ pārvācamies uz nomaļu akmens laukumiņu tuvāk klinšu sienai.

12. augustā, 02:15 naktī Pēcis iziet uz virsotni. Līdzi mugursomā paņem tikai termosu ar karstu ūdeni un mazliet pārtikas. Pavadu viņu un domāju iet gulēt. Bet, - kā sākumā paskatījos, kā mans Pēcītis aiziet, tā arī nostāvēju un vēroju gandrīz divas stundas, kamēr viņš uzkāpa pa klinšu sienu augšup.

Saullēkts un pēdējie 500 augstuma metri. Vēroju arī, kā daži alpīnisti aiziet pāri Bionnassay ledājam, viņi turpina savu kāpienu augšup uz Aiguille de Bionnassay (4052 m) pa tās stāvo ledus sienu. Pēča jaunā "Petzl" Tikka galvas luktura gaisma ir balti zilgana un tāpēc viegli atšķirama no citiem - es visu laiku precīzi zināju, kurš ir Pēcis. Priecājos, ka viņš ātri kāpj. Vispirms jau pāriedams kuluāru pa slīpo taku, viņš apsteidz bariņu citu kāpēju, pēc tam vēl vairākus.

Kā Pēcis stāstīja pēc nokāpšanas, sienas augšdaļā esot iegājis ne visai patīkamā labirintā, no kura ne bez zināmas piepūles ticis ārā. Pie Gouter mītnes (3817 m) viņš bijis 04:03. Esot sastapis arī Gouter mītnes tuvumā nakšņojušos mūsu grupas cilvēkus, bet kopā gājuši viņa netika. Pēcis aizgājis viens, viens arī uzkāpis līdz virsotnei un nonācis atpakaļ. Virsotnē bijis ļoti stiprs vējš, bet saullēkts skaists, laiks pilnīgi skaidrs.

No rīta vēl gulēdama dzirdu, ka garām teltij aiziet nākošā mūsu, latviešu, kāpēju frakcija. Andra balss saka, ka nu viņam esot dāmu harēms. Tātad Andris jau ir atpakaļ kalnā. Pēc kāda laika no sienas puses atskan daudzkārtēji diezgan biedinoši kliedzieni. Saprotams gan nekas nav, kas tur notiek. Mairita un Viesturs saka, ka maršrutā aizgājuši pieci mūsējie, bet tagad redzami kāpjot tikai četri. Pēc kāda brīža atpakaļ nāk viena pati Ingrīda. Jau pa gabalu satrauktā balsī sauc: "Mani gandrīz nosita!"

Izrādās, ka Ingrīdai, kura kāpusi pēdējā, kuluāra vidū atraisījies aizņemtais krievu dzelksnis un tajā pat brīdī no augšas sākuši birt akmeņi (par tiem bija tie biedējošie kliedzieni, ko dzirdēju). Viņas saucieni "pagaidiet, man nokrita koška!" šoreiz palikuši neuzklausīti no tautiešu puses, tie kāpuši tālāk, bet Ingrīdai palīdzējuši lejupejošie franči, kas jau bija šķērsojuši kuluāru, taču kāpuši atpakaļ pie madame, saukdami "Madame, come back!" Franči noņēmuši košku, paņēmuši Ingrīdu savā sasaitē un noveduši lejā. Viņai trāpījuši tikai divi mazi akmentiņi, un, paldies Dievam, viņa ir dzīva un vesela lejā.

Priecājamies, ka te ir visīstākais kalnu kūrorts šādā jaukā un saulainā dienā, visapkārt sniegs, bet saule silta un vēja šajā ieplakā tik pat kā nav. Dienā te, virs sniegiem, lidinās ne tikai putni, bet arī dažādi kukainīši, pat vienu kamenīti redzējām. Domāju, ka laikam tos te uznes siltās, augšupejošās gaisa strāvas, jo kādus ziedus gan kamene lai meklētu sniegā?

Kamēr tā runājamies, paskat – nāk viens pazīstams cilvēks! Tik ātri nudien Pēci negaidīju. 14:00 viņš ir jau lejā no virsotnes. Priecīgi apsveikumi un priecīga sagaidīšana. Mudīgi kausēju sniegu un vāru tēju un zupu. Pēcis pastāsta, ka bijis tieši blakus, kad kāda meitene sēdējusi klints ribas augšdaļā ar sāpošu plecu. Citi lejup nākošie franči tūlīt piezvanījuši drošības dienestam, pēc piecām minūtēm atlidojis helikopters un nocēlis meiteni no sienas, līdzi ņemot arī puisi, ar ko viņi bijuši kopā. Atlikusī dienas daļa paiet, tēju vārot un runājoties ar visiem mūsu latvju grupu cilvēkiem, kas nāk lejā mūsu teltij garām. Izslāpuši un vairāk vai mazāk noguruši ir visi.

Nākošajā rītā te ieradās četri vīri ar četru krāsu paraplāniem – interesanta izrāde mītnē un teltīs mītošajiem skatītājiem. Visi četri izkārto paraplānus sev aizmugurē, nostājas sniegotās nogāzes augšmalā un viens pēc otra, nedaudz ieskrējušies, paceļas gaisā. Aizplanēja viņi tālu ielejā un gaisā turējās ilgi.

Katru vakaru te vērojam saulrietu – cik interesanti krāsojas retie mākonīši, kā dažādā zilumā ieēnojas tuvākas un tālākas kalnu grēdas un meži virs ielejas. Krāsas nu gluži kā N. Rēriha daudzajās Tibetas kalnu gleznās.

13. augustā esam paredzējuši mierīgā garā savākt mantiņas un kāpt lejā. Te pēkšņi atskan Pēča balss: "Akmens trāpīja cilvēkam un cilvēks nokrita!" Es nekad neaizmirsīšu viņa balss intonāciju – tajā dominēja tāda kā neticība paša teiktajam, tam, ko savām acīm redzējis.

Visi skatās uz kuluāra pusi, bet nekas jau vairs nav redzams, kuluāra lejasdaļu skatienam aizsedz klinšu riba. Kāds vēl pārjautā, vai tikai akmens kritis. Nē, kritis arī cilvēks. Un akmens bijis liels. Pēcis aizskrien uz mītni, jo mums nevienam nav telefona, bet tur cilvēki jau ir bijuši informēti, mobilie telefoni te ir daudziem. Nelaimīgais cilvēks esot bijis tieši kuluāra vidū, kad atskanējuši brīdinājuma kliedzieni. Un cilvēks neskatīdamies sācis skriet, laikam cerēdams ātrāk tikt no kuluāra ārā. Taču akmens kūleņojis nevis pa reni, kur parasti, bet pa kuluāra labējo malu. Un cilvēks to akmeni burtiski noķēris.

Pēcis saka, ka skatīdamies cerējis, ka akmens noripos ātrāk nekā cilvēks tam pieskries, un, ja cilvēks būtu paskatīdamies aizkavējies kaut uz mirkli, tad liktenīgā satikšanās ar akmeni būtu nokavēta… Šoreiz helikopters atlidoja pēc stundas. Uzrāpjamies uz tuvējām klintīm augstu virs Bionnassay ledāja un vērojām notiekošo. No helikoptera vispirms uz ledāja līdzenā vietā izsēdina vienu glābēju. Helikopters nolaižas līdz Lielā kuluāra lejasgalam, meklē, celdamies uz augšu gar kuluāru, neatrod, apmet loku un meklē otrreiz – pa blakus esošo kuluāru, tad trešajā reizē paliek karājamies Lielā kuluāra lejasgalā un no spraugas starp klintīm un ledāju viens no glābējiem izceļ cilvēku.

Tātad kritiens ir bijis kādus 200 – 250 m. Trosē karājošos glābēju un cietušo helikopters nolaiž uz ledāja, kur tos jau sagatavojies gaida iepriekš izsēdinātais glābējs. Uz ledāja pēc brītiņa izsēdina vēl vienu no glābējiem un ilgi viņi visi trīs nopūlas ap cietušo, tomēr …

Bet dzīve jau neapstājas. Uz mani redzētais un pārdzīvotais atstāj lielāku iespaidu nekā ar prātu gribētu to pieļaut, taču citi mierīgi turpina kāpšanu. Vēlāk daži mūsu grupas kāpēji, kas bija atradušies tuvumā, stāstīja, ka nelaimīgajam cilvēkam neesot bijis pat leduscirtņa un pēc akmens sitiena pa krūtīm viņš sākumā centies vēl ar rokām kaut kur pieķerties, bet, protams, veltīgi… Secinājumi par sagatavotības nepieciešamību un drošības ievērošanu katra paša ziņā.

Helikopters aizlidojis, diena jau krietni pusē, mēs vairs nekavējamies, kravājam mugursomas un atstājam kalnu. Atceļā vēl daži fotouzņēmumi, arī satiktā kaziņa tiek iemūžināta.

Pēdējo nakti Alpos pavadām krietni zemāk par dzelzceļa galastaciju uz skaista, zāļaina pakalna un jūtamies te tiešām brīnišķīgi pēc sniegos un klintīs pavadītajām dienām un naktīm. No rīta kāpjam lejā līdz nākošajai dzelzceļa stacijai (1786 m), iesēžamies vilcienā un – šīs vasaras kalnu piedzīvojums ir galā.