Ventilācijas sistēmu eksperts skaidro, ka pagājis ir laiks, kad gaisa apmaiņu nodrošināja pa logu, durvju un sienu šķirbām ieplūdušā svaigā gaisa nozušana skursteņa cukās kopā ar siltumu. "Tagad vairāk uzmanības pievēršam iespējai ietaupīt ilgtermiņā un runājam par efektīvām ēkām. Siltinām, blīvējam, ieliekam labākus logus – un tiek izslēgta svaigā gaisa iekļūšana ēkā. Tāpēc bieži vien ir tā, ka citādi viss ir izdarīts ļoti labi, bet, ja pasūtītājs, arhitekts un būvnieks ir aizmirsuši par ventilāciju, gaisa nav nemaz," stāsta eksperts.

Energoefektīvu māju līdz ar siltinājumu un apkuri palīdz veidot arī moderna ventilācijas sistēma, kāda izbūvējama gan vēsturiskā ēkā, gan jaunceltnē un pat vagoniņa tipa vasarnīcā – atliek izvēlēties būvei piemērotāko un maciņam tuvāko.

Birnbaums atgādina, ka ventilācijas sistēmas inženieri, līdzīgi kā citus speciālistus, arī vēlams piesaistīt jau pašā būvniecības idejas sākumā. Iespējamie tehniskie risinājumi gaisa vadu iestrādei konstrukcijās arhitektam palīdzēs labāk realizēt izvirzītos mērķus. "Lai vēlāk nebūtu jāpieņem dažādi kompromisi, labāk sistēmas iebūvi ieplānot agrīnā projekta stadijā, citādi var nākties izbūvēt, piemēram, riģipša kastes, kurās paslēpt gaisa vadus. Ja par ventilāciju sāk domāt būvniecības procesā, to vēl var atrisināt mazsāpīgi," norāda speciālists.

Ir dažādas iespējas, bet pamatā izšķiršanās ir starp divu veidu sistēmām – centralizētām un decentralizētām.

Ja plānots būvēt jaunu māju, izvēloties veidot centralizēto ventilācijas sistēmu, saimniecības telpā jāparedz vieta pašai iekārtai, trokšņu slāpētājiem, kā arī jāplāno gaisa vadu izbūve no tās uz visām telpām. Ja tas nav iespējams, piemērotāka izvēle ir decentralizētā, lokālā sistēma. Tā ir populāra izvēle, piemēram, nelielās moduļu mājās, kurās katra plaukta vieta ir no svara.

Ventilācijas sistēmas centrā ir pati ventilācijas iekārta ar siltuma (mitruma) atgūšanu – rekuperators un trokšņu slāpētāji. Rekuperatora galvenais uzdevums ir atbilstoši gadalaikam noturēt siltumu mājā vai ārpus tās, lai nav jātērē papildu enerģija katra no jauna ienākušā svaigā gaisa kubikmetra uzsildīšanai vai atdzesēšanai. Rekuperācijas tehnoloģijas ir dažādas un specifiskas, bet pamatā dzīvojamām ēkām izšķir sistēmas ar rotora vai plākšņu jeb šķērsplūsmas siltummaiņiem, caur kuriem pastāvīgi plūst mājā ienākošais svaigais gaiss no āra un no mājas tiek izvadīts netīrais, mitrais. Rekuperācijas pamata uzdevums ir siltuma nodošana no viena gaisa otram, pašiem gaisiem kopā nesajaucoties. Šo pašu procesu varam attiecināt uz mitruma izlīdzināšanu starp abiem gaisiem, mitrākajam gaisam atdodot daļu mitruma sausākajam.

Rotora tipa siltummaiņos notiek neliela gaisa sajaukšanās, un pastāv risks, ka ar laiku sajaukšanās intensitāte var pieaugt līdz ar gaisa plūsmu atdalošo materiālu nodilumu, kā arī jāņem vērā, ka kustīgās detaļas ar laiku nolietosies un būs jāmaina. Šķērsplūsmas siltummaiņi parasti ir nedaudz dārgāki – atkarībā no uzbūves sarežģītības un izmantotajiem materiāliem –, taču tie nodrošina 100% gaisa nesajaukšanos.

Trokšņu slāpētāji ir ļoti būtiska ventilācijas sistēmas sastāvdaļa, jo ventilācijas iekārtas ventilatoru radīto skaņu mēs nevēlamies dzirdēt telpās. Atbilstošu trokšņu slāpētāju piemeklēšanai jāpievērš liela uzmanība, jo katrs slāpētājs paredzēts tikai konkrētas amplitūdas trokšņu slāpēšanai, un jābūt drošiem, ka tas atbilst iekārtas radītajam troksnim.

Lai gan telpās uzstādāmo difuzoru un ventilācijas lūku restīšu izvēle lielā mērā ir dizaina jautājums, dārgāki difuzori tiek veidoti tā, lai no tiem nākošā gaisa plūsma tiktu vadīta pēc iespējas izkliedēti un nemanāmi. Savukārt ēku eksterjerā centralizētajām sistēmām ieplūdes un izplūdes kanāli ierasti tiek risināti ar divām vai vienām restēm uz sienas fasādes gaisa ieplūdei/izplūdei vai nelielu skursteni izplūdei.

Ja ēka netiek būvēta no nulles, izvēloties atbilstošu ventilācijas sistēmu, svarīgi saprast, cik pamatīga rekonstrukcija ir plānota – vai, piemēram, grīdās un sienās varēs paslēpt gaisa vadus. Ja vadiem konstruktīvu vai estētisku iemeslu dēļ vietas nav, ventilācija jāveido decentralizēti – jāurbj sienās caurumi un katrā atsevišķā telpā jāizvieto lokāla iekārta. Eksterjerā iekārtas parasti sedz krāsojamas nosegplāksnes, bet sarežģītākos gadījumos izvadi paslēpjami arī, piemēram, logu ailēs.

Ventilācijas sistēmas pamatfunkcija, protams, ir gaisa maiņa mājoklī, taču, augot energoefektivitātes prasībām, par pašsaprotamu pamatelementu šobrīd tiek uzskatīta arī siltuma un – pēdējos gados – mitruma atgūšana, bez kuras ziemā telpās gaiss ir sauss.

Jebkura iekārta pildīs pamata funkcijas, bet dārgāki modeļi tās veiks efektīvāk, klusāk, pat sekos līdzi laikapstākļiem un mājas iedzīvotāju izvēlētajai komforta temperatūrai, lai atbilstoši pielāgotu svaigā gaisa ieplūšanu jau noteiktā temperatūrā. Faktiski ventilācijas sistēmu izvēles amplitūda variē no gaisa maiņas nodrošinātāja līdz pat gudrām klimata iekārtām, norāda speciālists.

Gudrākās iekārtas ir aprīkotas ar temperatūras, mitruma un spiediena sensoriem, un papildus var pieslēgt CO₂ un gaistošo organisko savienojumu (GOS) sensorus, kas ļauj labāk sekot līdzi gaisa stāvoklim mājā. Piemēram, CO₂ līmeņa noteikšana palīdz ne tikai sekot līdzi gaisa tīrībai, bet arī ietaupīt, piemēram, sistēma palielinās jaudu, ja ēkā būs ciemiņi, bet samazinās, ja ogļskābā gāze tiks saražota mazāk.

Pastāv iespēja izvēlēties arī dažādus sistēmas papildu elementus. Piemēram, rēķinoties ar tik aukstām ziemām, kāda bija aizvadītā, energoefektivitātes uzlabošanai var uzstādīt priekšsildītāju, kas uzsilda ienākošo gaisu, nodrošinoties pret iekārtas aizsalšanu. Tiesa, gudrākas ventilācijas iekārtas darbu turpinās arī bez priekšsildītāja, taču uz laiku samazinās svaigā gaisa pieplūdi.

Birnbaums norāda, ka teorētiski ventilācijas sistēma spēj nodrošināt arī mājas apkures funkciju, ja papildus līdz ar priekšsildītāju uzstāda arī pēcsildītāju, kas kompensē no mājas izvadītā siltuma daudzumu. Tomēr viņš uzsver, ka šāds apkures veids pielīdzināms kondicionieru apsildei, kas kopumā nav komfortabla.