Vai Liepājā ziemā nav garlaicīgi? Dzirdot šo jautājumu, abi teātra cilvēki manī raugās ar neizpratni – kā var būt garlaicīgi, ja pilsētā ir teātris, koncertzāle, muzeji un privātas kultūras vietas, kur visu laiku kaut kas notiek? Un tieši šķietamā nesezona – rudens, ziema un pavasaris – ir labākais laiks, kad doties uz Liepāju kultūras baudījumā.

“Jā, ziemā cilvēku pilsētas ielās ir mazāk. Ir auksts, un viņi steidzas no telpas uz telpu. Bet redzam, ka cilvēki nāk uz teātri, un viņi iet uz koncertzāli,” stāsta Liepājas teātra direktors. Ja darbadienās teātrī galvenā auditorija ir vietējie iedzīvotāji, tad brīvdienās pilsēta ierodas kultūras tūristi – viesi no citām pilsētām, kuri ideālajā gadījumā vienās brīvdienās apvieno gan kādu koncertu “Lielajā dzintarā”, gan teātra izrādi, gan vakariņas kādā no Liepājas restorāniem.

“Man ir daudz draugu un paziņas galvaspilsētā, kuri met acis uz Liepāju kā potenciālo dzīvesvietu. Ir arī tādi, kuri pastāvīgi brauc uz Liepāju – pēc galvaspilsētas dunas un skrējiena Liepāja sniedz iespēju “atlaist”,” pārliecinājusies Inese.

Mūsu pirmā pieturvieta ir Zirgu sala, kas ir iecienīts galamērķis pastaigu cienītājiem un velobraucējiem. Iekārtota dabas taka, kas ved ezerā, putnu vērošanas tornis, atpūtas vietas – Zirgu salu īpaši iecienījušas ģimenes, un turp brīvdienās dodas arī mūsu pastaigas pavadoņi. Lai ikdienā ar pilnu jaudu varētu darboties teātra vidē, fiziskās aktivitātes un sevis uzturēšana formā nav tikai aizraušanās, bet nepieciešamība. Abi ir arī aktīvi riteņbraucēji. Tiesa, ja Inese ar riteni pārvietojas ik dienu un dara to pat ziemā, viņas dzīvesbiedrs garākos braucienos dodas brīvdienās.

“Velobraukšana Liepājā kļūst arvien populārāka, veloceļu tīkls paplašinās, un iespēju ir daudz,” novērojuši abi aktīvā dzīvesveida piekritēji. Teātra direktora jaunatklājums ir nūjošana, un Liepājas pludmales kāpu reljefs nodrošina iespēju kārtīgam kardio treniņam svaigā gaisā.

Zinām, ka tie, kuri dzīvo pie jūras, paši līdz tai aiziet reti. Mūsu pastaigas pavadoņi gan nav no tiem – viņi līdz jūrai aizstaigā regulāri, dažreiz pat vairākas reizes nedēļā.

“Tā ir paradīze!” tādiem vārdiem sajūtu pie jūras raksturojis kāds Liepājas teātra direktora viesis, ārzemju režisors, neraugoties uz to, ka abi pastaigā Liepājas pludmalē bija devušies aukstā un vējainā rudens dienā. Līdzīgu sajūtu noķeram arī mūsu pastaigas laikā.

Aktrise sev atklājusi ideālo izlādēšanās un uzlādēšanās veidu – pastaigas gar jūru pārvēršas dejošanā jūras krastā. “Laikapstākļi to nespēj ietekmēt – dejoju vienalga, vai lietus vai sniegs, vai saule vai vējš. Vējā ir vislabāk – tas izpurina gan prātu, gan miesu. Kolēģi dažreiz brīnās – kas tev kaiš? Es saku – man laime kaiš,” sirsnīgi smejas Inese un atceras gadījumu, kad kāds svešinieks viņai tādai – pludmalē dejojošai – pienācis klāt un jautājis, vai drīkst nofotografēt, jo viņa izskatās tik priecīga.

Ziemā aktrise dodas arī peldēties, un citiem ziemīgu pelžu cienītājiem iesaka Beberliņus – tur “roņi” ir laipni gaidīti iekārtotā peldvietā. Ja arī pēdējos gados ne tik regulāri izdodas ielīst ledainā ūdenī, viena tradīcija ir saglabājusies – lai vai kas, pirmajos Ziemassvētkos Inese iemērcas aukstā ūdenī. “Tas strādā kā antidepresants un ļauj ar jaunu enerģiju un priecīgu skatu uz dzīvi sagaidīt jauno gadu.”

Lai izjustu pilsētas sirds ritmu, kas Liepājā sit citādi, katrs var atrast savu īpašo vietu, ko, iespējams, tūristu ceļvežos neiekļauj. Teātra direktors mūs aizved uz sev mīļu punktu – Veco ostmalu. “Kad man ir bijusi īpaši saspringta diena teātrī, tad nebraucu pa taisno mājās, bet piestāju šeit. Te ir kustība – plūstošais ūdens, otrā krastā ir ostas dzelzceļš, kur reizēm vagoni braukā, nereti garām pabrauc kāds mazais velkonītis, lido kaijas. Tu skaties un jūties kā dzīvē. Tāda sava veida meditācija,” stāsta Laukšteins.

Tie, kuri vēlas sajust Liepājas īsto garu, noteikti jādodas arhitektūras pastaigā. Viens no obligātajiem pieturpunktiem – ielas Jūrmalas parka tuvumā, kur bijušajā vasarnīcu rajonā var aplūkot koka arhitektūras pērles, novērtējot gan laika zoba skartos, gan svaigi atjaunotos Liepājas namus. “Es dažreiz staigāju pa pilsētu un fotografēju durvis – daudziem koka namiņiem ir ļoti interesantas durvis,” vienu no saviem vaļaspriekiem atklāj Liepājas teātra direktors.

Tāpat abi pastaigas pavadoņi iesaka doties uz Pētertirgu – tur iespējams gan iegādāties dažādus vietējos labumus, gan pavērot cilvēkus, vēl labāk izjūtot pilsētas īpašo auru.

Jūrmalas parks abiem ir iecienīta vieta pastaigām un velobraucieniem arī ziemā , kad sniegotā dienā tas vairāk līdzinās Nārnijai. Tur piestājam pie atjaunotā Parka paviljona, bet, garāmejot Spoku kokam, par mūsu sarunas skaņu celiņu kļūst kāda no “Līvu” dziesmām, kas vēl pēc tam kādu laiciņu skan galvā. Protams, īpaši svētku sajūta iekvēlojas, ja palaimējas uzķert, kad skan “Eglīte”. Brīvdienās pastaigu parkā iespējams apvienot arī ar karsto dzērienu vai pat kādas sildošas maltītes baudīšanu.

Arī šogad pirmssvētku laikā Liepāja uzbūrusi savu svētku stāstu ar izgaismotiem rotājumiem. Rūķa stūrētais gaisa balons, izgaismotais tiltiņš un svētku galvenā varone – egle – pilsētas centrā liek aizrauties elpai, galvā sāk skanēt “Eglīte smaržo un mirdz”, bet sejā parādās smaids. “Maģiski!” – vienojamies, ka tas ir precīzākais vārds, kā raksturot noskaņu, kas līdz ar rotājumiem radīta pilsētā. “Ne vienmēr var sagaidīt sniedziņu, kas priecē sirdi un acis, bet tad gaismiņas rada to brīnumu sajūtu, ar ko mēs visi gaidām Ziemassvētkus – tās piešķiļ gaismiņu arī pašā,” smaida aktrise.