Par vīrieti - tēvu ģimenē

Daudzkārt domāju, kāpēc sievietes tik daudz runā par vīrieša lomu sabiedrībā un ģimenē. 1997. gadā Valmierā tika organizēts starptautisks forums “Sievietes un vīrieši dialogā”, kas diemžēl izskanēja pārsvarā kā sieviešu monologs. 1998. gadā notika starptautiska konference “Vīrieša loma ģimenē”, kurā referentes ir divtik vairāk nekā referentu, par dalībniecēm nemaz nerunājot. Varbūt tas nav slikti un liecina par to, ka sievietes sāk apzināties, ka vēsturiskās lomas mainās un vecie stereotipi, kur vīrietis ir mamuta pārnesējs un sieviete atbildīgā par alas dzīvi un bērnu audzināšanu, paliek pagātnē.

Kā radies uzskats, ka māte ir labāka bērna audzināšanā?

Latvijā vēsturiski daudzu paaudžu garumā vīrieši ir tikuši izkauti karos un izsūtīti trimdā, sievietēm bērnus vajadzēja izaudzināt un pabarot, kas arī lielā mērā nosaka šī uzskata spēcīgās saknes. Būtībā pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados dzimušie jau rāda nozīmīgu tendenci uz veco stereotipu atmešanu uzskatos par vīrieša un tēva lomu kā otršķirīgu vai mazāk nozīmīgu.

Vēl kāds būtisks aspekts ir ārkārtīgi augstais alkoholisma un ar to saistītās vardarbības līmenis ģimenēs. Tā kā vīrieši veido bēdīgo dominanti šajos jautājumos Latvijas statistikā, tad te atkal veidojas grupa, kur māte ir labākā bērna audzinātāja pat, ja viņa nav ļoti laba, jo bioloģiskais tēvs sociālā nozīmē nefunkcionē vispār vai, vēl sliktāk, funkcionē destruktīvi.

Tēvi un mātes gādā saviem bērniem tās rotaļlietas un spēlē ar viņiem tās spēles un rotaļas, kuras bērnībā paši ir gribējuši spēlēt. Bērni ik dienas apzināti un neapzināti “iefilmē” sevī gan savas ģimenes funkcionēšanas modeli, gan TV seriālos redzēto, gan pie kaimiņiem noskatīto. Tādējādi mēs būtībā “ieprogrammējam” bērnus noteiktiem uzvedības modeļiem. Tai pašā laikā šodienas realitāte ir sievietes, kas, ne mirkli nešauboties, sasēdina bērnus automašīnā un pavada aktīvu, stingri saplānotu dienu, projektē celtnes, bet vīrieši modelē un šuj smalkus tērpus, respektīvi, daudzas tradicionālās lomas pakāpeniski mainās. Uzsākot 21. gadsimtu, izskatās, ka lomas ģimenē vairāk izvēlas, respektējot cilvēciskos parametrus nevis no dzimuma izrietošos.

Ko nozīmē – būt tēvam?

Šai jautājumā ir ļoti dažādi viedokļi un uzskati, sākot ar tēvu kā materiālu atbalstu sniedzošu personu sievietei mātei, kas bieži viena pati audzina bērnu, un beidzot ar gandrīz ideālo vīrieša – tēva tēlu, kam piemīt īpašības, kuras mēs gribētu redzēt pārmantotas savos bērnos. Un ir neiespējami sniegt objektīvu aprakstu, ko tas nozīmē, jo katrās partnerattiecībās, katrai sievietei, katram bērnam ir absolūti individuāls priekšstats par savu ideālu un sev vēlamo vīrieti – tēvu.

Tēva attiecības ar bērnu nav atdalāmas no kopējās situācijas, no bērna vecuma, un ir grūti atrast būtiskas iezīmes, ar ko tās atšķiras no mātes un bērna attiecībām. Ja vecāki vienojas savā starpā un, audzinot bērnu, izmanto katrs savus talantus, tad ir gluži vienalga, kurš ir emocionāli atbalstošāks, kurš vairāk spējīgs kontrolēt mājas likumu ievērošanu, kurš stāsta pasakas vai vāra putru.

Vai ir kas īpašs tēva un bērna attiecībās?

Īpašas attiecības kļūst caur īstumu un patiesu savstarpēju cieņu. Protams, tēvs meitenei “nes informāciju” par reālā vai ideālā, bet dzīvē reāli nesasniedzamā vīrieša – nākamā partnera tēlu. Tēvs ir tas, kurš meitai var sniegt viņas seksualitātes apzināšanās veiksmīgu ievirzi, kas savukārt ietekmēs viņas turpmāko spēju, veidot attiecības ar zēniem, vēlāk vīriešiem un arī citām meitenēm un sievietēm. Līdzīgi tēvs var būt tas, ar kuru dēls identificējas, vai gluži pretēji apgūst reaktīvu uzvedības (“es nekad nedarīšu tā, kā darīja mans tēvs”) un vērtību modeli. Taču te jāatzīmē, ka šo vīrieša lomu bērnam var piepildīt ne tikai tēvs, tas var būt jebkurš vīrietis, kuru bērns novērtē un izvēlas par sev nozīmīgu.

Kā veiksmīgāk veikt pienākumu sadali bērna kopšanā?

Arī te katrs pāris var meklēt sev optimālāko risinājumu: māte organizē laiku tā, lai zīdītu bērnu, vai tēvs baro ar atslaukto pienu vai adaptētajiem maisījumiem, varbūt tēvs pastaigādamies aizvizina zīdaini līdz mātei viņas darba vietā. Nav iespējams paredzēt katru konkrētu gadījumu. Noteicošam vajadzētu būt ģimenes emocionālajam klimatam, nodrošinot tās funkcionēšanu. Ja vecāki spēj vienoties par savstarpēji atbalstošu, iejūtīgu pienākumu sadali, kur grūtības (nevis darbi un pienākumi) tiek pārvarētas vienlīdzīgi, atbilstoši katra spējām tikt ar tām galā, tad bērniem te būs laimīga bērnība un dzīvei ielikti veiksmīgi pamati. Turpretim, ja pārī kāds jūtas pārguris un otram tas nerūp, tad problēmu visdrīzāk jāmeklē savstarpējās attiecībās. Iespējams, ka te palīdzēt varētu konsultēšanās pie speciālista.

Bērna kopšanas atvaļinājumu Latvijā pašreiz pārsvarā izmanto sievietes. Iemesli tam ir ļoti dažādi: gan tradicionāli uzskati, ka māte ir labāka bērna audzinātāja, gan tēva kā zīdaiņa un mazbērna aprūpētāja lomas novitāte un nelielā popularitāte, gan tīri objektīvi tas, ka vīrieši tomēr pelna vairāk. Statistiku noteikti ietekmē arī tas, ka daudzi bērni dzimuši nereģistrētās laulībās, kas liecina par neskaidrām, līdz galam nenodefinētām vecāku attiecībām, un līdz ar to arī vīrieša tēva loma ir vāji diferencēta. Protams, ģimenes atšķiras arī ar situācijas apzināšanās un izvērtēšanas kapacitāti.

Daļā jauno ģimeņu pat neiedomājas uzdot šo jautājumu, vai tēvs vēlas aprūpēt mazo bērnu, jo informācijas ir par maz, bet tradicionālie modeļi pat netiek analizēti, kur nu vēl pakļauti transformēšanas iespējai. Daļā ģimeņu gluži otrādi – sievietes nevēlas šo lomu atdot vīrietim, jo tā ir sava veida iespēja justies nozīmīgai un respektējamai.

Īpaša ir situācija, kur māte izmanto bērnu, lai manipulētu ar viņa tēvu. Bieži tā ir neapzināta sievietes cīņa par varu un ietekmi. Viņa domā: ja kaut kas ir no manis atkarīgs, tad tas vairos manu ietekmi. Nereti tas izpaužas sadzīvē, kur sieviete, piemēram, atceras sevi kā zaudētāju, kad viņa vēlējās šūpulīti, taču vīrietis to noraidīja, teikdams, ka jāpērk gultiņa.

Sieviete baidās, ka vīrietis gribēs noteikt arī, kādai jābūt bērna veļai, kad viņu barot utt. Iespējams, sieviete šīs jūtas neapzinās, tomēr viņai vajag arī kaut ko savu, par ko justies noteicējai un atbildīgai. Bērns ir nācis no viņas, un viņa grib būt noteicēja pār to. Šādā gadījumā sieva var mēģināt vīru no savām un bērna attiecībām izstumt.

Ja vīrietis nav psiholoģiski nobriedis un uzvedas kā vecākais bērns, sieviete it kā saka abiem: kas būs no manis tālāk, tas mani zaudēs. Vīrietis attālināšanos var izjust visdažādākā veidā – “agrāk viņa bija ar mani laipna un mīļa, tagad es redzu, ka viņa mēdz noslēgties sevī.”

Ja vīrietis ieņēmis bērna lomu, viņš konstruktīva risinājuma vietā var bērnišķīgi apvainoties. Šādā gadījumā iespējami divi risinājumi: vienā – vīrietis atradīs citu un sieviete paliks divatā ar bērnu, kuram iespējamas visdažādākās variācijas par tēva tēmu (no “miris kalnos”, “aizgājis jūrā”, “svētdienas tētiņš” līdz dancim ar “taviem, maniem un mūsu bērniem”), bet, otrā gadījumā šāds stāvoklis paliks nemainīgs gadu desmitiem. Tieši tāpat arī vīrietis var ieņemt tēva lomu ne tikai pret bērnu, bet arī pret sievieti kā vecāko meitu, kura var just bailes zaudēt vīru.

Vēl viens neveselīgu attiecību modelis sastopams, ja tēvs ar māti izveido rigīdu (nelokāmu) koalīciju pret bērnu, kurš tiek vainots pie visām grūtībām un problēmām. Tai pat laikā vecāki it kā vēl bērnam visu to labāko. Bet bērns šādā gadījumā ar laiku var ierauties sevī vai kļūt dauzonīgs un spītīgs. Viņš var kļūt greizsirdīgs uz apkārtējo pasauli, jo viņam vajag tēti un mammu. Ja bērna vajadzība būt tuvam ar tēvu vai māti tiek apmierināta, pēc laika problēmas pazūd. Ja vecāki par ātru novēršas no bērna, viņš uzmanību stingri pieprasa. Bērns to var arī neteikt ar vārdiem, bet darot palaidnības, niķojoties. Piemēram, mājās tiek rīkotas viesības, bet četrgadīgā meita kāpj tēvam uz pleciem, pieprasa, lai ar viņu spēlējas, dejo, lasa priekšā grāmatu, un, kad tēvs mēģina bērnu pierunāt spēlēties ar citiem bērniem, tad meitene mētā savas mantas, kliedz un dusmojas, lai visi iet prom, jo mamma un tētis negribot ciemiņus un torti arī nedošot. Tālāk meitene iekāpj mātei klēpī, plēš viņai matus, sakot: “Mammu, saki, lai viņi iet prom!”

Bērna vajadzību pēc tuvības nedrīkst ignorēt, tomēr jāievēro arī zināmas robežas. Tas vērojams tēva un mātes attieksmē. Piemēram, gadījumā kad bērns pakrīt un sasit celi. Pētījumi liecina, ka emocionāli tēvs un māte pārdzīvo šo gadījumu pilnīgi identi, bet reaģēšanas veids gan var būt visai atšķirīgs.

Ir mammas, kas skrien klāt un ir tikpat izmisušas, cik bērns, un nespēj sniegt viņam atbalstu, abi raud. Ir tēvi, kas nobīstas un izliekas, ka vispār neko nav pamanījuši. Ir mātes un tēvi, kas sāk kliegt: “Ko tu bļauj, izbeidz! Tev tur nekā nav, neesi mīkstpēdiņš, kāja nav norauta, tātad viss kārtībā!” Un ir vecāki, kas bērnam papūš celi un nomierina, sakot, ka viss būs labi.

Cik pašas sievietes ir gatavas dalīties ar vīrieti bērna aprūpes un audzināšanas funkcijās?

Šo jautājumu katrai mātei un tēvam būtu jāpārrunā, lai iespējami agrāk sajustu vecāku līdzvērtības noteicošo nozīmi bērna audzināšanā.

Pirmais bērniņš ģimenē visbiežāk ienāk kā pasaka un ilūzija, tēvi un arī mātes parasti neapzinās, cik daudz ikdienas rūpju viņš prasīs. Ir labi, ja bērns ir attiecību piepildījums un dzīves lielais projekts. Gaidīts un gribēts bērns vīrietim sagādā lielu prieku, bet viņam nav īstas skaidrības, cik lielā mērā būs jāziedojas, cik būs jādod. Viņš domā un saka, ka varēs dot pietiekami, jo strādās vairāk. Vīrietis nereti uzskata, ka viņam lielajā notikumā jāpiedalās, nodrošinot materiālos labumus, bet kopt bērnu vai gatavot ēdienu sieva prot labāk. Viņam toties ir spēcīgas rokas un uzņēmība, viņš grib rūpēties, lai bērnam būtu labi ratiņi un gultiņa, skaists apģērbs. Vīrietis jau domā, kāds divritenis būs viņa bērnam un vai būs jāgādā arī klavieres vai labāk vējdēli. Realitātē viss notiek lēnāk.

Vīrietim grūti iedomāties, cik sievietei gara ir pat viena diena ar bērnu – jāceļas naktī, bērns jāpārtin, jāzīda utt. Vīrietis parasti jūtas drošāk, ja var dot materiālus labumus, nevis sniegt emocionālu atbalstu. Vīrietis grib apliecināt sevi kā spēcīgu, pašpārliecinātu un varenu, tāpēc viņš negrib, lai viņu pieķertu samulsušu un nezinošu. Pāris, gaidot pirmo bērnu, ir kā pirmziemnieki. Ja vīrietis nav pietiekami elastīgs un atvērts, viņam būs grūti pieņemt sevi par pirmziemnieku un saprasties ar sievieti.

Notiek tā, ka vīrietis no bērna emocionāli attālinās. Viņš domā, ka spēs ar bērnu panākt sapratni vēlāk, kad savai atvasei mācīs braukt ar trīsriteni. Pagaidām, kamēr bērns ir pavisam mazs, vīrietis uzskata, ka viņam vairāk jāstrādā. Māte kļūst par emocionālo atbalstītāju, bet tēvs tikai par uzturētāju. Tādā gadījumā agri vai vēlu vīrietis sāk uztvert, ka māte un bērns ir kļuvuši par sabiedrotajiem. Māte griežas pie vīra tikai tad, kad pati netiek ar bērnu galā. Vīrietis kļūst par soģi un materiālo apgādnieku, taču pārstāj justies mīlēts. Bērns vīrieti uztver par soģi un izvairās no emocionālas saskarsmes. Vīrietis mēģina tuvoties bērnam, sniedzot viņam materiālus labumus.

Piemēram, ģimene dodas izbraukumā, visi jūtas labi un ir kopā, taču sarunas aprobežojas ar kritiskām piezīmēm un jautājumiem. “Vai tu ieeļļoji riteni? Es taču tev teicu, ka stundā dēlītis jānoslīpē arī no otras puses.” Tēvs mēģina būt izpalīdzīgs un lietderīgs, taču viss iznāk neveikli. Kļūst ļoti grūti apskauties un pateikt: “Es tevi mīlu, tēti vai meitiņ, vai dēliņ.”

Šie sarežģījumi sākas jau tūlīt pēc bērna piedzimšanas. Vīrietis, pārnākot no darba, jūtas kā trešais, jo viņu gaida māte un bērns. Sieva vīram stāsta, kā no rīta viņi piecēlušies, pēc tam paēduši, izgājuši ārā utt.

Sieviete mēdz identificēties ar bērnu, viņi abi ir “mazie”, viņai vajag kādu, kas viņai atkal liktu justies pieaugušai. Arī tēvam šis ir brīdis, kad pieņemt spēles noteikumus, parotaļāties ar jaundzimušo. Taču vīrietim drīzāk gribas parunāties par to, ka viņš tagad strādā vairāk. Tomēr daudz labāk, ja tēvs bērnu ieliktu vannā vai paspēlētos ar viņu, ļaujot atmosties sevī iekšējam bērnam. Vienlaikus vīrietis tēvs nedrīkst aizmirst, ka var un vajag arī uzņemties atbildību par ģimeni.

Topošiem vecākiem, bet vēl labāk jau pirms bērna radīšanas būtu jārunā un jāvienojas par pienākumu dalīšanu. Arī vīrietim jābūt gatavam, ka dzīve mainīsies. Aplams ir tik izplatītais uzskats, ka darbs ir svarīgāks. Pirmajā vietā ir kopīgā atbildība par bērnu, kura jāīsteno bez brīvdienām. Parasti cilvēki domā: ja es strādāju, man ir arī laiks atpūtai. Vecākiem, auklējot jaundzimušo, tā nav. Tātad jāmaina domāšana. Bērns var būt arī visai neprognozējama “iecere”.

Sieviete bieži ir audzināta tā, ka viņai jāuzņemas galvenā atbildība par bērnu. Sievietei ir mācīts, ka viņa nedrīkst apgrūtināt vīrieti, jo viņam jāiet darbā. Labi, ja vīrietis palīdz, bet īstai sievietei pašai jātiek galā. Nereti no vecākiem ļaudīm jādzird: “Manos jaunības gados šādu sarežģījumu nebija. Sienu grābjot, vālā piedzemdēja, bērnu paņēma vienā rokā, grābekli otrā, gāja mājās un vēl vīram pusdienas uzvārīja.” Tā sieviete iekrīt šajās lamatās, no kurām nezina, kā pēc tam izkļūt. Dažreiz viņa ir tik ļoti pieķērusies bērnam, ka atsakās no bērna tēva palīdzības. Sākumā vīrietim ir vēlme palīdzēt, bet sieviete viņu vēlīgi atrunā, un vēlāk, kad pati jau ir pagurusi, viņš ir kļuvis vienaldzīgs.

Vīrietim jāpiedalās bērna audzināšanā ne vien tāpēc, lai māte varētu atpūsties, bet arī tādēļ, kas ir svarīgi, lai nezaudētu emocionālo kontaktu saskarsmē ar bērnu. Jaunā tēva galvenais uzdevums ir palīdzēt sievietei pārslēgt uzmanību no bērna arī uz sevi pašu un partnerattiecībām. Vecākiem jāatstāj laiks arī sev.

Praksē ir gadījumi, kad sievietes, kas nedaudz strādā un atstāj mazuli ar tēvu vai vecākiem, spēj ātrāk atgriezties sabiedrībā, viņas nesirgst ar depresiju un nemokās ar krasām un mokošām garastāvokļa maiņām.

Ir pietiekami daudz ģimeņu, kur attiecību modelis ir tāds, ka vīrs ir vēl viens bērns un pret viņu arī izturas kā pret vecāko bērnu. Vīrieša vēlme palīdzēt tad izklausās šādi: ”Mammu, kā es tev varu palīdzēt kopt mazo brālīti?” Atbilde: “Iznes brālītim podiņu un būsi labi pastrādājis!”. Vīrietis šo attieksmi intuitīvi jūt un domā, ka labāk neiejaukties. Vīrietis it kā grib palīdzēt, tomēr apzinās, ka tas būs grūti, un sieva jau atļauj viņam nekā nedarīt. Vīrietis grib labu, taču patiesībā tiek izstumts no trijotnes.

Ko bērnam var dot tikai tēvs un ko tēvs nevar sniegt tādu, ko var dot tikai māte?

Objektīvi gan tēvs, gan māte ir cilvēki ar nedaudzām anatomiskām un fizioloģiskām atšķirībām, kas ļauj abiem mīlēt savu bērnu, just tā vajadzības, strādāt materiālai labklājībai, domāt par nākotni, kopīgi pavadīt brīvo laiku un risināt aktuālus jautājumus.

Funkcionāli un emocionāli labvēlīgi bērnam ir drošā vidē apgūt dzīvei nepieciešamās prasmes. Kā viena no galvenajām ir komunikācija un spēja risināt situācijas, ko arī bērns “nolasa” no tēva un mātes uzvedības modeļa, kuri viens otru cieņā un mīlestībā papildina, katrs saglabājot savas personības unikalitāti un arī seksualitāti.

Kur tēviem ir iespēja izglītoties bērnu kopšanas un audzināšanas jautājumos?

Ir tieši tāpat kā mātēm. Šai sakarā ar nožēlu jāatceras, ka savulaik Izglītības ministrijas paspārnē tika izstrādāta Ģimenes izglītības koncepcija, kura arī tika apstiprināta, bet tās realizācija skolu vai pieaugušo izglītības programmās līdz šim nav aktualizēta. Skolu programmās, protams, šiem jautājumiem netiek pievērsta pietiekama uzmanība, lai gan katram domājošam indivīdam ir skaidrs, ka lielais vairums skolēnu nākotnē veidos partnerattiecības un viņiem dzims bērni, kurus vajadzēs gan kopt, gan audzināt.

Bērnu un ģimenes lietu ministrijas Programmā valsts atbalstam ģimenēm ir paredzēts reģionos ļoti pakāpeniski veidot Ģimenes atbalsta centrus, bet pārsvarā vecāku izglītošanās jautājumi ir viņu pašu rokās. Dažādas privātas struktūras piedāvā apmācības jaunajiem vecākiem, bet tās ir orientētas uz ļoti agrīnu bērna vecumu.

Bērniem augot, turīgākie vecāki var konsultēties pie psihologiem un psihoterapeitiem, bet mazturīgiem jāpaļaujas uz veiksmīgu sadarbību ar pirmskolas audzināšanas iestāžu darbiniekiem un skolotājiem, audzinātājiem mācību audzināšanas iestādēs. Rīgas skolās atbalstu un konsultācijas sniedz arī sociālie pedagogi un daudzās arī psihologi, bet ārpus Rīgas ir izteikts speciālistu konsultantu un apmācītāju deficīts.