Psihologs Bronfenbrenners ir teicis: “...būtiska nozīme ir tiešai vecāku iesaistīšanai aktivitātēs, kas veicina bērna attīstību un, jo agrāk šīs nodarbības sāk, un, jo ilgāk tās turpina, jo lielāks labums no tā ir bērnam.”
Jebkurš vecāks vēlas izaudzināt savu bērnu par laimīgu un veselu cilvēku. Jau senajās civilizācijās bija zināms, ka pēcnācēja laimes pamats tiek ielikts ilgi pirms viņa nākšanas pasaulē. Par laimes atslēgu tika uzskatīta, protams, veselība, tad labs raksturs, materiālā un morālā labklājība.

Nākamajiem vecākiem varētu būt interesanta informācija par holistisku, t. i., vienotu skatījumu uz bērnu - miesas un gara vienotību. Saskaņā ar to, bērna piedzimšana notiek trijos etapos:

  • Pirmais etaps - garīgā embrija parādīšanās.
  • Otrais etaps - dvēseles embrija parādīšanās.
  • Trešais etaps - mirklis, kad notiek vecāku - vīrišķās un sievišķās olšūnas saplūšana.

    • No tā, cik liels ir mīlestības spēks un kādos apstākļos tas noticis, ir atkarīga bērna miesiskā veselība un labklājība. Šie trīs piedzimšanas akti pirms nākšanas pasaulē ir tikai cilvēkam un atšķir viņu no pārējās dzīvnieku pasaules.

    Pat, ja mēs nepiekrītam holistiskajam pasaules skatījumam, nešauboties atzīstam grūtniecības, augļa iznēsāšanas perioda nozīmi bērna attīstībā.

    Jau senās civilizācijas saprata, cik liela nozīme ir augļa attīstībai mātes miesās. Vairāk nekā tūkstoš gadu atpakaļ Senajā Ķīnā pastāvēja prenatālās (pirmsdzemdību) klīnikas, kur bagātas topošās mātes pavadīja grūtniecības laiku skaistā un harmoniskā vidē. Antīkajos laikos sievietes gaidībās baudīja dabu un mākslas darbus, klausījās skaistu mūziku, dejoja, dziedāja un pēc tam dzemdēja skaistus bērnus. Mūsdienās zinātnes attīstības līmenis ļauj ar faktiem apstiprināt senču minējumus.

    Ir vērts runāt par mātes rakstura, noskaņojuma ietekmi uz augļa attīstību. Situācijā, kad māte izjūt prieku, laimi, viņas organisms, tāpat kā jebkurš cits, izdala īpašus endorfīna hormonus t.s., laimes hormonus. Parādās viegluma, pacilātības sajūta, it kā uz muguras būtu izauguši spārni. Endorfīni nodod auglim miera izjūtu. Auglis uztver šo informāciju, un tā ietekmē viņa veselību un nākamo raksturu.

    Nelaimes, dvēseles sāpes, bailes, greizsirdība, dusmas, aizvainojumi rada smaguma sajūtu, sliktu noskaņojumu, nomāktību, stresā organisms sāk izstrādāt kateholamīnus, t. s. stresa hormonus. Šie hormoni izkļūst cauri placentas barjerai un iedarbojas uz augli, ietekmējot bērna fizioloģisko stāvokli pirms piedzimšanas. Mātes miesās pavadīti deviņi mēneši ieliek pamatus ne tikai nākamajai veselībai, bet arī nākamajam raksturam. Bērns, esot mātes miesās, spēj mācīties, uzkrāt informāciju. Viņa pieredzes bagātināšana pirms piedzimšanas pozitīvi iedarbojas uz psihes un intelekta attīstību nākotnē.

    ASV Hārvarda universitātē ir radīta un pārbaudīta metodika, ko tās autori ir nosaukuši par prenatālo universitāti. Metodika balstās uz augļa smadzeņu garozas spēju aktīvi apstrādāt informāciju. Māte ir pirmā bērna pasaule. Māte ir starpnieks starp ārējo pasauli un bērnu. Cilvēciskā būtne, kas veidojas dzemdes iekšienē, nekontaktējas ar pasauli tieši, bet uztver sajūtas un jūtas, kas mātei rodas, vērojot apkārtējo pasauli.

    Milzīga loma ir tēvam. Prenatālās audzināšanas apmācības metodikai ir vairāki cikli. Aktīvais cikls sākas piektajā mēnesī. Sajutusi augļa kustības, māte sāk spēlēties ar viņu, viegli plikšķinot pa vēderu un sarunājoties ar bērniņu. Septītajā mēnesī sākas jauns posms, kad «audzināšanā» caur vēdera sieniņu iesaistās tētis. Gan mamma, gan tētis sarunājas ar bērniņu, stāstot viņam, cik ļoti gaida viņa nākšanu pasaulē, kādu vēlas viņu redzēt, izaudzināt, cik ļoti mīl viņu jebkādu: puisīti vai meitenīti, zilacainu vai melnīgsnēju. Bērnam lasa dzeju, ļauj viņam klausīties skaistu melodisku mūziku, vecāki dejo (protams, uzmanīgi).

    Bērni, kuru vecāki ir piedalījušies šādos eksperimentos, pēc piedzimšanas pazina viņiem «caur vēderu» lasītās pasakas, dziedātās dziesmiņas, tēta balsi utt. Šie bērni izrādījās ļoti sabiedriski, agri sāka staigāt (7 mēnešu vecumā) un agri iemācījās runāt - ap gada vecumu brīvi izrunāja sarežģītus vārdus.

    Pirms diviem gadiem man bija iespēja iepazīties ar profesoru Mihailu Lazarevu no Maskavas, kuram ir divdesmit gadu pieredze darbā ar grūtniecēm. Mihails Lazarevs ir pediatrs, kurš raksta mūziku, īpaši, nedzimušajiem bērniem. Viņš sadarbojas ar Kalifornijas universitātes profesoru Brentu Loganu. B. Logans ir daudzu publikāciju un grāmatu autors, kurš izpētījis skaņas ietekmi uz nedzimušu bērnu un turpmāko bērna attīstību. B. Logana grāmata “Mācīšanās pirms dzimšanas” (“Learning before birth”, 1996.) ir rokasgrāmata gan vecākiem, gan mācību grāmata speciālistiem. Ir aizsākusies sadarbība ar Pēterburgas medicīnas zinātņu kandidātu un bērnu psihiatrijas un psihoterapijas katedras docentu Igoru Dobrjakovu, kurš ir daudzu grāmatu autors un viņam ir liela pieredze prenatālajā psiholoģijā.

    Par emocionālā kontakta īpašo nozīmi bērna attīstībā, sevišķi agrīnā attīstības posmā, ir rakstījuši D. Elkoņins, E. Eriksons, Dž. Boulbijs un citi.

    Kopš seniem laikiem latviešiem grūtniecība ir dēvēta par cerību laiku. Par bērna kopšanu latviešu valodā ir ļoti daudz literatūras, arī par sagatavošanos dzemdībām. Bet par ģimenes, īpaši mātes emocionālo noskaņojumu un tā ietekmi uz bērna attīstību, literatūras ir maz. Ja mēs jau no paša sākuma bērnam radīsim harmonisku vidi, viņš smaidīs ienācis pasaulē, tāpēc svarīgs ir katrs faktors jau pirms bērna ieņemšanas: vecāku veselība, viņu domas, pasaules izpratne.

    Novēlu radošu cerību laiku!

    Raksta autore ir Lidija Budaha, mag.paed., Rūjienas novada ģimenes atbalsta centra “Vārpiņa” priekšsēdētāja. Tālrunis 9491727.

    Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

    Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit