Ko mazulis dzird, esot mātes miesās, un kā tas viņu ietekmē?

Esmu trīs bērnu māmiņa, un mana pieredze gaidot un auklējot savus bērnus, kā arī vērojot un daloties atziņās ar citām mammām, palīdz saprast un bieži apstiprina, cik būtisks ir viss, kas gaidīšanas laikā notiek ar bēbīti un viņa vecākiem.

Ko tad mazulis dzird, atrodoties dzemdē?

Mazais, atrazdamies mammas puncī, uztver ne tikai skaņas. Viņam visas izjūtas ir komplektā: gaismas maiņa, mammas emocijas un noskaņojums, ķermeņa kustības un trokšņi, elpas ritms. Tas viss veido viņa vidi. Esot mammas puncī, mazuli, pirmkārt, ietver mammas ķermeņa iekšējie trokšņi – balss, sirdspuksti, asiņu šalkoņa, elpošana, gremošanas burbuļošana. Tie ir dominējošie. Fonā ir pierastie mājas, ikdienas trokšņi – ģimenes locekļu balsis, putnu dziesmas, tehnikas rūkoņa utt. Pārējās ārpasaules skaņas mammas puncī dzirdamas krietni vājāk.

Fiziskā dzirde mazulim sāk strādāt piektajā grūtniecības mēnesī (dažos informācijas avotos minēts, ka jau no 16. grūtniecības nedēļas), kad dzirdes orgāni ir pietiekoši nobrieduši. Skaņas, ko bēbītis dzird regulāri, sākot no 16. grūtniecības nedēļas, viņam kļūst tik pierastas, ka viņš mierīgi guļ to fonā arī vēlāk. Piemēram, ja mazais jau puncī dzirdējis vecākās māsas spiedzam un dauzāmies apkārt, viņu šīs skaņas netraucē un nesatrauc arī vēlāk. Savukārt patīkamās skaņas (mūziku, balsis), ko mazulim regulāri atkārto grūtniecības beigu posmā, pēc 7. mēneša, viņš apzināti atpazīst un labprāt uzklausa, tās viņu nomierina un palīdz iemigt arī pēc dzemdībām. Vispiemērotākās grūtniecības laikam ir dabas skaņas - ūdens šalkoņa, putnu dziesmas, vējš, un “baltās skaņas”, kas ir nomierinošas, ritmiskas, sirdspukstus vai rimtu balsi imitējošas.

Pagaidām ir maz zinātniski izpētītu un apstiprinātu faktu par to, ko bērniņš dzird un jūt mammas puncī. Iegūtā informācija vēl nav kļuvusi par vispārpieņemtām zināšanām ikdienas dzīvē. Maz no zināmā tiek izmantots grūtnieču un jaundzimušo aprūpē. Taču pētījumi tiek veikti, un cerams, ka drīz iegūtā informācija nodrošinās jaunu kvalitāti arī ar bērnu gaidīšanu un aprūpi saistītajās jomās.

Tā piemēram, lai iespējami precīzāk noskaidrotu, ko tad mazais dzird mammas vēderā, un, vai viņa dzirdi nevar iespaidot skaļa motoru rūkoņa vai šāvienu troksnis, ASV Jūras kara flote pasūtīja īpašu pētījumu Floridas Universitātei. Aitas embrija vidusausī tika ievietots mikroskopisks mikrofons ar raidītāju. Tāds pats - arī aitas dzemdē. (Jēriņš pētījumiem tika izvēlēts tādēļ, ka tā dzirdes aparāts ir uzbūvēts ļoti līdzīgi cilvēka bērna dzirdes aparātam). Tika noskaidrots, ka:

Zinātnieki secināja, ka pat trakākais rokkoncerts nevar sabojāt mazuļa dzirdi. Tomēr šādā pasākumā bez trokšņa ir vēl daudz citu stresainu lietu – spēcīgās pastiprinātāju vibrācijas, trauksmainas emocijas un burziņš visapkārt, tāpēc vēl joprojām iesaka grūtniecēm skaļus pasākumus neapmeklēt.

Kā tad izklausās skaņu buķete, kam mazais nemitīgi ir pakļauts mammas puncī?

Lai iegūtu vismaz aptuvenu apjausmu, pamēģiniet klusā brīdi aizspiest ausis un ieklausieties ķermeņa skaņās. Parunājiet, lai dzirdat savu balsi. Sanāks tāds kā gliemežvāka efekts. Vai arī - iegulieties ūdenī tā, lai ausis ir zem ūdens. Apkārt būs dzirdama klunkšķēšana, tālākās skaņas būs stipri slāpētas. Apmēram tāda ir šī skaņu buķete. Vēl jāiedomājas nemitīgā viļņošanās, ko rada mammas elpošana un pārējais fons. Dzemde nudien nav klusa un rāma vieta, kur augt. Mazajai būtnei sanāk labs treniņš pirms iznākšanas ārpasaulē, kura arī nav klusa un mierīga.

Kā mazais reaģē uz dažādām skaņām, ko viņš dzird, atrodoties dzemdē?

Uz ikdienišķajiem trokšņiem bērniņš parasti nereaģē nekā īpaši, jo nemaz nepazīst pasauli bez šīm skaņām. Savukārt svešas skaņas viņu var satraukt, ielīksmot vai nomierināt, uz ko mazais reaģē sakustoties, spārdoties, grozoties vai norimstot. Pie tam mazais ar straujām kustībām vai spārdīšanos var atsaukties gan uz nepatīkamiem, gan patīkamiem trokšņiem.

Ne vienmēr mazais reaģē uz skaļiem, spalgiem trokšņiem, jo dažkārt viņam ir svarīgākas lietas darāmas – jāguļ vai jāklausās mammas balsī. Pediatri ir novērojuši, ka bēbīša reakcija var būt atkarīga arī no viņa temperamenta.

Savukārt, no emocionāla viedokļa dažādās skaņas mazo ietekmē komplektā ar pārējām izjūtām. Bērniņš ļoti jūt un dzird savus vecākus, īpaši mammu. Atceros, mana trešā bērna gaidīšanas laiks bija ļoti noslogots ar darbiem. Tupus rāpus ravēju zemenes, puncis starp kājām, pašai grūti, un domāju, kā mazulītis jūtas, ka es viņu tā “veļu apkārt”. Taču neuztraucos, jo likās, it kā mazais man teiktu: “Labi, labi, mammīt, dari vien, kas jādara, ar mani viss ir kārtībā.”

Vai, piemēram, vecāki sastrīdas un bļaustās, mamma ir nikna. Protams, ka mazulis izjūt diskomfortu, taču nevis tikai nepatīkamo skaņu, bet nepatīkamās situācijas dēļ. Līdz viņam pa asinsriti nonāk arī mammas stresa hormoni, gaiss ir pilns ar negatīvām emocijām. Neviens tādā vidē nejūtas labi, auglis dzemdē nav izņēmums. Viņš jūt, ka vecāki strīdas. Un, tā kā mazais bezgalīgi mīl abus vecākus, tad viņam ir grūti just nesaskaņas starp tiem. Nereti šādos brīžos vēl nedzimušais mazulis neapzināti jūtas vainīgs. Pārdzīvojuma radītā trauma var kļūt par iemeslu pieauguša cilvēka pārmērīgajai vainas sajūtai vēlākā dzīvē.

Nav jau tā, ka katra negācija rada traumu bērniņam. Mazuļi zina, kas viņus sagaida atnākot šai pasaulē, viņi ir izturīgi un saprotoši. Tomēr jaunākie pētījumi prenatālajā psiholoģijā cilvēka pārdzīvojumu cēloņus atrod pat viņa pirmsdzemdību perioda pieredzē. Vecāki rīkotos tālredzīgāk, ja rūpētos par emocionālo un garīgo vides tīrību jau bērniņa gaidīšanas laikā.

Minētās zināšanas varam brīnišķīgi izmantot, palīdzot mazajam adaptēties pirmajās stundās pēc dzemdībām. Ne tikai mirkli pēc dzemdībām, kad parasti mazo uzliek mammai uz vēdera, bet arī vēlāk gulēšana uz mammas vēdera, kur ir visa pierastā vide un skaņas, pats vēders mīksts kā šūpulis, ir veiksmīgākais veids, kā palīdzēt mazajam adaptēties ārpasaulē.

Kad piedzima mans trešais mazulis, pirmās stundas viņš nekādi nevarēja nomierināties un iemigt pēc lielā darba. Tikko uzliku bērniņu sev uz vēdera, aizmiga saldā miegā – viņš jau pazina mani.

Mana pieredze un pārliecība ir tāda, ka bērni savus vecākus redz, dzird un pazīst jau sēžot uz mākoņa maliņas un gaidot savu atnākšanu. Viņi dzird ne tikai fiziski, bet arī emociju un jūtu līmenī. Tie esam mēs – vecāki, kas bieži nedzirdam savus bērnus. Nenojaušam viņu atnākšanu, nesajūtam viņu beznosacījumu mīlestību. Mums vēl daudz jāmācas. Taču ir skaidri redzams, ka vecāku zināšanas un attieksme pret bērniem mainās uz labo pusi ar katru nākošo paaudzi.

Raksta autore ir trīs bērnu māmiņa Sannija Kalniņa, brīvprātīgā vecāku konsultante.