Man patīk uzskats, ka bērniem ar vecvecākiem ir kopīga īpaša pasaule, kurā viņi piedzīvo citādas sajūtas un tuvības brīžus nekā attiecībās ar vecākiem. Bieži vecvecāki ir mierīgāki, līdzsvarotāki un viņiem gluži vienkārši ir vairāk laika kopā būšanai, pie tam kvalitatīvai kopā būšanai – sarunām, spēlēm, pasaku lasīšanai, dziesmu dziedāšanai, pastaigām.
Ir lieliski, ja pieredze, ko bērni gūst šais attiecībās, ir citāda un papildina to, kā viņi jūtas un ko piedzīvo kopā ar vecākiem. Veiksmīgi tas izdosies, ja abu paaudžu starpā valdīs saskaņa un pieņemšana, kas nenozīmē, ka vecmāmiņām un mammām būtu jābūt identiskiem uzskatiem, tomēr pamatā lietās, kas attiecas uz bērnu, pamatprincipiem vajadzētu būt saskaņotiem.

Nedrīkstētu būt tā, ka bērns skaidri zina, ko neatļaus omīte, atļaus mamma, un otrādi. Lai no tā izvairītos, es ieteiktu jau laicīgi savstarpēji izrunāt audzināšanas pamatprincipus, pie kuriem vēlas pieturēties bērna vecāki.

Ikdienā daudz strādājot ar zīdaiņu mammām, bieži nākas ar viņām runāt par to, ko varētu saukt par “mammas paštēlu” – kāda es esmu kā mamma savam bērniņam un kādu mani redz citi? Cik labi vai slikti man izdodas atbilst savam un apkārtējo priekšstatam par labu mammu? Nenoliedzami, ka blakus partnera attieksmei un viedoklim, milzīga nozīme tajā, cik stabila un droša jaunā mamma jūtas par sevi, ir viņas mammas, kā arī partnera mammas attieksme.

Lai cik tas vienkārši neizklausītos, tad tieši šeit mazuļu māmiņas nereti saskaras nevis ar iedrošinājumu un pieņemšanu, ko nenoliedzami sagaida un ir pelnījusi katrā jaunā mamma, bet ar attieksmi, kas viņām laupa drosmi uzticēties sev un savām sajūtām. Ir saprotami, ka vecmāmiņas savā jaunajā statusā vēlas būt kompetentas un noderīgas, dāļājot pieredzi un padomus, tomēr diemžēl reti omītes šais brīžos spēj saglabāt nepieciešamo toleranci, izsakot tos veidā, kas jaunajai mammai neizraisītu sajūtu, ka viņa nav pietiekami laba mamma savam bērniņam.

Var gadīties pat, ka šie komentāri ir jaunajai sievietei dziļi aizskaroši. Reti kura omīte, kas, iespējams, pārņemta ar savām pašas spēcīgām emocijām (jaunais statuss nenoliedzami ietekmē arī viņas kā sievietes paštēlu, un citkārt viņa var izjust pat zināmu skaudību pret meitu vai vedeklu) spēj izvērtēt, cik ciešā saistībā ir māmiņas emocionālais stāvoklis un viņas pašvērtējums ar bērniņa labsajūtu un arī veselību.

No mammu puses, savukārt, reizēm ir vērojama tendence būt klaji noraidošām jau pirms paša ieteikuma dzirdēšanas, tādējādi neapzināti vēloties sevi pasargāt. Ieņemdamas kaujiniecisku nostāju: “Es esmu mamma un es zinu vislabāk,” reizēm jaunās sievietes zaudē iespēju gūt atbalstu un palīdzību, kas pirmajā laikā ar bērnu tik būtisks fiziskā noguruma un emocionālā apjukuma dēļ.

Manuprāt, būtiski ir, lai abas puses saprot un respektē to, ka bērna primārie aprūpētāji parasti tomēr ir un paliek bērna vecāki, kuri izlems visus jautājumus saistībā ar bērna aprūpi, veselību un audzināšanu. Protams, vecvecāki var izteikt savu viedokli un ieteikumus, ko vecāki var ņemt un var neņemt vērā, tomēr pēdējais vārds sakāms ir tieši vecākiem. Ja šai ziņā abas paaudzes viena otru respektē un pieņem, tad arī mazais bērniņš var justies drošs un apmierināts.

Raksta autore Vita Kalniņa ir Ģimeņu psiholoģiskā atbalsta centra LĪNA psiholoģe. Centra adrese: Rīgā, Miera ielā 15/2 (tālr. 9451188) un Ventspilī, Vasarnīcu ielā 9 (tālr. 6365801).

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit