Šīs rindas ir no Džeimsa Patersona grāmatas “Sūzannas dienasgrāmata Nikolasam”. Es izlasīju šo grāmatu ar lielu aizrautību. Dzīve ir brīnums, un laime ir vienkārša. Tikai jāprot izbaudīt un novērtēt ik mirkli, ko pavadām kopā ar savu īpašo cilvēku.
Šo piecu bumbiņu mācību mēs mēģinām saprast visu mūžu. Īpaši svarīgas mums ir attiecības ar mūsu ģimeni. Un katrs vecāks, audzinot bērnus, vēlas kļūt tiem par labāko draugu. Mums ir jāiemācās mīlēt, gaidīt, savaldīties, un mums būs nepieciešama ļoti liela pacietība. Kā dārzniekam iesējot sēklu zemē, tā arī mums izaudzinot bērnu.
Ilgi domāju par šo rakstu, jo kādu gan padomu varu dot? Pati vēl neesmu saņēmusi godpilno vecmāmiņas titulu, bet tomēr, strādājot “stārķa klasē ” un esot kopā ar jaunajām ģimenēm, jūtos kā vecmāmiņa. Atceros vienu vasaras pēcpusdienu, kad pie kabineta durvīm kāds klauvēja... Ienāk mani bijušie “stārķīši” ar savu pirmdzimto un jaunajam tēvam lilijas zieds rokās. Acīs sariesās asaras. Jaunais vīrietis bikli saka: “Paldies par padomiem!”
Mēs savās nodarbībās runājam gan par bērna attīstību, gan par dzemdībām, gan par bērna kopšanu un barošanu, gan par savstarpējām attiecībām ģimenē, gan lasām pasakas, gan gatavojam bērnam pirmo lelli, gan piedāvājam “paspēlēties” smiltīs. Piecu gadu laikā esmu pārliecinājusies, ka grūtniecības laikā ir nepieciešamas atbalsta grupas, ir nepieciešamas sarunas ar māmiņām un vecmāmiņām.
Mēģināju atcerēties laiku, kad gaidīju savas meitas. Man ļoti žēl, ka tajā laikā nebija tik daudz grāmatu, kur varētu smelties zināšanas un man bija kauns iztaujāt savu mammu un vīramāti.
Vaicāju savām kolēģēm (pirmsskolas skolotājām), kuras ir vecmāmiņas, kā viņam veicas ar padomu došanu? Iznāca vesela diskusija, un ar prieku secināju, ka jaunieši ir droši un zinātkāri. Viņiem ir svarīgi – gan izjūtas gaidīšanas laikā, gan bērniņa matu garums, gan cik veselīgs ir bijis – viss, lai justos droši. Nonācām pie secinājuma, ka nav prāta darbs uzbāzties ar savām pamācībām, bet, ja ir jautājumi, tad gan, kā pie grēksūdzes!
- Nobeigumā vēlos dot vienu pamācību, kuru ir rakstījusi Džo Anna Merila:
Mīlestība noslauka putekļus no bērna smiekliem.
Mīlestība uzsmaida sīkiem pirkstu nospiedumiem
uz nupat notīrīta loga stikla.
Mīlestība aizpūš asaras ātrāk, nekā piens pārskrien
pāri uz karstas plīts.
Mīlestība atspirdzina bērnu ātrāk nekā rotaļlieta.
Mīlestība tiek dāvāta caur pārbaudījumiem.
Mīlestība norāj, pārmet un ir atsaucīga.
Kā vecākiem jums daudz kas jāiemāca
saviem bērniem, taču pats galvenais
ir – iemācīt mīlestību.
Novēlu visām topošajām un esošajām māmiņām un arī tētiem, vecmāmiņām un vectētiņiem iemācīt mīlestību saviem bērniem! Būšu priecīga, ja varēšu palīdzēt ar savu padomu. Gaidīšu vēstules un zvanus!
Raksta autore Lidija Budaha ir Rūjienas pilsētas speciālās pirmsskolas izglītības iestādes “Vārpiņa” vadītāja, Rūjienas novada ģimenes atbalsta centa “Vārpiņa” valdes priekšsēdētāja, “Stārķa klases” skolotāja. Kontakti: e-pasts lbudaha@one.lv, mob. tel. 9491727, tel./fax. darbā 4263171.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!