Māksla mīlēt bērnu

Mīlestībai ir brieduma pakāpe. Mīlestība ir kvalitāte. Mīlestība ir māksla. Vai vecāki ir domājuši par to, kā viņi mīl savu bērnu un ko bērns iegūst, saņemot mīlestību?

Bērns, saņemot mīlestību no vecākiem, var iegūt dzīvē drošību, neatkarību, kā arī spēku un spēju tikt galā ar dzīves grūtībām, bet bērns var saņemt arī atkarību no vecākiem, nevarību, nespēju dzīvē pilnveidot un nodrošināt sevi. Tas ir saistīts ar vecāku izpratni un zināšanām par mīlestību. It kā dīvaini skan – mīlestības zināšanas, mīlestības izpratne. Jā, bet vecāki, neapzinoties un neizprotot mīlestības nozīmi bērna attīstībā un dzīvē, var pieļaut kļūdu, ja tai ir īpašniecisks un varaskārs raksturs.

Mātes mīlestība ir mīlestība, kas bērnam ļauj augt. Māte bērnu dzemdē, bērns ar laiku tiek atradināts no mātes krūtīm, un bērns aug un attīstās un kļūst par pilnīgi patstāvīgu cilvēcisku būtni. Jau pati mātes mīlestības būtība ir rūpes par to, lai bērns augtu, un tas nozīmē, ne tikai vēlēties, lai bērns augtu kā vesela un attīstīta personība, bet vēlēties bērna atšķiršanu no sevis. Šeit slēpjas mātes visaugstākā mīlestība – vēlēties bērna atšķiršanu, kas prasa nesavtību, spēju atdot visu un nevēlēties neko, izņemot mīļotā bērna laimi.

Tēva mīlestība ir atšķirīga no mātes mīlestības. Tēvs pārstāv likumu. Tēvs ir tas, kas māca bērnu, kas rāda viņam ceļu pasaulē. Tēvs bērnā veido lietu, likuma, kārtības, disciplīnas, ceļojumu un piedzīvojumu pasauli.

Bērns, būdams mātes miesās, ir saplūšanā ar māti - kā viens veselums, lai gan viņi ir divi. Kad bērns piedzimst, pavisam maziņam esot, viņš joprojām ir mātes mīlestības apņemts, jo viņš ir ļoti atkarīgs no mātes – bērnam jāsajūt mātes siltums, mātes piens, bet augot lielākam, viņš pamazām kļūst neatkarīgāks un ilgojas pēc tēva mīlestības, tādēļ, mazulim vienlīdz svarīgi un nepieciešami ir sajust mātes beznosacījuma mīlestību un rūpes, kā arī izjust tēva mīlestību, viņa autoritāti un vadību. Mātes mīlestība – necenšas aizkavēt bērna augšanu. Tēva mīlestība – sniedz bērnam pieredzes apziņu un ļauj pašam bērnam baudīt savu autoritāti un atbrīvoties no tēva autoritātes.

Mātēm un tēviem ir jābūt stabiliem savā dzīvē un jāprot bērnam dot atšķiršanos no sevis, jo nobriedis cilvēks ir cilvēks, kurš ir aizgājis no mātes un tēva un spēj veidot savu ģimeni, bet mātes un tēva mīlestība mājo viņā.

Mātes teiks, protams, ka mēs mīlam savus bērnus un dodam viņiem labāko. Bet es uzdodu vairākus jautājumus mātēm, kurus ir vērts pārdomāt. Kad bērni ir izauguši par lieliem cilvēkiem, paveraties pie sevis mājās, palūkojaties arī apkārt, un, iespējams, jūs ieraudzīsiet, cik pieaugušu vīriešu dzīvo joprojām kopā ar savām māmiņām, cik lieto alkoholu, cik vīru nespēj uzņemties atbildību par saviem dzimušajiem bērniem. Cik jaunu sieviešu saka, ka uz vīriešiem, vīriem nevar paļauties. Kā jūtas jaunas sievietes, ienākot vīra vecāku mājās. Kā tiek uzņemtas vedeklas. Vai netiek mērītas pēc savas mērauklas: “Kāda tad būs tam manam dēliņam tā sieva.”

Tāpat, vai nevar redzēt arī tādas situācijas, kad pieaugušas sievietes joprojām dzīvo kopā ar savām mātēm, un tā es varētu jautāt vēl un vēl.

Es uzdevu šos jautājumus, lai arī jūs, jaunās māmiņas un tēvi, ieskatītos šajā problēmā, kas pietiekoši daudz ir vērojama mūsu zemē. Kāpēc tik daudzas sievietes audzina bērnus vienas pašas?

Šī ir nopietna problēma un viens no tās iemesliem ir simbioze – garīga saplūšana ar māti. Tā ir garīgā nabassaite ar māti, kas dažam labam cilvēkam netiek “pārgriezta” visu mūžu. Ja bērnam piedzimstot, tiek pārgriezta nabassaite ar māti, tad arī šī garīgā nabassaite ir jāpārgriež, jo vecākiem ir jāapzinās, ka bērns ir personība, kurš dzīvo tikai un vienīgi savu, nevis vecāku dzīvi.

Es ar šo rakstu vēlējos vērst jūsu uzmanību, vecāki, uz to, lai jūs pārdomātu savu mīlestības kvalitāti pret bērnu, lai jūs ieraudzītu, ka mīlestība ir mīlestība, kura saprot, ka jūsu vismīļākajam mazulītim jāaug par lielu, patstāvīgu, nobriedušu cilvēku, un viņš būs pateicīgs, ja, izaudzis liels, spēs pats veidot savu ģimeni, strādāt, pelnīt un nodrošināt sevi. Es gribētu domāt, ka tad arī nākotnē būs nobrieduši un spēcīgi vīri un mīlošas sievas, kuras uzticas saviem vīriem.

Paracelzs ir teicis: “Tas, kas neko nezina, neko nemīl. Tas, kas neko neprot darīt, neko nesaprot. Tas, kas neko nesaprot, ir nevērtīgs. Bet tas, kas saprot, arī mīl, ievēro, redz... Jo vairāk kāds zina, jo lielāka ir mīla... Tas, kas iedomājas, ka visi augļi ienākas vienlaicīgi ar zemenēm, neko nezina par vīnogām.”

Raksta autore Indra Tretjakova ir sertificēta psihoterapeite. Beigusi Francijas psihoorganiskās analīzes augstskolu, psiholoģijas maģistre, izglītojusies un sertificējusies perinatālajā psiholoģijā. Prakses vieta: Rīga, Bruņinieku iela 47, mob. tālr. 9417682.