Kur slēpjas problēma
Visplašāk izplatījies aizspriedums ir vienādības zīmes likšana starp zemo apaugļošanās spēju un vīrieša dzimumnespēju jeb impotenci. Šā aizsprieduma dēļ nespējā kļūt grūtai parasti vaino sievieti, bet vīrietis pat nenojauš, ka viņa sperma varētu būt neauglīga, ja dzimumdzīve nekad nav sagādājusi problēmas un par potenci nekad nav bijis jāsūdzas.
Zemas apaugļošanas spējas kritiskais vecums vīriešiem parasti iestājas pēc 27-30 gadu vecuma, bet arvien biežāk šī problēma skar jaunus vīriešus, tādēļ arī grūtniecības neiestāšanās gadījumos pēc palīdzības vajadzētu vērsties abiem partneriem. Lai sekmīgi veiktu ķirurģisku vai medikamentozu terapiju, protams, vispirms nepieciešama precīza diagnoze gan vīrietim, gan sievietei, lai zinātu, kurā partnerī slēpjas neauglība un kādi ir iespējamie problēmas risinājumi.
Spermas banka nepalīdzēs sievietes pilnīgas neauglības gadījumā, bet, ļoti iespējams, palīdzēs, ja, veicot smalku izmeklēšanu, atklāsies, ka sievietei un vīrietim, kuri bijuši pārliecināti, ka nespēj radīt pēcnācējus, tomēr pastāv iespēja tikt pie bērniņa. Metodes ir dažādas – gan samērā vienkāršas procedūras, gan sarežģītas un dārgas atkarībā no problēmas cēloņa un nopietnības.
Kādu ārstēšanas metodi izvēlēties
Mākslīgā inseminācija ir viena no vienkāršākajām un lētākajām, kā arī visplašāk izmantotajām ārstēšanas metodēm. Tās pamatā ir spermas mākslīga ievadīšana sievietes dzimumorgānos. Savukārt olšūnas apaugļošana notiek dabiski – sievietes olvadā. Mākslīgo insemināciju var izdarīt ar vīra vai ar donora spermu.
Insemināciju veic menstruālā cikla laikā ar ovulācijas medikamentozu stimulāciju. Procedūru izdara uzreiz pēc ovulācijas vai arī neilgi pirms gaidāmās ovulācijas. Grūtniecības iestāšanās pēc inseminācijas ar vīra spermu sagaidāma apmēram 15 procentos gadījumu. Lai iestātos grūtniecība, bieži vien nepieciešami 3-4, dažreiz pat vairāki mēģinājumi, lai iestātos grūtniecība. Šādai procedūrai nepieciešams pavisam maz laika – sieviete ierodas kā uz parastu ginekologa vizīti un dodas prom.
Vīrieša smagas neauglības formu gadījumā var ieteikt insemināciju, kurā izmanto donora spermu. To izmanto tikai pēc rūpīgas medicīniskas un laboratoriskas, arī ģenētiskas donora izmeklēšanas. Šā cilvēka spermas devas līdz to izmantošanai uzglabā šķidrajā slāpeklī mīnus 187 grādu temperatūrā vismaz pusgadu (vispār šādi spermu iespējams uzglabāt pat 10 gadu). Šis pusgads nepieciešams, lai izturētu tā saukto karantīnas periodu un tikai pēc kārtējās atkārtotās donora pārbaudes, kurā pārliecinās, ka viņš neslimo ar infekcijas slimībām, pirmām kārtām hepatītu, donora spermu var izmantot apaugļošanā. Latvijā pirmo un līdz šim vienīgo donoru spermas banku izveidoja “Klīnikā EGV” 1999. gada novembrī.
Problēma – donoru trūkums
Viens no smagākajiem jautājumiem ir spermas donoru piesaiste. Šīs spermas kvalitātei ir jābūt ļoti augstai, bet mūsdienās tāda ir reti kuram vīrietim. Lai potenciālais spermas donors noskaidrotu, vai viņa sperma atbilst donora kritērijiem, jāiziet garš process.
Visa izmeklēšana sākas ar spermogrammu – laboratorijā izmeklē spermu, vai spermatozoīdi nav mainījušies morfoloģiski, vai tiem ir normāli izmēri, galvas, astes un viss pārējais, pārbauda to kustīgumu – cik procentu no visiem spermatozoīdiem kustas, cik ir mazkustīgi vai vispār nekustīgi. Ja šīs lietas, kustīgums un morfoloģija, atbilst donora kritērijiem, tad tālāk šo vīrieti izmeklē klīniski, tātad noskaidro, vai donoram nav minēto infekcijas slimību, HIV un seksuāli transmisīvo slimību. Arī iedzimtas patoloģijas nav pieļaujamas.
“Klīnikas EGV” direktors ārsts Egīls Spīgulis par šo jautājumu runā nopietni: “Jā, process ir garš, bet mēs atbildam par spermu un tās kvalitāti, jo, izmeklējot vīriešus, nedrīkstam izlaist caur pirkstiem pat ne mazāko niansi. Kurš gan gribētu slimu bērnu?! Nav viegli atrast vīrieti, kurš atbilstu visiem kritērijiem. Bieži tikai pašā izmeklēšanas beigu posmā atklājas, ka kāds neatbilst nosacījumiem, lai kļūtu par donoru, lai gan izmeklēšanas process izmaksājis apmēram 200 latu. Gadās arī, ka šo naudas summu iztērē par kritērijiem atbilstīgu donoru, bet vīrietis atsakās par tādu kļūt, jo tā ir katra brīvprātīga izvēle. Visuzticamākie donori ir tie vīrieši, kuru sievām ir problēmas ar bērniņa ieņemšanu. Viņi saprot situācijas nopietnību un ļoti apzinīgi ierodas uz regulārajām izmeklēšanām.”
Piedāvājumā dažādu parametru tēti
Kad pagājis apmēram mēnesis, kura laikā vīrietim ievērojot veselīgu dzīvesveidu, veiktas regulāras pārbaudes, analīzes un izmeklēšanas, ir klāt donora spermas nodošanas reize, kurā vīrietis atsevišķā istabiņā sev pieņemamā veidā pie vajadzīgās spermas devas var tikt. Lai viss noritētu vieglāk, istabiņā ir pieejami pornogrāfiski žurnāli un videokasetes.
Par vienu spermas nodošanas reizi vīrietim samaksā 10 latu, bet derīgajiem donoriem šīs nodošanas reizes parasti ir 10, nākot ik pēc četrām piecām dienām. Savukārt sievietei, lai veiktu insemināciju ar donora spermu, jāšķiras no 130 latiem (inseminācija ar vīra spermu izmaksā mazāk – 110 lati). Iespējams, dažām šī summa varētu šķist nesamērīgi augsta, bet spermas izmeklēšanas izmaksas ir daudz augstākas vai, kā tautā par šo cenu mēdz jokot, – galu galā, roku darbs!
Tomēr kritērijus plānotajam bērniņam sieviete var izvēlēties neatkarīgi no cenas. Iespējams noskaidrot donora acu, matu krāsu, vecumu, izglītību, asinsgrupu, augumu, tautību. Sperma, kas atbilstu īpaši smalkiem kritērijiem (piemēram, zilacains blondīnis), spermas bankā var nebūt pieejama, jo donoru skaits nav bijis tik liels un daudzveidīgs. Ārsts Spīgulis stāsta, ka galvenokārt interesējas par asinsgrupu un izskatu: “Ideāli, ja bērniņš ir līdzīgs tētim un asinsgrupa arī tā pati, lai nerastos kaimiņu vai radu pulka nevajadzīgi jautājumi.”
Visiem vieni noteikumi
Lai nebūtu sarežģījumu, visi spermas donori ir anonīmi. Vīrietis, izejot izmeklēšanu, kļūst par numuru, piemēram, 760. Donors paraksta līgumu, ka nekad neinteresēsies, kas iznāks no viņa spermas, bet pāris, kurš nākotnē kļūs par bērniņa vecākiem vai sieviete, kura šo spermu izmanto, paraksta līgumu, ka nekad nemēģinās kaut ko uzzināt par šo donoru.
Kā visā pasaulē, arī Latvijā spermas bankas donoru vecuma ierobežojums ir 40 gadu, šo kritēriju nekad nepārkāpj. Ir bijuši arī kuriozi atgadījumi: “Reiz atbrauca kāds Amerikas latvietis, kuram 70 pāri...,” atceras ārsts Spīgulis. “Viņš ilgi mani vārdoja, ka esot ieradies glābt latvju nāciju. Diplomātiski viņam atteicu, skaidrojot, ka donora vecuma ierobežojumi nedrīkst tikt pārkāpti, lai arī kādi būtu auglības un kvalitātes faktori.”
Dažkārt par donoru neder arī vīrietis, kurš savu auglību apliecinājis, neskaitāmas reizes kļūstot par tēvu. “Pie mums populācija ir maza, un, tiklīdz uzzinām, ka no jau izmantotās donora spermas ir vismaz trīs grūtniecības, tad atlikušās devas izmetam, lai neveidotos pārāk tuvas radniecības iespējas”, šo situāciju skaidro ārsts Spīgulis.
Kad Latvijā sāka nodarboties ar mākslīgo apaugļošanu, šie jēdzieni šeit bija jauni un vienīgā tuvākā spermas banka bija Igaunijā, no kurienes to arī veda. Vietējām pacientēm neslēpa, ka šī nav vietējā manta, tāpēc radās iebildumi. Lai gan igauņu un latviešu donoru sperma neatšķiras, latvju sievietes vēlējās bērnus no savas tautības ģenētiskā materiāla, tāpēc spermas banka bija jāveido pašiem. Pašlaik pieprasījums pēc šiem pakalpojumiem ir milzīgs. Uz Latvijas spermas banku brauc pāri arī no Lietuvas, jo tur šādi pakalpojumi ir aizliegti baznīcas spēcīgās pretestības dēļ, bez tam Latvija lietuviešiem ir tuvāk nekā Igaunija.
Iespējas arī neauglīgām sievietēm
Spermas banka noder arī tad, ja neauglībā vainojama sieviete, taču šīs procedūras ir daudz sarežģītākas. Ja sievietes olnīcās olšūnas neaug, veic mākslīgu olnīcu stimulāciju ar hormonpreparātiem.
Iespējama arī ārpusķermeņa apaugļošanas operācija, kur sievietes olšūnu laboratorijas apstākļos savieno ar vīrieša spermatozoīdiem īpašā laboratorijas traukā. Šādi iegūtos embrijus ievada sievietes dzemdē. Šo metodi izmanto galvenokārt, ja kādai izoperēti olvadi vai to reproduktīvā funkcija ir traucēta.
Ja sievietei dažādu iemeslu dēļ nav olnīcu vai tās normāli nefunkcionē, bet dzemde ir vesela, iespējams izmantot donora olšūnu. To parasti dara, ja sievietei ir pārmantota kāda ģenētiska slimība, kuras dēļ pastāv risks to pārmantot arī bērnam. Gadījumos, ja neauglīgi ir abi partneri, var izmantot gan donora spermu, gan donora olšūnu. Reizēm šim mērķim var izmantot donoru embrijus no laulātajiem pāriem, kuri nodod tos izmantošanai citiem. Embrijus iegūst laboratorijā, savienojot spermu ar olšūnu. Tos uzglabā iesaldētus, jo atsevišķi iesaldēt sievietes olšūnu līdz šim nav bijis iespējams. Sievietes cikla auglīgajās dienās embriju ievada dzemdes dobumā. Lai gan vislabāk šādu embriju atpakaļ pieņem tieši tās sievietes dzemde, no kuras šī olšūna nāk. Iespējams, ka bērnu iznēsā cita sieviete, vislabāk no ģimenes atzara. Ārsts Spīgulis atklāj, ka ir bijuši gadījumi, kad bērniņu sievietei iznēsā māsa vai māte iznēsā bērnu meitai.
Spermas banka risina dažādus gadījumus, kad cilvēkiem tikt pie savas atvasītes jau zudušas cerības. Bet arī vīriešiem, kuriem ar bērnu radīšanu nekādu problēmu nav, spermas banka piedāvā iespēju iesaldēt spermu un atstāt to uzglabāšanai, lai varētu izmantot vēlāk, kad kādas iespējamas slimības dēļ bērnu vairs nevarēs būt.
Tā kā spermas bankas piedāvātās iespējas ir ļoti plašas, arī pieprasījums, ņemot vērā mūsdienu dzimstības problēmas, ir strauji augošs. Taču, kamēr neauglības problēma nav skārusi pašus, cilvēkiem bieži ir negatīvs viedoklis par neauglības ārstēšanu, jo to pielīdzina plastiskajai ķirurģijai, klonēšanai vai kam citam līdz galam neskaidram. Tikai brīdī, kad pašiem vai sev tuviem cilvēkiem neizdodas piepildīt sapni par laimīgu un pilnvērtīgu ģimeni, saprotam un novērtējam mūsdienu attīstītās medicīnas lomu un plašās iespējas. Brīžos, kad pēc nebeidzamiem un nerezultatīviem mēģinājumiem beidzot piedzimst bērniņš, tā ir neaprakstāma gandarījuma un laimes izjūta. Tie ir patīkami brīži – priecājas ārsti un priecājas vecāki, jo pasaulē ir palīdzējuši nākt jaunai gaidītai dzīvībiņai.