Sievietes ilgais ceļš dzemdējot  (18)

Mēs esam nogājušas garu ceļu dzemdniecībā. Saprotams, jo senāki laiki, jo mazāk ir zināms par to, kā sievietes dzemdēja. Viena laikmeta ietvaros atšķīrās dzemdību tradīcijas ziemeļu tautām un silto zemju iedzīvotājiem, tāpat kā starp dažādām kultūrām.

Vēsturnieki domā, ka mūsu senākās priekšteces dzemdēšanai izvēlējušās nomaļu, aizsargātu vietu – alu, biezu krūmāju, meža ieloku, līdzīgi, kā to vēl šodien dara vairums dzīvdzemdētāji dzīvnieki, un dzemdēja, visticamāk, tupus.

Vispār, vēsturiski kopēja dzemdību iezīme ir, ka tā bija dabiska sievietes dzīves pieredze, kurā tai palīdzēja citas sievietes. Tikai dažās Dienvideiropas valstīs bija pieņemts, ka vīrieši bija klāt dzemdībās. Vēl viena nežēlīga, bet ļoti bieži sastopama prakse, kas pavadīja dzemdības, dažādos laikos un kultūrās bija infanticīds, jeb atbrīvošanās no jaundzimušā.

Puslīdz apjaušama informācija par dzemdību norisi ir, piemēram, par seno Ēģipti 1500-1000 p.m.ē. Zināms, ka sievietes dzemdēja mājās vai arī, augstāko aprindu sievietes - īpašos dzemdību namos, kas atradās pie tempļiem. Sievietēm palīdzēja zinošas vecmātes, vai vecākas dzimtas sievietes – parasti vismaz trīs. Ir ziņas, ka dažkārt dzemdībās piedalījušies ārsti.

Jau tajos laikos lietoja īpaši konstruētus dzemdību krēslus vai īpašus ornamentētus atbalsta ķieģeļus. Dažkārt vecmāte zem dzemdību krēsla novietoja trauku ar karstu ūdeni, lai tvaiks atvieglotu dzemdības un palīdzētu vērties dzemdību ceļiem.

Sievietes dzemdēja dažādās pozās: stāvot, tupot vai uz ceļiem vai speciālajā krēslā. Vecmāšu rīcībā bija salīdzinoši maz instrumentu un vielu, lai ietekmētu dzemdību gaitu, taču liela nozīme tika pievērsta pār māti, dzemdībām un jaundzimušo atbildīgo dievu panteonam, kurus pielūdza, tā cerot nodrošināt veiksmīgas dzemdības. Uzskata, ka higiēna un sanitārie apstākļi tolaik nebija spīdoši un īsti piemēroti dzemdībām, taču arī šodien mēs jau atgriežamies pie atziņas, ka parasti, ne sterili, mājas apstākļi nebūt nekaitē jaundzimušā veselībai.

Līdzīga prakse bija arī senajā Romas pilsētvalstī un Grieķijā. Tika izmatoti arī daudz un dažādi tautas līdzekļi – zāļu uzlējumi, kas, ticams, bieži arī palīdzēja, ja ne vairāk, tad vismaz ar placebo efektu. Taču bija arī salīdzinoši ekstrēmi un šķietami nepamatoti, no šodienas raugoties, līdzekļi, piemēram – placentas labākai atdalīšanai rekomendēja zemes tārpu vai kaltētas jaundzimušās kazas apvalka uzlējums vīnā...

Jebkurā gadījumā – sieviete saņēma labu palīdzību un nedalītu uzmanību no pazīstamiem, tuviem cilvēkiem (mājas, ģimenes sievietēm) un pieredzējušas vecmātes, kas noteikti ļoti pozitīvi ietekmēja viņas pašsajūtu un dzemdību norisi. Īpaša nozīme dzemdību vēsturiskajā pārstāstā jāvelta ķeizargriezienam. Šādu operāciju veica jau sen p.m.ē. Varbūt senie cilvēki redzēja dzīvu mazuli piedzimstam kādam nomedītam un uzšķērstam dzīvniekam, un tas viņus vedinājis uz ideju šādi atrisināt grūtas un letālas dzemdības cilvēkiem. Domā, ka Jūlijs Cēzars ir dzimis šādā veidā, un no viņa šī glābjošā operācija ir aizguvusi nosaukumu. Citā hipotēzē apgalvots, ka nosaukums cēlies no latīņu vārda ‘caedare’ saknes ar nozīmi ‘griezt’.

Pirmsākumos ķeizargriezienu veica mirušai vai mirstošai mātei, lai glābtu bērna dzīvību. Senajā Romā pat bijis likums, ka bezcerīgā situācijā ir jāveic ķeizargrieziens. Parasti jau necerēja, ka sieviete izdzīvos, taču mēģināja glābt arī māti. Ārī Indijā jau p.m.ē. un vēlāk Islāma pasaulē ķeizargrieziens ir bijis labi zināms, to pieļāvis arī Korāns.

Ir saglabājušies skaidri ķeizargrieziena apraksti, pat ar anestēzijas pielietošanu, un arī senākais zināmais ķeizargrieziena operācijas zīmējums. Taču parasti to veica mirušai mātei.

Pirmās rakstiskās liecības par pēc ķeizargrieziena izdzīvojušu sievieti ir no 16.gs. Tā ir kāda zviedru zemniece, kurai ķeizargriezienu veica vīrs pēc tam, kad sievietei vairākas dienas ilgajās dzemdībās nebija spējušas palīdzēt 13 vecmātes. Tā kā vīrs bija sivēnu rūnītājs, acīmredzot viņam bija zināmas iemaņas griešanā un miesas šūšanā. Raksts liecina, ka sieviete izdzīvojusi un vēlāk dabiskā ceļā dzemdējusi vairākus bērnus. Arī ķeizarbērns nodzīvojis līdz sirmam vecumam.

Ilgi operācijas neveiksmi noteica arī cilvēku zināšanas jeb nezināšana par cilvēka anatomiju – tikai renesanses laikmetā mediķi sāka pētīt cilvēka uzbūvi. Līdz pat 19.gs ķeizargrieziens gandrīz vienmēr beidzās ar mātes nāvi infekciju, sepses vai noasiņošanas dēļ. Attīstoties medicīnai un sākot lietot anestēziju un antiseptiķus, sievietes izdzīvoja pēc šīs operācijas. Šodien ķeizargrieziens ir kļuvis par nopietnu alternatīvu komplikāciju gadījumos.

Par grūtniecības un dzemdību sarežģījumiem senos laikos var spriest arī pēc arheoloģiskajiem atradumiem, kas, lai gan reti, bet tiek uzieti. Tā nesen Spānijā, Maurīcijā ticis atrasts vecākais dzemdībās mirušas sievietes skelets – Bronzas Laikmetā, apmēram 1500 – 1000 gadus p.m.ē. Zinātnieki secinājuši, ka māte un bērns miruši dzemdībās 37.-39. nedēļā augļa nepareizas guļas dēļ.

Pētījumi par agrīnās kristietības jeb Bībeles laiku dzemdībām liecina, ka arī tad dzemdības ir uzskatītas par dabisku, svētīgu darbu. Sievietes nebaidījās dzemdēt un uzskatīja bērnus par Dieva svētību un atzinību. Lai arī trūkst detalizētu, tehnisku aprakstu par dzemdību norisi šajā laika periodā, ir saprotams, ka sievietes dzemdēja mājās pieredzējušu sieviešu uzraudzībā.

Pētot akmeņu krāvumus un svētvietas, ir atklāts, ka ziemeļu tautām, arī latviešiem, bija īpašas vietas, akmeņi, akmeņu krāvumi, kur tika dzemdēts. Tās tika izraudzītas īpašās, enerģētiski piemērotās vietās. Akmeņi parasti bija ar atslābinošu, anestētisku iedarbību. Domājams, ka šīs vietas tika izmantotas vēl pirms pirts tradīciju ieviešanas. Taču ir maz informācijas par konkrētāku dzemdību norisi un tradīcijām šajās vietās.

Senākie pieejamie latviešu dzemdību norises apraksti līdz mums nonākuši pamatā caur dainām. Dzemdību rituālā liela nozīme bija dievībām Laimai un Mārai. Zināms, ka latvieši cieši ticēja šo dievību ietekmei, veltīja un pielūdza tās, lai dzemdības izdotos.

Parasti latvietes (un vispār ziemeļnieces) dzemdēja pirtī, kas bija piemērota vieta – nomaļa, tīra, silta. Tuvojoties dzemdībām pirti īpaši sagatavoja. Palīgā aicināja vecmāti jeb pieredzējušu sievu. Grūtniece atpina matus, atsēja jostas, mājā atvēra lādes, durvis un vākus, lai sekmētu veiksmīgas dzemdības. Tas ļoti sasaucas ar šodien elpošanas kursos mācīto, kad sievieti dzemdībās rosina domāt par atvēršanos kā ziediņam, kas psiholoģiski palīdz sagatavot bērnam ceļu. Jaundzimušo apmazgāja un tina villainē. Dažkārt dainas liecina arī par nelaimīgu dzemdību iznākumu.

Viduslaiki ir zināmi kā tumsonības un inkvizīcijas laiks. Vecmātes nodarbojās ar arodu, kuru klāja noslēpumainības un neizprotamības plīvurs, saistīts ar dzīvības rašanos. Līdz ar to viņām bieži tika piedēvētas pārpasaulīgas spējas un bieži vien vecmātes tika sodītas kā raganas. Varbūt šis uzskats, kā arī medicīniskās izglītības ierobežošana sievietēm, veicināja ārstu vīriešu arvien biežāku piedalīšanos dzemdībās.

Viduslaikos sievietes tāpat dzemdēja mājās, palīdzot vecmātēm. Vecmāšu darbību jau tajā laikā sāka regulēt dažādi noteikumi. Piemēram, Holandē vecmāte vienlaicīgi drīkstēja pieņemt tikai vienas dzemdības. Sākumā vecmātes, sarežģītu dzemdību gadījumā aicināja talkā ārstu, kurš konsultēja, taču nekādā gadījumā nepiedalījās dzemdībās un neizmeklēja dzemdētāju. Tad arvien biežāk dzemdības pieņēma vīrieši: akušieri un ārsti. Dzemdību laikā sieviete sēdēja īpašā dzemdību krēslā vai gultā. Saņēmējs(a) parasti tupēja uz ceļiem viņas priekšā. Sievieti balstīja palīdzes, tāpat viņas kājas tika pieturētas. Cik var saprast, tad dzemdētāja bija tērpusies kleitā, un dažkārt viņas kājas vēl tika apsegtas ar segu, ja bija aukstā sezona. Dzemdības vadīja vecmāte/akušieris un manuāli koriģēja to gaitu, ja bija nepieciešams.

Vecmātei profesionālie instrumenti bija šķēres, materiāls ar ko nosiet nabas saiti, katetrs, nomierinošas eļļas, klizmas šļirce. Kad jaundzimušais bija ‘noķerts’, tika pārgriezta nabas saite un tad blakus stāvētāja to saņēma un apkopa.

17. gs. Eiropā ārstu pieņemtas dzemdības jau bija pierasta prakse, īpaši pilsētās un turīgās ģimenēs, līdz ar to vecmātes loma spēcīgi samazinājās. Šajā periodā tika izgudrotas dzemdību knaibles.

Renesanses laikmetā sieviešu un bērnu mirstība kļuva arvien biežāka līdz sasniedza epidēmijas apmērus. Mēģinot atrast cēloni, kāds ārsts 17. gs. norādīja, ka biežajiem dzemdību drudža un infekciju gadījumiem, kas kļuva par nāves cēloni, iemesls ir ārstu netīrība. Viņš ierosināja, ka ārstiem, ierodoties pieņemt dzemdības vajadzētu nomazgāt rokas, jo bieži vien tie nāca no citiem slimniekiem. Taču viņa ideju noraidīja kā vājprātīgu. Pagāja gandrīz divi gadsimti, līdz šī vienkāršā patiesība tika akceptēta. Lielo mirstību veicināja arī epidēmijas, mēris un netīrība.

Pa to laiku bērna iznēsāšana un dzemdības cilvēku apziņā jau bija iesakņojušās kā dzīvībai bīstams pasākums, kuru pavadīja bailes un nedrošība, un kuru drošības labad vēlams kontrolēt, savaldīt un iegrožot. Varbūt šis periods ir bijis par iemeslu tam, ka mūsdienās sievietes instinktīvi baidās no dzemdībām, ir aizmirsušas uzticēties sev, un medicīnai ir tik milzīgi izdevies pārņemt un kontrolēt šo procesu?

Savukārt dažās ciltīs, kas saglabājušas seno dzīvesveidu, dzemdību tradīcijas ir saglabājušas līdzīgas kā agrāk. Piemēram, seno dzemdību apraksts Havaju salās. Grūtnieci izmeklēja dzemdību speciālists – akušiera ekvivalents. Ja bērns bija nepareizā guļā, akušieris iezieda rokas ar eļļu un pagrieza mazo pareizi. Grūtnieces diēta arī tika kontrolēta, jo liels bērna vai mātes svars draudēja sarežģīt dzemdību gaitu. Sākoties dzemdībām, radinieki sapulcējās ap sievieti. Dzemdētāju mudināja staigāt un kustēties, līdz sāpes kļuva intensīvas. Tad sieviete nometās ceļgalos, izvēršot ceļgalus. Akušieris aizsūtīja kādu pēc tīteņa lapām, daļu no kurām lika apēst dzemdētājai un daļu ieberza vēderā. Pēc dzemdībām placenta tika nomazgāta un aprakta zem koka, mātei tika pasniegta silta vira un zaļumi un viņas vēders tika aptīts ar tapa (kādu īpašu augu, cik var saprast). Virsaiša sievas dzemdēja īpašās vietās – akmeņu krāvumos.

Līdz ar urbanizāciju un industrializāciju 19. gs. parādījās arī jaunas vēsmas un idejas. Kāda izglītota sieviete, piemēram, pieprasīja hloroformu, lai atvieglotu dzemdības, tā liekot pamatus dzemdētāju narkotiskai apdullināšanai. Sievietes šādās dzemdībās bija pasīvas un nesakarīgas, kas, protams, neveicināja dabisku un drošu dzemdību gaitu. Taču narkotikas ļāva nomākt jau vēsturiski iesakņojušās bailes, kas bija galvenais saspringuma un sāpju cēlonis un pamatīgi traucēja dzemdību gaitai.

Līdzīgs dzemdību medikalizācijas un sterilizācijas process notika daudzās valstīs, piemēram, Japānā, kur, līdz ar nācijas pavairošanas plānu, milzīga nozīme tika piešķirts vecmāšu medicīniskajai izglītībai un dzemdību kontrolei, lai samazinātu jaundzimušo mirstību.

Līdz ar industrializāciju un dažādu izgudrojumu vilni tika izlaboti un papildināti arī dzemdniecības instrumenti. Parādījās pirmās slimnīcas – dzemdību nami. Tomēr vairums dzemdību vēl labu laiku notika mājās. Pie tam sākumā hospitāļi nebija tīrākā un drošākā vieta dzemdībām, jo vienuviet atradās dažādi pacienti, turklāt personāls neievēroja elementāru higiēnu. Pieaugot apdzīvotībai un mainoties dzīves apstākļiem, arvien vairāk sieviešu izvēlējās dzemdēt slimnīcās. Līdz ar to ļoti pieauga medicīnas ietekme uz dzemdību procesu – tas kļuva sterils, mehānisks, vienaldzīgs.

Savā attīstības ceļā slimnīcas dzemdību modelis ir pārdzīvojis daudz pozitīvu izmaiņu un eksperimentu, tai skaitā ne mazums muļķīgu, pat šausmīgu, kļūdu. Kādu laiku gudri profesori uzskatīja, ka mazulis ir jāatšķir no mātes un pirmās 24 stundas viņam ir tikai jāatpūšas. Savukārt pirmpiens mazulim nav dodams, jo ir viņam nesagremojams! Taču, pārsvarā laukos, vēl joprojām saglabājās arī senās, vienkāršās dzemdēšanas tradīcijas.

Vairāk informācijas un datu, protams, ir par 20.gs. dzemdību praksi. Tas ļauj salīdzināt, kā pagājušā gadsimta laikā dzemdēšana ir mainījusies...

Tā dzemdēja mana vecvecmamma

Tas bija vēl cara laikos un Latvijas pirmās brīvvalsts laikā. Vecvecāki dzīvoja tālu laukos, un vecvecmamma savus septiņus bērnus dzemdēja pirtī vai kūtī (kas patiesībā bija silta, un kuru normāli saimnieki turēja tīru). Parasti talkā esot aicināta kāda zinoša sieva vai vīramāte. Vecvecmamma esot dzemdējusi tupus, tā esot bijis visvieglāk. Jaundzimušo apkopa, ietina linu paladziņos. Vecvecmamma pati esot nākusi mājās pēc dzemdībām. Dzemdējusi esot viegli un bez sarežģījumiem, saka, tas tāpēc, ka līdz pēdējam brīdim gājusi darbos un kustējusies.

Tā dzemdēja mana vecmamma

Tas bija pēckara gados. Dzemdēja slimnīcā, bet, ja bija neiespējami tikt, tad pēckara gados pēc iespējas tikusi vesta klāt vecmāte mājās. Bija maz literatūras un par dzemdībām nemēdza runāt tik atklāti, turklāt mājās praktiski vairs nedzemdēja un nebija iespēju piedalīties un mācīties, tāpēc sievietes nevarēja tik labi sagatavoties.

Uz slimnīcu, dzemdēt braucot, līdz neko nedrīkstēja ņemt – ne personīgās lietas, ne pūriņu jaundzimušajam. Tomēr tajā laikā dzemdību gaitai vēl ļāva ritēt dabiskāk. Ja atvēršanās bija jāgaida divas diennaktis, tad gaidīja. Medikamentus lietoja reti un tie arī nebija tik progresīvi. Sieviete dzemdēja uz dzemdību galda un nekādas īpašās alternatīvas pozu izvēlē arī neatļāva. Dzemdības pārsvarā gadījumu vadīja vecmāte. Taču mazuli mēdza uzlikt uz mammas vēdera pirms atšķīra. Un baroja tikai ar mātes pienu.

Tā dzemdēja mana mamma

Labākajās padomju tradīcijās. Uz slimnīcu līdzi ņemt nedrīkstēja pilnīgi neko, lai nekas neielauztos sterilajā vidē. Līdz izstumšanas periodam sievietei lika atrasties gultā, neatkarīgi no tā, kā viņai būtu bijis vieglāk. Dzemdības biežāk pieņēma vecmāte, patoloģisku dzemdību gadījumos piedalījās ārsti.

Kad pienācis izstumšanas periods, dzemdētāju aizveda uz dzemdību galda – nolika guļus, kājas gaisā un, lai spiež. Nekādu elpošanas vingrinājumu un reti uzmundrinājumi. Mediķi bija noteicošie, un viss, sākot ar dzemdību pozu, bija pakārtots darba ērtībai un normu izpildei.

Ļoti bieži un bez vajadzības tika izdarīts starpenes iegriezums, jo vecmātes baidījās no plīsumiem, kas norādītu uz viņu neprofesionalitāti, taču, ja bija iegriezums, tas it kā liecināja, ka situācija ir tikusi izvērtēta. Kad mazais piedzima, uzreiz tika nošķirts no mātes, apkopts un aiznests uz zīdaiņu istabu.

Māte nākošo reizi mazuli redzēja tikai sekojošajā barošanas reizē, kad barošanai tika izsniegti visi mazuļi. Un, ja kādai mātei bija rēzus negatīva asinsgrupa, tad pat tikai pēc trim dienām. Barošanas reizes bija stingri noteiktos laikos ar 2,5-3 stundu starplaiku, taču mazuļiem starplaikos deva piebarojumu, jo uzskatīja, ka pie mātes pa atvēlēto pusstundu viņi nepaspēj paēst. Dažkārt mammai iedeva nepareizo bēbi. Bija laiks, kad sievietei pēc dzemdībām diennakti, smagākos gadījumos pat trīs, vispār neatļāva celties no gultas. Nedēļniecei bija jāstaigā naktskreklā un halātā, higiēnisko saišu vietā tika izsniegtas sterilas lupatas, kuras nebija pat ar ko apsiet ap vēderu. Kad vaicāju mammai – kā viņa to varēja izturēt, viņa atbildēja: “Bet tajā laikā man pat neienāca prātā, ka var un drīkst būt arī citādi.”

Dzemdības mūsdienās

Pamazām vien esam nonākušas pie situācijas, ka turpat nevienas dzemdības neiztiek bez kaut mazākās medikamentu lietošanas, viss tiek saskaitīts, izmērīts, nosvērts un sapotēts. Šķiet, ka Latvijā medikalizācijas apogeja ir beigusies un mēs pamazām virzāmies uz jaunu, veiksmīgi starp dabu un medicīnu sabalansētu dzemdību norisi.

Taču, piemēram, Amerikā daudzviet slimnīcās vidējās dzemdības jau gadiem norit sekojoši – lai cik veseli būtu māte un bērns, tiek lietoti mistiski šķidrumi, mammai uz rokas vienmēr iedurta katetra, visbiežāk (rutīnu cienot) norādītā poza ir guļus uz muguras, bieži tiek lietota epidurālā anestēzija un tiek izdarīts ķeizargrieziens, kaut kas nemitīgi tiek mērīts, iespricēts un dzemdību gaita tiek koriģēta atbilstoši mistiskiem vidējiem parametriem, neņemot vērā, ka katrai sievietei ir atšķirīga dzemdību norise.

Nez, cik no mums ir dzemdējušas bez nevienas injekcijas un tabletītes, kaut vai pēc dzemdībām?!

Arī šodien notiek trakas lietas un bērni dzimst priekšlaikus, saslimst utt., taču mums ir krietni lielākas iespējas, pateicoties medicīnai un gadsimtos uzkrātajai pieredzei, labot situāciju par spīti likteņa lemtajam. Taču, lai arī medicīna ir pamatīgi samazinājusi biedējošo mirstības statistiku dzemdībās – saņemot medicīnisko drošību, mēs esam aizmirsušas dabisko prasmi un zināšanas dzemdēt.

Katra atsevišķa sieviete to var pat nepamanīt, jo dzemdē, kā jau viņas laikā pieņemts. Taču, salīdzinot dažādas dzemdības ilgākā termiņā, ir redzams, ka esam kļuvušas par tās pašas glābējas medicīnas ķīlniecēm – patiesi dabiskas, nestimulētas un nepiekoriģētas dzemdības ir maz. Vai pārējos gadījumos patiesi ir nepieciešamas medicīniskas manipulācijas un dzemdības tiešām draud neizdoties? Un cik jaunu problēmu nerada veiktās manipulācijas un lietotie medikamenti?

Manuprāt, nav nekādas nozīmes aprakstīt skopās ziņas par dzemdībām senos laikos, pašausmināties un aizmirst, bet ir vērts izdarīt noderīgus secinājumus. Mums būtu jāsāk mācīties savienot medicīnas sasniegumus un dabisko, mūžseno sievietes gudrību dzemdēt!

Raksta autore ir trīs bērnu māmiņa Sannija Kalniņa.