Iveta Gēbele
Jo tuvāk nāk atbildīgais brīdis, jo biežāk grūtniece sastopas ar kādām bailēm. Tās var būt bailes no dzemdībām, bažas par dzemdību sekmīgu norisi, par to, vai nebūs kādas komplikācijas, par to, vai mazulis būs vesels. Tās ir arī bažas par to, “vai es būšu laba mamma? Vai tikšu galā ar visām ķibelēm?”
Galu galā tās ir vienkāršas bailes no nezināmā, it sevišķi tad, ja gaidāmais ir pirmais bērniņš, tad jaunā un nezināmā ir ļoti daudz. Līdz ar bērniņa piedzimšanu ir sajūta, ka visa dzīve mainīsies, ka mainīsies attiecības ar partneri, ar citiem ģimenes locekļiem, gan profesionālā darbība, gan materiālais stāvoklis.

Bailēm ir sava jēga, tās mums ir kā aizsargmehānisms. Īpaši grūtniecības laikā bailēm ir sargājoša funkcija. Svarīgi ir zināt, ka tas ir dabīgi, tās ir eksistenciālās bailes, kas ir katrā no mums. Sievietei jau ģenētiski ir nodota dzīvības devējas un sargātājas funkcija, bailes ir tās, kas palīdz viņai to pildīt. Bailes nevajadzētu apspiest, par tām ir jārunā, tādējādi tās mazinās vai pat savu spēku zaudē pavisam. Cilvēka psihē tās eksistē, neatkarīgi no tā, vai mēs par tām runājam vai nē. Ja bailes tiek apzinātas, izrunātas, izdzīvotas, tās nodara mazāku postu nekā tad, ja sieviete ar savām bailēm nav pazīstama.

Ir svarīgi apzināties un izprast to, kāda informācija ir sievietes zemapziņā, kas ir pārņemta no mātes, no citām svarīgajām sievietēm viņas dzīvē. Ja šī informācija ir pozitīva, ja nav bijuši kādi ne īpaši labi gadījumi, kas ir saistīti ar dzemdībām, tad jaunajai māmiņai šīs bailes būs mazākas. Ja kāda negatīva pieredze bijusi dzimtā, par to ir jārunā ar speciālistu, jo pat tad, ja sieviete to neapzinās, šīs eksistenciālās bailes ir viņas zemapziņā. Ja tās paliek neapzinātā līmenī, atbildīgā momentā var nodarīt postu.

Gatavojoties dzemdībām ir svarīgi, ja sieviete saņem pozitīvu atbalstu, apzinās dažādo baiļu esamību, to cēloņus, apzinās, ka bailes var kontrolēt, atrod resursus un spēku sevī. Arī bailes ir resurss, tām piemīt liels spēks un iepazīstoties ar tām, sieviete var baiļu spēku pārvērst par savu resursu.

Bieži sievietēm ir atšķirīgas baiļu izjūtas pirmajās dzemdībās un nākošajās. Ir sievietes, kurām pirmajās dzemdībās baiļu nav, bet nākošajās tās parādās. Var būt tā, ka pirmās dzemdības ir saistītas ar lielām bailēm, bet no nākošajām nav baiļu. Ir nākošreiz jau kāda zināma informācijas banka par to, kas notiks, sieviete spēj kontrolēt savas izjūtas, arī bailes. Arī tas ir saistīts ar to, kādi vēstījumi ir sievietei nodoti novecākajām paaudzēm.

Iespējams, ka sieviete, gatavojoties pirmajām dzemdībām, ir saņēmusi iedrošinājumus no apkārtējiem, kad teikuši, ka nav jābaidās, bijusi ļoti drosmīga, noliegusi baiļu esamību, bet atbildīgākajā momentā izstumtās eksistenciālās bailes ir izlauzušās pilnīgi neparedzēti. Kontrakciju laikā viņa var izjust tik lielas bailes, ka neapzināti “aiztur” dzemdības. Šādā vai līdzīgos gadījumos, kad sieviete pati nesaprot, kas notiek, nākošajās dzemdībās parādīsies “bailes no bailēm”.

Ir labi, ja jaunā māmiņa saņem pozitīvu atbalstu, bet ir svarīgi arī tas, lai atbalsta sniedzējs ne tikai mierinātu, bet arī ieklausītos, izprastu, kādas bailes šobrīd nomoka jauno māmiņu, pats būtu spējīgs pieņemt šīs sajūtas un runāt par tām. Ne vienmēr tas izdodas, jo par bailēm nav pieņemts runāt, tās tiek uzskatītas par nepieņemamām.

Lasot Līgas dienasgrāmatu, redzams, ka apmeklējot dažādos kursus un lekcijas, jaunajām māmiņām ir laba iespēja saņemt informāciju, pozitīvu atbalstu, ir speciālisti, kas palīdz labi sagatavoties dzemdībām, atrast resursus sevī. Tās grūtnieces, kurām nav pieejami šādi kursi, var atrast kādu uzticības personu, tādu, kas ir spējīgs uzklausīt un sniegt atbalstu, ar kuru var izrunāties arī par savām bailēm.

Bailes nebūtu labi apspiest arī tāpēc, ka tās ietekmē arī mazo dzīvībiņu, kopā ar māmiņu bērniņš mācās tikt galā arī ar bailēm. Vislabākais piemērs tam, ko darīt ar bailēm ir attēlots multfilmā “Kaķēns vārdā Vau”, kad kaķēns ar sunīti negaisa laikā baidījās. Tas ir visspilgtākais baiļu atreaģēšanas piemērs. Ķermenim ir baiļu atmiņa, no šīs atmiņas nepatīkamā informācija tiek dzēsta tieši “baidoties” tā, kā darīja šie multfilmas varoņi. Pasaku terapijā vislabākais veids, kā tikt galā ar bailēm, ir šausmu stāstu sacerēšana un izdzīvošana.

Gadījumos, kad šīs bailes sāk traucēt, ja nepietiek tikai ar izrunāšanos, ja tās ir grūti kontrolēt, ja tās jau robežojas ar panikas lēkmēm, tad gan ir jāmeklē psihologa palīdzība.

Raksta autore - psiholoģe Iveta Gēbele (psiholoģiskā konsultēšana, pasaku terapija, smilšu terapija, atbalsta un terapeitisko grupu vadīšana Liepājā un Rīgā). Tālrunis: 9757231, e-pasts: ivge@inbox.lv.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!