Kā bērnam nodrošināt laimīgu dzīvi

Vispirms labi padomājiet un godīgi atbildiet – VAI ESAT LAIMĪGI? Ja esat, jau zināt, kā audzināt bērnu. Ja ne – vai nelaimīgs cilvēks var iemācīt dzīvot laimīgi? Pārliecinošas atbildes nav. Ja cilvēks zina, kādas sava rakstura īpašības dēļ viņš jūtas nelaimīgs un kā iemācīt bērnu skatīties uz dzīves grūtībām citādi, tad jā. Citādi ne.

Lai atbildētu uz visiem iespējamiem jautājumiem, ne tikai raksts, arī dzīve ir par īsu. Ja man jādod viens vienīgs ieteikums, kas palīdzētu ikvienam bērnam dzīvē iegūt laimi, es izvēlos šo – audziniet bērnu patstāvīgu.

Ar ko bērns visbūtiskāk atšķiras no pieaugušā? Viņš ir nepatstāvīgs, bezatbildīgs un jūtas lieliski.

Vai tā turpināt ir iespējams? Diemžēl būt pieaugušam un būt nepatstāvīgam, bezatbildīgam un vienlaikus laimīgam nav iespējams. Izņemot, ja tētiņš ir miljonārs un vēlmēm nav krimināls raksturs. Tik ilgi, kamēr tētiņam turas nauda.

Lielākā daļa pieaugušo jūtas laimīgi, vienīgi būdami patstāvīgi, kam visbiežākais priekšnoteikums ir zināma deva atbildības par uzņemtajām saistībām.

Kā bērnam palīdzēt kļūt patstāvīgam?

Nedarīt bērna vietā to, ko viņš spēj pats. Palīdzēt pamācot, kā sasāpējušo jautājumu nokārtot pašam. Vai jūsu bērns spēj patstāvīgi iemigt, velties, rāpot, staigāt, ēst, čurāt, pastāstīt, kā jūtas, ģērbties, mazgāties, turēt kārtībā savas mantas, saprast, kas ir patīkami un nepatīkami citiem cilvēkiem, dalīties, iedraudzēties, aizstāvēties, izpildīt uzdoto, nopelnīt kabatas naudu, apmaksāt savas izklaides, izvēlēties draugus, izklaidējoties ievērot mēru, pagatavot ēst, iepirkties, nokārtot eksāmenus, sameklēt darbu, samaksāt rēķinus, uzturēt ģimeni? Ja spēj, tad būs labi.

Vai ir iespējams būt laimīgam nepārtraukti?

Diemžēl ne. Visbiežāk laime ir kā kontrasts pacietīgi izturētām grūtībām, ciešanām un ierobežojumiem, kurus cilvēks pārvar vai, ievērojami retāk, laimīgā kārtā tie izgaist paši. Bet cilvēki pie ērtībām pierod un sāk tās uztvert kā pašas par sevi saprotamas. Tad viņi vairs nejūtas laimīgi, jo ērtības laiku pa laikam mēdz nedaudz vai vairāk mazināties. Labāk ir iet caur ērkšķiem uz zvaigznēm nekā otrādi. Turklāt centieni bērnam bezgalīgi izdabāt neattīsta viņā izpratni par to, kā jūtas citi cilvēki un kā ar viņiem sadzīvot tā, lai viņi būtu priecīgi redzēt tevi nākam, nevis ejam.

Vai bērnu ierobežot, kas viņam nepatīk, vai varbūt drīkst visu, ja ļoti, ļoti gribas? Apskatīsim abas iespējas.

Nekādi neierobežot, lai nesalauztu ģeniālu personību? Un ko tālāk darīt ar trīsdesmit gadu vecu bezdarbnieku, kuru nesaprot ne sieva, ne priekšniecība, kura vājība ir vieglais alus, jaukts ar azartspēlēm un kurš dzīvo pie vecākiem, kuri uztur viņu un viņa bērnus? Varbūt aizpildīt laiku ar pienākumiem un nodarbībām, lai katra diena sniegtu jaunas zināšanas un neatliktu ne minūtes blēņām? Un kā vēlāk mazināt mazvērtības jūtas un kautrību runāt ar pretējo dzimumu?

Nav divu vienādu bērnu, tāpēc nav vienas vispārējas receptes. Piemēri rāda, ka pārspīlējumi abos virzienos rada nevēlamas sekas. Tādēļ atgādinu, ka veiksmīgākais risinājums ir vidū – mērenas, izpildāmas prasības un mērenas iespējas pēc savas gaumes izklaidēties.

Kādas zināšanas apgūt vairāk, ja pasaule apkārt mainās līdz nepazīšanai tik strauji un zināšanas noveco nevis dienās, bet stundās? Vienīgās zināšanas, kas nav sevišķi mainījušās gadu tūkstošiem, ir par cilvēku dabu. Tātad, bērniņ, rēķinies – nepateicība ir pasaules alga; kas maksā, tas pasūta mūziku; labāk 100 draugu nekā 100 latu, katram kokam ir divi gali, mērenība ir zelta standarts un patiesība vienmēr ir kaut kur vidū.

Nedodiet veltas cerības dzīvot vienlaikus ilgi un laimīgi

Pirms lasīt tālāk, padomājiet, vai gribat, ka vēzis jūsu ģimeni pārsteidz pēkšņi, vai arī gribat būt tam sagatavoti? Ja gribat, lai pārsteidz, tālāk nelasiet.

Aplūkosim faktus. Tādēļ, ka par šo slimību negribat zināt, tā nekļūst saudzīgāka. Katrs trešais cilvēks uz zemeslodes nomirst ar vēzi. Es rēķinos ar statistiku – ja man ir četri bērni, vismaz viens no viņiem kādreiz mirs ar vēzi. Ceru, ka tad jau pats būšu aizsaulē. Visdrīzāk ar vēzi, kā mans tēvs. Un vecaistēvs. Negribu, ka slimība mani pārsteidz pēkšņi un man ir izmisumā jājautā, kāpēc tam vajadzēja notikt tieši ar mani? Apzinos arī, - tā ir mazdūšība, ka nevēlos piedzīvot to, ka kāds mans bērns cieš, bet es nevaru viņu paglābt. Ceru, ka līdz savai nāvei paspēšu viņus izaudzināt pietiekami patstāvīgus, lai viņi tiktu ar dzīvi galā bez mana atbalsta. Ja tas izdosies, nebūšu velti dzīvojis.

Kāda ir varbūtība, ka jūsu nupat dzimušais bērns nomirs pirmā gada laikā? Viena no simta.

Kāda ir varbūtība, ka jūsu pusaudzis šogad nomirs traumas dēļ? Viena no diviem tūkstošiem. Tā nu tas ir. Pirms nopērkat puikam, skolu beidzot, motociklu, iepazīstieties ar faktiem par pusaudžu traumatismu.

Kāda ir varbūtība, ka jūsu bērns nomirs, nesasniedzis 90 gadu vecumu? 99 gadījumi no 100, ja valsts politika veselības aprūpē un cilvēku pašu attieksme pret lielāko personisko un nacionālo bagātību – savu veselību – nemainīsies.

Tātad ilgi dzīvot, visdrīzāk, nesanāks. Atliek censties dzīvot laimīgi - patiesi priecāties, ka šodien jūs un jūsu bērns esat dzīvi un veseli, un salīdzinājumā ar to sadzīves nebūšanas ir tīrie nieki.

Iepriekš minētais pirmajā brīdī šķiet nospiedošs un depresīvs. Toties labās ziņas ir tās, ka fakti nav spriedums, tie ir tikai viela pārdomām. Cilvēku spēj sāpināt un biedēt tikai tas, kam viņš ļaujas. Bieži ieraduma dēļ. Labāk jau zināmas nepatikšanas nekā jebkādu cilvēcisko attiecību trūkums.

Pieradiniet bērnu neveiksmē saskatīt iespēju. Pastāvēs, kas pārvērtīsies. Reiz meitai vaicāju, kāds labums būs no tā, ka viņas pagaidām iedomāto sunīti, ko viņa ļoti cer par savu pirmo algu nopirkt, nobrauks piedzēries šoferis. Sākumā viņa bija šokā. Kā tādā traģiskā gadījumā var runāt par jebkādu labumu! Un pēc brīža izdomāja vairākas iespējas un tūdaļ nomierinājās – piemēram, viņa varēs padarīt laimīgu kādu citu sunīti, ko nopirks par savu otro algu, jo pirmajam vairs nespēs palīdzēt. Tad pavaicāju, kāds būs labums, kad būšu miris es? Meita mazliet padomāja un vaicāja: mums paliks vairāk saldēdiena? Tā, redz.

Pētījumi rāda, ka bērna galvā ir pusotras reizes vairāk sakaru starp nervu šūnām nekā pieaugušajam. Ikvienam bērnam ir iespēja būt pusotru reizi gudrākam par vidusmēra pieaugušo. Kāpēc tā nenotiek? Izrādās, ar laiku nervu zari, kurus nenodarbina, atmirst. Tādēļ šķielējošs bērns kļūst ar vienu aci akls, vājdzirdīgs – kurls, bet vidusmēra bērns kļūst par vidusmēra pieaugušo. Laist pasaulē bērnu nozīmē uzņemties atbildību par viņa likteni. Protams, vecākiem nav jābūt nevainojamiem, bet, ja viņi grib savam bērnam dot iespēju vispusīgi attīstīties un veidot dzīvi, ar kuru viņš būtu apmierināts, tad arī nākas maksāt ar dārgāko, ko nespēj atdot pat pateicīgs cilvēks un kas nepiepildīts zūd bez pēdām – ar savu laiku.

Kā bērnam palīdzēt vispusīgi attīstīties?

Vairieties no agras specializācijas, tiecieties pēc daudzveidības. Dodiet iespēju izkopt visas maņas – redzi, dzirdi, tausti, garšu, ožu un kustību koordināciju. Rosiniet zīmēt, dziedāt, dejot, veidot, spēlēt klavieres; māciet gatavot ēdienu, spēlējiet bumbu, badmintonu, peldiet.

Kā vislabāk mācīt? Labākus panākumus dod neilgas nodarbības katru dienu, nevis pāris reižu nedēļā, bet ilgi. Nodarbībai jābūt tik īsai, lai tā neapnīk. Kad mājās ko darāt, ļaujiet viņam piedalīties un vienlaikus paskaidrojiet, ko un kāpēc darāt. Pacietību izkops nelieli darbi visas ģimenes labā – piemēram, sašķirot un izkarināt žāvēties visas ģimenes zeķes. Nelielā kabatas nauda, kuru saņem audzinošos nolūkos tikai pēc padarītā darba, mācīs skaitīt un saprātīgi izdot. Ja bērns ko jautā, lūdziet, lai viņš pasaka, ko pats par to domā, tā redzēsit, cik viņš zina. Ja bērns sūdzas par citu bērnu, vispirms lai izstāsta, kā rīkojies pats.

Ar to arī jābeidz. Dzīve liek iekļauties noteiktu zīmju skaitā. Pārējo meklējiet mājaslapā www.bernuarsts.lv, tur ir viss.

Raksta autors: Artis Žeigurs, pediatrs, žurnālam "Avēnija plus" Nr5, 2005.