Dabīgas dzemdības vai ķeizargrieziens  (1)

Dzemdības ir dabisks noslēguma process visa kopējā bērna gaidīšanas kontekstā. Bērns, deviņus mēnešus ir veidojies, attīstījies, audzis mātes ķermenī, un nobriedis tādā stāvoklī, kad spēj pa mātes dzemdes kanāliem virzīties uz priekšu, lai piedzimtu. Bērns ir sagatavojies dzimšanai noteiktajā laikā. Bet cik gatava tam ir pati māte? Mātei svarīgi padomāt ne tikai par savu komfortu un veselības stāvokli, bet arī bērna. Bērns, kurš dzimis bez dzemdību dabīgā procesa, tiek pakļauts ķeizargrieziena izraisītam šoka sindromam.

Vairāki zinātnieki ir pētījuši grūtniecības periodu, un tā nozīmi cilvēka dzīvē. Viens no pazīstamākajiem pētniekiem ir Staņislavs Grofs. Grofs izpētījis, ka cilvēkam ir dinamisks atmiņu sakopojums (kondensētās pieredze sistēma), kas apvienots ar spēcīgu emocionālo lādiņu un intensīvām ķermeņa sajūtām. Tām ir vispārējs princips, kas darbojas visos psihes līmeņos un neaprobežojas tikai ar biogrāfiskiem datiem.

Biogrāfiskais dinamiskās atmiņas sakopojums saistīts arī ar konkrētiem dzimšanas procesa aspektiem, un cilvēka atmiņas par šo procesu, kas ir palikušas viņa bezapziņā, spēj aktivizēties kādās konkrētās dzīves situācijās. Paliekošās emocijas un ķermeņa sajūtas, kas rodas dzīves sarežģītās situācijās vai organismam kopumā, spēlē nozīmīgu lomu dažādu psihopatoloģisku formu attīstībā. Tās ir neatreaģētās emocionālo bloku atmiņas.

Piemēram, ja bērns dzemdību procesa laikā gandrīz ir nosmacis, vai arī tūlīt pēc dzimšanas ir atšķirts no mātes un nav pielikts pie viņas krūtīm, tad bērniņam ir nāves briesmu pieredze. Šāda veida pieredze atstāj neizdzēšamu zīmogu viņa bezapziņu atmiņu blokos un iespaido emocionālo un psihosomatisko traucējumu attīstību – depresiju, trauksmi, fobijas, sadomazohistiskas tieksmes, seksualitātes traucējumi, migrēnas, astmas. Psihoterapeiti strādājot ar cilvēkiem, kuri jau ir pieauguši un izjūt kādus psihosomatiskus traucējumus, pielietojot konkrētas tehnoloģijas, var atgriezties ne tikai šo atmiņu blokos atcerēšanās līmenī, bet arī izjust šāda veida pieredzes ķermeņa sajūtas. Atceroties šāda līmeņa pārdzīvojumus, cilvēks izjūt spēcīgas, spilgtas ķermeņa izpausmes ( elpas trūkumu, vemšanu, izmainās ķermeņa temperatūra, ķermeņa sāpes u.c.) Tādā momentā cilvēks ir spējīgs savā atmiņā justies un pārdzīvot dažādus bioloģiskās dzimšanas aspektus ar ļoti specifiskām un ticamām detaļām. (Savā praksē strādājot ar cilvēkiem, šāda veida atmiņas ir piedzīvotas). Protams, pilnu šāda veida pārdzīvojuma spektru nevar saistīt tikai ar bioloģisko dzimšanu vai dzemdību traumu, bet tā ir būtība. Šī neapzinātā sfēra arī saucas perinatālā.

Bioloģiskā dzimšana, tās pārdzīvojuma pieredze nav bez sekām. Tā dod spēcīgu grūdienu personības attīstībā. Sastopoties ar dziļu un spēcīgu perinatālā perioda pieredzi, cilvēks sāk pārdomāt dzīves kvalitāti, bērna dzimšanas procesa jēgu un nozīmību viņa turpmākās dzīves veidošanā.

S.Grofs uzskata, ka perinatālā pieredze izpaužas četros tipiskos pārdzīvojuma paternos, kuras dziļi atbilst četrām klīniskām bioloģiskās dzimšanas stadijām. un var tikt nosauktas kā bāziskas perinatālās matricas. Šīs matricas ietver specifisku emocionālu un psihosomatisku saturu, kas bērnam sniedz pirmo pieredzi viņa psiholoģiskajā pasaulē.

Četras perinatālās matricas:

Pirmā matrica saistīta ar bērna psihisko un fizisko attīstību. Tā bērnam ir simbiotiskās (saplūšanas) vienotības pieredze ar māti. Šī perioda normāls plūdums rada labvēlīgu un ideālu vidi bērna attīstībā. Nelabvēlīgi fiziskie, ķīmiskie, bioloģiskie, psiholoģiskie faktori spēj būtiski sarežģīt pirmās perinatālās matricas pieredzi bērnam. Otrā matrica – pats sākums bioloģiskai dzimšanai. Šī matrica ir saistīta ar cilvēka pašsaglabāšanās instinktu un dzimtas turpinājumu. Bērns izjūt dzemdes spazmas, kas spiež viņu ārā no mātes vēdera. Dzemdes kakls vēl ir aizvērts vai tikai pamazām sāk atvērties. Bērnam šī perioda negatīvs pārdzīvojums un pieredze – pārdzīvojums par aizslēgtu telpu no kurienes nav izejas, slazds, neparastas dvēseles un ķermeņa ciešanas.

Sievietei izjūtot pirmās dzemdes kontrakcijas var parādīties bailes, nepārliecinātība. Simbiotiskā (saplūšanas) saite ar bērnu sāk grūt. Ja sievietes pašas personīgā dzimšanas pieredze ir saistīta ar grūtībām, stresa stāvokli - viņas atmiņu blokos tā ir saglabājusies, un dzemdes kakla atvēršanās notiek ļoti sāpīgi, apgrūtinoši.

Ja šis periods rit labvēlīgi, un tandēms “māte-bērns” saskaņoti darbojas, pārvarot šķēršļus, tad bērnam tā ir pozitīva pieredze kā pārvarēt grūtības, atbrīvotība no gūsta, atvērtība jaunam un nezināmam.

Trešā matrica – dzemdības. Dzemdes kakls jau atvēries. Bērns kustas pa dzemdību kanālu. Virzoties viņš taisa apgriezienus ap savu asi, lai atvieglotu sev ceļu (it kā griežoties). Ja māte nav pietiekoši atvērta, atbrīvota, nav pieslēgusies apzināti šim procesam, tad bērns izjūt spēcīgu mehānisku spiedienu, elpas trūkumu, zaudē spēkus un var gūt spēcīgu dzemdību traumu, kas paliek viņa atmiņu blokos un vājina viņa imūno sistēmu. Tas viss notiek pastāvīgas cīņas kontekstā: nāve-atdzimšana. Šī matrica ir raksturīga ar cīņu par eksistenci.

Sieviete, kura psiholoģiski sagatavojusies dzemdībām, spēj atbrīvot muskuļus, un nebūt saspringta. Bērnam mātes atbrīvotība sniedz iespēju dzimt plastiski, saskaņoti sadarbojoties ar māti, un neatstāj atmiņu blokos zemapziņas līmenī traumējošas “pēdas”. Bērns gūst pozitīvu pieredzi ienākot jaunā pasaulē, jaunā vidē. Plastiski un viegli dzimušam bērnam ir visi priekšnosacījumi, lai viegli ietu pa dzīvi, īstenojot savas dzīves likteņa plānu, un nebaidoties no pārmaiņām un jaunu situāciju veidošanos dzīvē.

Ceturtā matrica – pēcdzemdību periods. Tas ir pēdējais dzemdību etaps. Pēc šķēršļu pārvarēšanas un tumsas, bērns pēkšņi ierauga spilgtu gaismu. Viņš ir piedzimis. Pārgriežot nabassaiti, kas savienoja ar māti, bērns zaudē vienotības sajūtu ar māti, viņa stiprā miesiskā saikne ar māti ir pārtrūkusi. Tādēļ ļoti svarīga ir bērna pielikšana pie mātes krūtīm uzreiz pēc dzemdībām, citādi bērns pārdzīvo šoku un atmiņas par mātes dabu viņam saistās ar agresiju. Tā var izpausties kā vientulības un neaizsargātības trauma. Tālākā gaitā tas var izpausties kā nesaprašanās savstarpējo attiecību jomā, neuzticēšanās mātei, kad bērns pieaug lielāks.

Pieliekot bērnu pie mātes krūtīm pēc piedzimšanas, bērns izjūt vienotību ar māti jaunā kvalitātē, instinktīvi ieslēdzas zīšanas reflekss un bērns sāk zīst krūti, gūstot pirmo, ļoti svarīgo ēšanas pieredzi. Bērns zīžot krūti stimulē dzemdes saraušanās darbību. Šajā brīdī dzimst “bērna vieta”. Un mierīgi ir beidzies viss dzemdību akts. Mātes un bērna simbiotiskā saikne turpina pastāvēt jaunā līmenī, nonāk jaunā līdzsvarā.

Bērns bez traumām un zaudējumiem apgūst un piesavinās jaunās eksistences formas un mierīgi uzticas mātes krūtīm un rokām.

Tāds dabīgs notikumu process bērnā formē pašrealizācijas spējas, adaptēšanās spējas un uzticēšanos apkārtējai videi visā turpmākajā bērna attīstībā.

Šajā procesā noteikti vajag piedalīties arī tēvam, kurš ir tas, kas pirmais pieskaras bērnam un uzliek viņu uz mātes krūtīm. Bērns iegūst pirmo pieredzi saskarsmē ar tēvišķo (vīrišķo) esamības kvalitāti, kas papildina bērna pozitīvo emocionālo pieredzi.

Bērni visiem perinatālā perioda etapiem iziet cauri dažādi - citi smagāk un sarežģītāk, citi vieglāk un plastiskāk. Bērns visā šajā laika posmā ir atkarīgs no Mātes gudrības, zināšanām, attieksmes, atbalsta un uzvedības. Mātes daba iespaido bērna psihisko un fizisko veselību. Katrs cilvēka attīstības posms dzīvē ir būtisks un nozīmīgs, kas sekmē cilvēka uzvedības un attieksmes veidošanos pret apkārtējo vidi, ieskaitot perinatālo periodu.

Sievietei ir iespēja izvēlēties – dabīgas dzemdības vai ķeizargrieziens. Ja mediķi ir ieteikuši un paskaidrojuši sievietei par ķeizargrieziena nepieciešamību, tad jāsagatavojas operācijai ne tikai mātei, bet šim procesam jāsagatavo arī bērniņš. Mātei ir jārunā un jāpastāsta bērniņam par gaidāmo operāciju, par tās nepieciešamību, un ka viss būs kārtībā un bērniņš var justies droši un mierīgi, un uzticēties mammītei.

Runājot par dzemdībām, biežāk tiek runāts, kā jutīsies dzemdētāja, bet mazāk tiek runāts par bērna piedalīšanos un viņa sajūtām. Abiem – mātei un bērnam, šis ceļš jāiziet kopīgi un saskaņoti. Mans vēlējums sievietēm, kuras vēlas, plāno vai arī jau gaida bērniņu. Vīriešiem, bērnu tēviem!

Bērns ir Jūsu mantinieks. Viņš saņems to, ko sniegsiet tieši Jūs – fiziskos dotumus, emocionālo, garīgo, kultūras pasauli. Domājot par bērnam labvēlīgu vidi perinatālajā periodā (laiks, kad bērniņš ir mātes ķermenī, ieskaitot bērna dzimšanu), Jūs nodrošināsiet bērnam labvēlīgus apstākļus psihiskai un fiziskai attīstībai un veselībai. Dzemdību procesu uztveriet kā dabīgu, skaistu notikumu sagaidot mazuli.

Informācija nereti par dzemdībām ir kā kaut kas biedējošs, ļoti grūti pārvarams. Biedējošs ir tikai tas, ko nezina vai neizprot. Zinot, saprotot, kādā veidā funkcionē sievietes ķermenis dzemdībās, ko ir svarīgi apgūt un iemācīties pirms dzemdībām, tad sākoties dzemdību procesam, būs lielāka drošība, miers, un atbrīvotība. Ja sievietei pirmā dzemdību pieredze ir bijusi smaga un grūta, tad iesaku aiziet pie speciālista un pārrunāt šādus personīgās pieredzes veicinošos apstākļus.

Novēlu Latvijas sievietēm dzemdībās uzticēties sev un savam ķermenim, vieglas dzemdības un veselus bērniņus. Tēviem – būt saprotošiem, ka viņa klātbūtne bērna nākšanā pasaulē ir svarīga ne tikai bērna mātei, bet arī bērniņam.

Raksta autore Indra Tretjakova piedāvāju iespēju piedalīties personības izaugsmes grupās topošajām māmiņām Piedalīšanās grupā sniegs iespēju psiholoģiski sagatavoties dzemdību procesam – veidot sevī harmonisku emocionālo sfēru, izzināt un saprast savu personīgo dzīves pieredzi, veidot un attīstīt to jaunā kvalitātē, sarunāties, diskutēt, jautāt, atbildēt māmiņu grupā, kur pastāv kopēja interese – es un man tuvu esošie cilvēki, gaidāmais bērniņš un tuvojošās dzemdības. Iepriekšēja pierakstīšanās pa tālruni 9417682