Ķeizargrieziens pēc pieprasījuma  (22)

Tuvojoties dzemdību laikam domājam un bažījamies - kā būs, kas būs? Un mūsu secinājums ir konkrēts – es gribu tā un tā. Šoreiz par vienu no izvēles variantiem – ķeizargriezienu pēc pieprasījuma.

Ķeizargrieziens kā alternatīva dabiskajām dzemdībām mūsdienās sastopama smērā bieži. Speciālistu viedokļi par ķeizargriezienu “pēc pieprasījuma” paliek pretrunīgi. Arī mediķu, psihologu un dzemdētāju viedokļi ne vienmēr sakrīt.

Šajā rakstā netiks apskatīti ķeizargriezieni, kuriem ir medicīniskas indikācijas, jo situācija dzemdībās var mainīties ik brīdi, tas nozīmē - pat gadījumos, kad sieviete izvēlējusies dzemdības pa dabiskajiem dzemdību ceļiem, dzemdības var atrisināties ar ķeizargriezienu.

Ķeizargrieziens kā alternatīvs dzemdību veids no psiholoģiskā viedokļa apskatāms kā dažādu cēloņu savstarpējas mijiedarbības rezultāts. Šoreiz piedāvāju dažas no šīm cēloņsakarībām. Pirmkārt, sievietes personība; otrkārt, deklarētie un slēptie cēloņi; treškārt, sociālā atkarība no vispārējā viedokļa.

Personības iezīmes un dzemdību veida izvēle bieži tiek saistīts, jo gan sievietes iepriekšējā pieredze, gan vērtības un ideāli, gan attieksme pret sevi un citiem, gan zināšanas (un citi faktori), ir faktori, kas ietekmē sievietes attieksmi pret dzemdībām. Somijas zinātnieks T.Seisto secinājis, ka ķeizargriezienu visbiežāk pieprasa sievietes:

Uz šādu pētījumu Somijas zinātniekus mudinājis fakts, ka aiz vien vairāk sieviešu baidījušās dzemdēt pašas un pieprasījušas ķeizargriezienu. Zinātnieki secina: bailes dzemdēt pašai saistītas ar trauksmi, neapmierinātību ar dzīvi, nespēju pieņemt izmaiņas, kuras diktē dzīve. Šīm sievietēm nepieciešamas nevis ķeizargrieziens, bet psiholoģisks atbalsts un iedrošinājums.

Kā jebkuras dzemdības, arī ķeizargriezienu var apskatīt gan no mātes, gan no bērna pozīcijas. Ķeizargrieziens “pēc pieprasījuma” visbiežāk pārstāv mātes pozīciju. Es izvēlos ķeizargriezienu, jo:

Visām šīm ārēji deklarētajam sociāli saprotamajām pozīcijām iespējams saskatīt slēptos psiholoģiskos aspektus (tie var būt ļoti dažādi). Piedāvāju variantus:

Neapšaubāmi, sevi mīlēt – tā ir visnozīmīgākā prasme. Tas liekas katram tik pašsaprotami, bet ne katrs ļaujam sev mīlēt sevi. Arī bērnam ir vajadzīga mamma, kas atļaujas mīlēt sevi, lai mīlētu bērnu. Kur beidzas egoisms un sākas mīlestība? Kur beidzas mīlestība un sākas egoisms?

Manuprāt, vēl viens psiholoģiskais aspekts būtu aplūkojams - ķeizargrieziens “pēc pieprasījuma” kā “modes lieta”. Mode ir sociāls fenomens, kura pamatā ir visu vai kāda noteiktās normas. Mode valda tikai pār tādām lietām, kuras savā būtībā var būt atšķirīgas. Tātad, modi veido salīdzinājums ar citiem. Tieši tāpēc sociālajās attiecībās mode kā fenomens rada sociālu atkarību. Sociālā atkarība cilvēkam liedz adekvāti situācijai izvērtēt faktus un veidot savu individuālu viedokli.

Ķeizargrieziena fizioloģiskā un psihiskā ietekme uz bērnu ir daudz pētīta. Ir bijuši zinātniski pētījumi, ir valdošie stereotipi, ir nostāsti, ir hipotēzes. Dati ir pretrunīgi – no kāda noliegšanas līdz apjūsmošanai. Tātad, arī šajos viedokļos aktualitātes (var būt mode) mainās.

Ar ko tad atšķiras bērni no pieaugušajiem? Kāpēc rodas tik daudz pārpratumu starp pieaugušajiem un bērniem? Bērnu un pieaugušo viedokļi visas dzīves garumā atšķiras. Vecāki ar vislabākajiem nodomiem rada bērnam īpašus apstākļus, vadoties no ārējiem apstākļiem, visas situācijas kopumā, no loģikas un saprāta. Taču bērns to redz pilnīgi citā gaismā: viņš uztver situāciju, vadoties no bērnišķīgajām vēlmēm, fantāzijām, bailēm, tādēļ viņa pasaules redzējums ir atšķirīgs pieaugušo pozīcijai. Piemēram, māte sūta bērnu uz bērnudārzu, vadoties no vislabākajiem apsvērumiem, varbūt tāpēc, lai viņam nebūtu mājās vienam garlaicīgi. Viņa domā, ka saskarsme ar citiem bērniem var pozitīvi ietekmēt bērna attīstību, jo viņa pati ir aizņemta citos darbos un nevar veltīt bērnam pietiekoši daudz laika. Bet bērns to uztver kā izraidīšanu no mājām. Var būt, ka izlemt bērna vietā kā piedzimt ir pirmais solis uz šo nesaprašanos?

Iespējams, ka runa nemaz nav par dzemdību veida izvēli, bet gan par attieksmi. Par mūsu attieksmi, pirmkārt, pret sevi, pret citiem, pret darbu, pret atbildību utt. Attieksmes pamatkategorija ir vērtība. Es kā vērtība sev. Citi kā vērtība man. Vai atbildība ir manā vērtību sarakstā? Mūsu sabiedrībā vēl joprojām ir aktuāli izvērtēt vērtības. Šajā izvērtēšanas procesā spilgti ir izkristalizējusies viena – ērtība. Ja ērtība kļūst par pamatvērtību, tad arī bērns ir vērtīgs tikai tad, kad viņš ir ērts – paklausīgs, nerada liekus kreņķus un uztraukumus un pat piedzimst kā un kad man ir ērti.

Taču dzīve ir konkrētas situācijas. Un kārdinājums paliek vienmēr.

Izvēle un atbildība par izvēli vienmēr paliek sievietes ziņā. Izvēle nozīmē uzņemties atbildību par patiesajiem lēmuma iemesliem. Un par patiesajiem cēloņiem sievietei ir jāatbild godīgi. Sev.