Ceļā uz čučumuižu

Arī mums – pieaugušajiem var būt savi rituāli, kas palīdz nomierināties, atslābināties un iemigt, lai atjaunotu savus spēkus nākamajai dienai.

Kāda ir šūpuļdziesmas nozīme gulētiešanas procesā?

Es domāju, ka ļoti svarīga. Pirms gulēt iešanas bērnam ir jānomierinās. Tas prasa laiku, rituālus, pareizu rīcību no vecāku puses. Galvenais, lai bērns netiek uzbudināts pirms gulēt iešanas – vai nu ar asarām, vai ar priekiem. Ja pirms gulētiešanas notiek kaut kas ļoti straujš un spilgts, bērns nevar nomierināties un aizmigt, taču vēl sliktāk, ja pirms iešanas gulēt bērns ir raudājis vai ir bijis kāds konflikts.

Vecākiem iesaku gulēt iešanas rituālu sākt laicīgi, lai nebūtu steiga. Piemēram, vakarā tā varētu būt silta vanna, kas bērnu ļoti nomierina, bērns var uzēst kaut ko, lai nakts vidū nepamostos izsalcis, apģērbt pidžamiņu, pateikt „ar labunakti” pārējiem ģimenes locekļiem, pat dzīvnieciņiem, tā varētu būt pasaka, tumšāka istabiņa un dziesmiņa. Bērniem ļoti patīk pasakas. Tās viņus nomierina un palīdz iemācīties lasīt, jo viņi redz gan burtus, gan bildes.

Kad ir svarīgi sākt ieviest gulētiešanas rituālus?

Rituālus ir svarīgi ieviest laicīgi, jo tad bērns iemācīsies, ka gulētiešana ir labs un patīkams brīdis viņa mūžā, nevis konfliktu pilns. Astoņu, deviņu gadu vecumā bērni paši izveido to, kas viņiem palīdz iemigt, piemēram, viņi paši vēlas lasīt grāmatu, paši izslēgt lampiņu. Viņiem vairs nav tik svarīgi ņemt līdzi gultā dzīvnieciņus. Dažreiz jau no astoņu gadu vecuma viņi paši vēlas uzlikt modinātājpulksteni, paši grib celties no rītiem. Vecākiem jāatceras, ka bērnu nevar piespiest aizmigt tad, kad mēs to vēlamies.

Ja nav izdomāti rituāli, ir trīs lietas, kas bieži rada konfliktus un nemieru: gulētiešana, ēšana un iešana uz podiņu. Tās ir lietas, kas ir saistītas ar bērna ķermeni. Ja viņi savā ķermenī jutīsies labi, tad nebūs konfliktu ar šīm lietām. Tāpēc ir svarīgi, lai bērns iepazīst savu ķermeni, pazīst sava ķermeņa vajadzības. Lai mazs bērns saprot, piemēram, kad es krītu vai manas lietas krīt man no rokām, tad es esmu noguris, un man ir jāiet gulēt. Lai viņš saprot, cik labi jūtas viņa ķermenis, kad ir izgulējies. Ja ir konflikti par šīm lietām, tad jāuzdod jautājums: kā bērns jūtas savā ķermenī? Vecākiem ir jāpalīdz bērnam pazīt sava ķermeņa vajadzības.

Svarīgi, lai bērns pats spēj sevi nomierināt. Taču, kamēr bērns ir vēl maziņš, vecākiem ir jāpalīdz viņam nomierināties. Ja bērns negrib iet gulēt, tad var, piemēram, palasīt kādu jauku grāmatu. Lai, kļūstot pieaugušam, viņam nebūtu problēmu ar to, ka viņš nevar savaldīt savas emocijas. Mēs varam palīdzēt, lai viņš jūt, ka viņā ir spēks.

Ir jāpieturas pie viena un tā paša laika, kad bērnam jāiet gulēt. Iespējams, ka šis laiks var mainīties, piemēram, svētdienās vai, kad ir atnākuši ciemiņi, bet darba dienu vakaros to vajadzētu ievērot.

Līdz kādam vecumam vajadzētu ieturēt gulētiešanas rituālu?

Pienāk laiks, kad bērni nevēlas "Ar labunakti buču" no mammas. To vajadzētu uztvert normāli. Ar laiku šis iemigšanas rituāls pāriet bērna ziņā.

Problēma ir, ja vecāki par vēlu aptver to, ka jābūt gulēt iešanas rituāliem vai viņi tos ir sākuši ieviest par vēlu. Kad bērns ir trīs četru gadu vecumā to ieviest ir daudz grūtāk. Jau bērna sešu vai septiņu mēnešu vecumā vecākiem nevajadzētu zīdainīti turēt rokās līdz viņš aizmieg. Lai bērns nepierastu katru dienu aizmigt mammas rociņās, viņu ir jāliek šūpulītī vai gultiņā tad, kad viņš nav vēl pavisam aizmidzis. Lai viņš pierastu, ka pašam jāiet gulēt, lai viņam attīstās spēja pašam sevi nomierināt, jo māte katrreiz nebūs blakus.

Ja ģimenē ir vairāki bērni, kā tad ir ar gulēt iešanas rituāliem?

Tas ir daudz grūtāk. Lielie bērni paši zina, kas jādara, cikos jāiet gulēt, viņi paši palasa grāmatu. Ja ir divi vai trīs bērni jaunāki par pieciem gadiem, tas no mātes un tēva prasa ļoti daudz. Tēvs un māte var sadalīt darbus: tēvs liek gulēt vienu, bet māte otru. Vai, piemēram, māte divus bērnus liek kopā vannā vai lasa grāmatu, kas viņiem abiem patīk. Ir mātes, kas guļ bērna gultā, tomēr ieteiktu vecākiem to nedarīt, īpaši, ja bērni ir vecāki par pieciem gadiem. Vajadzētu radināt bērnus pie tā, ka katram ir sava vieta.

Ko darīt, ja bērns vēlas gulēt vecāku gultā?

Svarīgi, lai tas nekļūst par rituālu. Var būt izņēmuma gadījumi. Piemēram, ja bērns ir ļoti slims, vecāki vēlas būt līdzās, lai dzirdētu, kā bērns elpo. Ja bērns nāk vecāku gultā no rīta, kad visi ir izgulējušies, ja tas ir labs un priecīgs notikums visiem, visi kopā gultā spēlējas – tas ir ļoti normāli. Tāpēc nevar teikt, ka tas pilnīgi noteikti ir slikti. Taču vecākiem būtu jādomā arī par savām vajadzībām. Ja viņi, piemēram, ļauj bērnam gulēt savā gultā, tad ir jārēķinās, ka viņi no rīta jutīsies neizgulējušies. Svarīgi, lai vecākiem būtu arī sava klusā stunda. Pirmajā bērna dzīves gadā primārām jābūt bērna vajadzībām, bet pēc tam jāspēj nodalīt robežas.

Kā panākt, lai bērns nevēlētos gulēt vecāku gultā? Kas vecākiem būtu jādara?

Vislabākais tajā brīdī ir daudz nerunāt, nesākt diskusijas. Trīsgadīgi un četrgadīgi bērni var sākt strīdēties, raudāt un mēģināt mūs pārliecināt. Vislabākais ir vienkārši atgādināt, ka tev ir jāguļ savā gultā, bez liekiem vārdiem, bez dusmām, cik vien iespējams, bez emocijām ielikt viņu gultiņā, apsegt, nobučot, pateikt: "Ar labunakti" un iet prom. Ja tas atkal atkārtojas (kas arī varētu notikt), tad vēlreiz darīt to pašu. Pēc laika viņam tas apniks, jo tas vairs nebūs interesanti. Bērns to dara tāpēc, ka vēlas "spēlēties". Svarīgi, lai māte nespēlējas līdzi. Tas nav viegli.

Ja bērns atnāk uz vecāku gultu divos, trijos naktī, vai vecākiem vajadzētu ar viņu parunāties un uzzināt iemeslu?

Es domāju, ka jā, taču viņi māk diezgan labi ar mums manipulēt. Ja tā ir vajadzība pēc siltuma, tad ir jāved atpakaļ. Ja iemesls ir kāds slikts sapnis, tad var rīkoties savādāk. Vecākiem ir jāzina, kad bērns ar viņiem manipulē un ir jāpazīst, kad ir īstas bailes, vajadzība vai slimība. Jebkurā gadījumā jātiecas pēc tā, lai bērns būtu mierīgs pats savā gultā un justos tur labi.

Ir arī situācijas, kad bērns raud gultā un vēlas, lai vecāki nāktu pie viņa...

Tas ir atkarīgs no vecuma. Līdz viena gada vecumam ir svarīgi, lai mēs reaģējam uz viņa raudāšanu. Kad bērns ir vecāks par gadu, tad ir jādomā, kādēļ viņš to dara. Kad bērns sāk raudāt, var mazliet pagaidīt – varbūt viņš pats nomierināsies.

Jo vecāks bērns, jo jānogaida ilgāk, lai viņš nesāktu manipulēt. Piemēram, ja pēc piecpadsmit minūtēm bērns nenomierinās, tad viņu nomierinām un ejam prom. Ir daži vecāki, kuri bērnam ,kas vecāks par vienu gadu, neiet naktī klāt, kad viņš raud, jo viņi uzskata, ka bērnam pašam ir jānomierinās. Daži saka, ka tas ir ļoti efektīvi. Zinu, ka ir vecāki, kuriem ir ļoti grūti izturēt, kad bērns raud.

Vēlreiz vēlos atgādināt, ka līdz viena gada vecumam bērna vajadzībām ir jābūt pirmajā vietā. Tad bērnam ir jājūt, ka māte ir iejūtīga, ka viņš tiek uzklausīts, saprasts. Nevar stingri novilkt robežu, bet tas varētu būt gads, kad attieksme mainās.

Kā palīdzēt bērnam pārvarēt bailes no tumsas?

Šajā gadījumā labs risinājums ir īpašas lampiņas - maziņas, parasti tie ir krāsaini dzīvnieciņi, ko var iespraust elektrības ligzdā. Tas dod mazliet gaismas, lai bērnam nav jāguļ pilnīgā tumsā. Gaismekļus var novietot bērnistabā, arī vannas istabā. Trīs gadu vecumā viņš jau pats var celties un iet uz podiņa, bet pilnīgā tumsā bērns neies. Bērni bieži vien mēdz nakts vidū piecelties sēdus, un, ja viņi vismaz mazliet var kaut ko redzēt savā istabā, tad tie jūtas drošāk.

Bet mums ir jāpalīdz bērniem pieņemt, ka tumsa var būt arī kaut kas labs. To var panākt dažādos veidos. Piemēram, pavadīt ar bērnu kopā kādu laiku pustumsā, iziet ārā ar bērnu naktī, kopā izbaudot šo brīdi, jo arī tumsā var labi justies. Tad var iemācīties, kā izmantot pārējās maņas, ja nevar iztikt tikai ar redzi.

Kā palīdzēt bērnam pārvarēt bailes no spokiem?

Bērni no spokiem sāk baidīties aptuveni trīs, četru gadu vecumā. Ir svarīgi, ja šajā brīdī vecāki uzklausa viņa pārdzīvojumus, nerāj, nesaka, cik tas ir slikti. Jāļauj, lai bērns vairāk par to stāsta. Vecāki var palīdzēt bērnam pārliecināties, ka skapī vai zem gultas nekā nav. Būtiski to darīt tikai tad, kad bērns par to runā un uztraucas. Piemēram, var līdzēt arī kāds pašsacerēts īss pantiņš, teikums, ko var atkārtot, kad viņiem kļūst bail, lai sevi nomierinātu, ka tā viņi aizdzīs prom šo briesmoni.

Kanādā indiāņu kultūras ietekmē ir kļuvuši ļoti populāri "sapņu ķērāji" - ļoti skaisti no auklām taisīti pinumi. Tie ir spilgtās krāsās, aptuveni 20 - 30 cm lieli, līdzīgi zirnekļu tīklam. Esmu ieteikusi tos piekarināt pie loga. Bērnam saka - "sapņu ķērājs" noķers sliktos sapņus, kas nāk pa logu, lai tie neienāktu tavā gultiņā. Bērni tic, ka tad baiļu un slikto sapņu vairs nebūs.

Svarīgi, lai bērnam būtu kāds rituāls, kas viņu aizsargātu no briesmoņiem. Pirms gulētiešanas bērniem nevajadzētu skatīties televizorā ko šausminošu, jo kā gan bērns pēc tam var jūties

Vai mums, pieaugušajiem, pirms gulētiešanas vajadzētu veikt kādus rituālus?

Mums ir ļoti svarīgi spēt nomierināties pirms gulētiešanas. Mēs cīnāmies ar stresu, pat mostamies, domādami par darbu. Citiem nomierināties palīdz grāmatas lasīšana, mūzikas klausīšanās, fizisks darbs, piemēram, veļas gludināšana. Katram ir kas savs.

Ja nevar aizmigt, tad var mēģināt atcerēties ko labu. Daudz kas paliek no bērnības atmiņā. Ja toreiz izjutām mātes siltumu, balsi, tuvību, arī tēva gādību, mieru, tas paliek mums uz visu mūžu. Pirmie pieci gadi mūsu dzīvē ir ļoti svarīgi, nekas nav svarīgāks par šiem pirmajiem mūsu dzīves gadiem.

Ar Dr. psych. Edīti Ozolu sarunājās Ilona Vindule.