Iveta Gēbele

Jautājums: Labdien, mans stāsts ir šāds. Dzīvoju kopā ar vīrieti nereģistrētā laulībā jau nepilnus divus gadus. Viņam no iepriekšējās laulības ir divi jauki dēli un man ir meita. Ar dēliem viņam tikties ļāva ļoti reti vai nemaz, šovasar notiek brīnums un viņi, ciemodamies netālu no mums, nāca ciemos arvien biežāk un biežāk, par ko bijām ļoti priecīgi. Zinu, ka tēvs savus dēlus ļoti mīl, un centos atbalstīt šīs tikšanās reizes. Un nu pienāca šķiršanās. Īstā bērnu dzīves vieta ir 200 km no tēva mājām. Viss, kā nākas: nedaudz naudas, dāvanas, bučas un solījumu braukt ciemos.

Tik tālu viss bija jauki, pagāja trīs dienas un dēls atsūta īsziņu, ka turpmāk grib dzīvot pie tēva. Nu ir apjukums, neziņa, ko darīt, protams, zinot, cik daudz viņam tas nozīmē, dēls pārceļas pie mums. Viņam ir 13 gadi. Problēma ir tā, ka es esmu māte un zinu, ko gaidīt no sava bērna, bet ko var sagaidīt no šī bērna? Man ir pārsteigumi katru dienu. Esmu daudz runājusi, kā uzvesties pie galda un daudz citas lietas.

Man liekas, ka bērns nav audzināts vispār. Varbūt tā man liekas un esmu netaisna? Baidos par to ieminēties pat savam mīļotajam, jo attiecības mums ir labas, līdz šim esam spējuši par visu vienoties, bet audžudēls ir pilns ar pārsteigumiem.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit