Bērns piedzimst, aug un iepazīst kārdinošās iespējas, ko sniedz dzīve. Vecāki viņam māca, kā tikt pie šīm iespējām pašam, un iemāca izvairīties no nepatikšanām un, iespējams, draudiem veselībai, pat, dzīvībai, kas viņu sagaida patstāvīgā dzīvē. Kamēr vecāki bērnam nodrošina pajumti, apģērbu, ēdienu un izklaides, kamēr nav pārliecinājušies par to, ka bērns prot būt piesardzīgs gan apejoties ar lietām, gan cilvēkiem, viņi drīkst bērnu ierobežot un viņa vietā izlemt, kā rīkoties izdevīgāk.
Vecāki drīkst pieprasīt paklausību, pat būt nesaudzīgi un diktatoriski, ja apstākļi to prasa. Tā rīkojoties viņi būs labāki audzinātāji nekā, ja ļaus bērnam, sekojot nesaprātīgām vēlmēm, pakļaut sevi riskam. Bērnu mirstības rādītājos katru gadu lielu vietu aizņem traumatiski negadījumi, kad vecāki nevar bērnu pierunāt iet pa ielu pie rokas, nekāpt uz palodzes vai mašīnā piesprādzēties.
No savas pieredzes zinu, ka daudz grūtāk panākt, lai bērns klausa uz ielas, kur ir tik daudz aizraujoši vilinājumi. It īpaši, ja viņš nav pieradis klausīt mierīgos apstākļos mājās. Tad neiztikt bez spēcīgāka kairinājuma – pārsteigumu un bailes izraisošas dusmīgas kliegšanas, draudēšanas vai pat bērna iekaustīšanas. Bet tie jau ir paņēmieni, no kuriem mēs labprāt gribētu izvairīties, vai ne? Tad atliek soli pa solim audzināt paklausību, kas nozīmē dažu savu spontānu iegribu apslāpēšanu, līdz rodas piemērota situācija tās īstenot (neskrien pakaļ bumbai uz ielas, vispirms paskaties uz abām pusēm, vai nenāk mašīna!).
Ar to es gribēju teikt, ka agri iemācīties atturēties no šķietami vilinošas darbības, ja tā var beigties ar neparedzamām sekām, ir tikpat svarīgi, kā iemācīties pašam īstenot savas vēlmes. Labāk būt vairāk piesardzīgam, pacietīgam un dzīvam nekā pārgalvīgam, spontānam un mirušam. Iemācot bērnu neķert no galda konfektīti, jūs pasargāsiet viņu no iespējas nejauši saēsties zāles vai, kas gadās biežāk, iegūt apdeguma rētas uzraujot sev virsū karstu vecāku rīta kafiju. Tā jūs bērnam vieglāk iemācīsiet būt piesardzīgam arī uz ielas.
Runājot par ierobežojumiem, jāsaka, tie rodas un izzūd, atspoguļojot bērna attīstību. Pirmajiem būtu jāparādās tad, kad viņš ir iemācījies rāpot un tiek klāt, piemēram, elektrības vadiem un mēģina tos iebāzt mutē. Šinī brīdī vecāki nonāk izvēles priekšā - vai nu novākt vadus, vai iemācīt bērnu tos neaiztikt. Vieglāk ir novākt, bet tālredzīgāk - iemācīt. Jo šobrīd, kad bērns ir tikko iemācījies pārvietoties, viņš tiek klāt bīstamām lietām, kas pieaugušajiem atrodas augstumā līdz ceļiem, un tādu parasti ir maz.
Mācot bērnu sevi ierobežot, aizliegumu sākumā nedrīkst būt daudz, jo bērns vēl neprot sevi bremzēt, tāpēc vienkārši nespēs atturēties. Tas ir tāpat kā ar krāsām, visvieglāk tās apgūt pa vienai - šis ir sarkans, bet tas nav (nevis tas ir dzeltens). Kad bērns apguvis vienu krāsu vai lietu, ko nedrīkst aiztikt, pārejiet pie nākošās.
Tātad izvēlieties kādu lietu, ko mācīsit bērnam neaiztikt, bet pārējās padariet bērnam neaizsniedzamas, ko izdarīt pagaidām ir viegli. Kuru izvēlēties? To, kura ir visbīstamākā, vai, ja viss ir iekārtots ļoti droši - kuras aiztikšana sagādā visvairāk raižu.
Kad bērns paaugsies, vai, pareizāk sakot, iemācīsies piecelties kājās, viņš tiks klāt lietām, kas novietotas pieaugušajiem augstumā līdz jostas vietai. Tādu, kas ir bērnam nepiemērotas, jau būs daudz vairāk, un jūs būsiet priecīgi, ka jūsu bērns jau zinās, ka pasaulē aizsniedzamā attālumā ir lietas, kuras drīkst aiztikt un arī lietas, kuras nedrīkst, un kuras viņš arī neaiztiks, jo būs tā pieradināts.
Un kādā citā brīdī vecumā līdz 3 gadiem, kad jūsējais iemācīsies piebīdīt krēslu pie galda un uzkāpt uz tā, un jūs uz ilgāku laiku būsiet aizņemti ar kaut ko citā telpā, viņš tiks klāt skapītim ar vaļīgi aizskrūvētu etiķa esenci. Tad jūs būsiet gaužām pateicīgi, ka viņš būs iemācīts bez atļaujas neaiztikt mammas lietas. Jo būs tā pieradināts un par to arī nepārdzīvos, ja zinās, ka, paprasot un vecākiem klātesot, visdrīzāk viņš drīkstēs, bet ja ne, tad tas var beigties nepatīkami. Piemēram, ieelpojot ožamo spirtu, vai pieskaroties karstam katlam, par ko vecāki kādreiz ir brīdinājuši, ka būs nepatīkami, un ļāvuši pašam pārliecināties, ka tiešām tā arī ir.
Tiklīdz bērns ir iemācījies pārvietoties, viņu jāmāca atturēties no darbībām, kas pirmkārt saistītas ar briesmām veselībai. Piemēram, neaiztikt elektrības vadus, kontaktus, karstus katlus, mājsaimniecības ierīces utt., līdz brīdim, kad viņš būs pietiekami stiprs un veikls, lai ar tām rīkotos.
Otrkārt, jāmāca atturēties no darbībām, kas traucē un kaitina citus cilvēkus, piemēram, tu nedrīksti skaļi zvanīt savu jauno rotaļu tālruni, ja kāds mājās guļ. Vai, ja vecākiem tas ir tā apnicis, ka viņi kļūst dusmīgi. Citu ierobežojumu lietderība būtu labi jāapdomā. Kad mācīsiet bērnu "nedrīkst, jo citādi...", vienmēr paskaidrojiet, kāpēc. Paskaidrojiet sev, jo patiesībā daudz ko mēs bērniem neatļaujam tāpēc, ka negribam "tērēt laiku" viņus mācot, bet neapdomājam, ka tā, paši to negribot, kavējam viņu attīstību.
Četrgadīgs bērns atļauju nomazgāt savus traukus vēl uztver kā interesantu iespēju, bet 14 gadu vecumā, kad mēs saprotam, ka viņš ir pietiekami liels, lai aiz sevis novāktu, viņš izvairīgi saka, ka viņam nav laika, jo ir "jāmācās". Bez tam, "ja kādam nepatīk netīri trauki, tad tā ir viņa problēma, un vispār, kāpēc mums nepaņemt kalponi vai vismaz trauku mazgājamo mašīnu?" Tāpēc labāk iemāciet bērnu sevi aprūpēt jau 4 gados. Tad viņam tas liksies pašsaprotami arī 14 gadu vecumā, un nebūs iemesla vecāku nesaskaņām ar pusaudzi.
Pats svarīgākais - ierobežojiet nepieņemamu rīcību, bet gribēt ļaujiet visu. Piemēram, tu drīksti saplēst savu zīmējumu, tu drīksti pamēģināt ēst ar karotes kātu, tikai skaties, lai ēdiens nekrīt zemē. Ēdiena gatavošanā ir ieguldīts mans darbs, otrreiz ēst es tev tagad netaisīšu. Tu drīksti ar izmazgājamu un nekaitīgu krāsu nokrāsot sev rokas un seju, bet tev pašam viss būs jānokopj un drēbes jāizmazgā. Un - es tevi saprotu, man arī reizēm gribas - tu drīksti gribēt māsu iekaustīt, kad viņa tev nedod savu lelli. Bet tu nedrīksti to darīt. Viņai, tāpat kā tev, ir tiesības gribēt lelli paturēt un, patiesībā tā ir viņas lelle. Tavas vēlmes nedrīkst viņu ierobežot. Bet gribēt tu drīksti. Tu drīksti viņai teikt ''es esmu dusmīgs(a), par to, ka...!''
Necentieties aizliegt gribēt, jums tāpat nekas neiznāks, jo jūs taču nevarat apturēt domāšanu vispār. Tā jūs tikai parādīsiet, ka nesaprotat bērnu un līdz ar to zaudēsiet viņa uzticību.
Līdzīgi, cienot ikviena tiesības brīvi rīkoties, ja vien viņš ir ar mieru arī uzņemties atbildību par savas rīcības sekām, ir risināmas pusaudžu problēmas. Piemēram, tas tā var būt, ka tu iztēlē iekāro pazīstamu meiteni, bet tu nedrīksti viņai tuvoties tā, ka viņai ir nepatīkami. Viņai ir tiesības brīvi izvēlēties, tieši tāpat kā tev, un tu taču nebūtu priecīgs, ja kāds nepatīkams cilvēks tev uzspiestu savu gribu. Tā teikt, nedari otram to, ko negribi, ka tev kāds cits darītu.
Iemāciet bērnu pagaidām atteikties no lietām, kas viņam tāpat šobrīd nav sasniedzamas. Ja rotaļu biedrs nedod jūsu bērnam mantiņu, nesāciet svešo kaunināt un pierunāt. Katram ir tiesības nedot, ja negribas. Iemāciet savējam teikt: bet man to nemaz nevajag! Tas ir labākais, ko viņš var sacīt, jo tiek saglabāta pašcieņa, sajūta, ka es spēju ietekmēt šo situāciju pat tad, ja tā ir kļuvusi man nelabvēlīga. Turklāt mantas nedevējs negaidīti nonāk muļķīgā situācijā - iesāktā kopīgā rotaļa pārtrūkst. Bet rotaļāties taču gribas! Visdrīzāk, pēc brīža viņš pats nāks klāt un piedāvās mantu - rotaļāsimies kopīgi! Tā kārotais mērķis, iespējams, tiks sasniegts un jūsu bērns mantu dabūs. Turpretī, ja jūsējais jau sākumā izrādīs, ka to ļoti, ļoti vēlas, bērnu starpā spontāni sāksies cita spēlīte - lūdzu iedod - nē, nedošu - kura nedevējam ilgi var šķist ļoti aizraujoša. Spēt pagaidām atteikties un nepārdzīvot. Bet, ja mantiņu tomēr dod, - paldies, es ar prieku spēlēšos.
Bērna labsajūtas dēļ iemācīt bērnu kaut ko nedarīt ir tikpat svarīgi, kā iemācīt darīt.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!