Tikko dzimušu mazuli uzliek mammai uz vēdera – siltums, maigums, pazīstamas skaņas, drošība - nepieredzējušā cilvēciņa pirmie iespaidi ārpasaulē. Bērna āda nokopē mammas ādas mikrofloru. Mamma apmīļo bēbīti, runā ar viņu. Mazulis ir mierīgs, viss ir kārtībā, stresa nav. Organisms ir gatavs turpināt savu attīstību ar apziņu - viss ir labi, esmu drošībā, mani pieņem un mīl, es varu atplaukt. Šo procesu sauc arī par pieķeršanās un emocionālo saišu veidošanu (bonding). Svarīgi ir respektēt mazuļa attīstīto apziņu – viņš nav lelle, viņš visu dzird un sākotnēji pasauli uztver ar visu ķermenīti. Un svarīgi saprast, ka bērns un māte neonatālajā periodā ir nedalāma būtne, kā savienoti trauki. Mātes emocijas un izjūtas uztver bērns un otrādāk.
Gadās, ka mazais ir jānogādā intensīvās terapijas nodaļā. Gadās, ka viņam pat nedrīkst pieskarties. Vecāku klātbūtne šādā situācijā ir vēl jo vitālāka. Bērniņam pašam trūkst spēka pilnvērtīgi uzsākt dzīves gaitas, tāpēc īpaši vajadzīga mammas un tēta klātbūtne – balss, pieskārieni, mīlestība.
Mana pirmdzimtā ieradās ārpasaulē 4,8 kg smaga. Dzemdības bija trakas, tāpēc, kad beidzot viņa piedzima, tikai iekunkstējās, jo bija ārkārtīgi vārga - tikai 3 punkti pēc Apgares skalas. Viņai turpat zālē atsūca augļūdeņus no elpceļiem un ātri nesa prom uz perinatālās aprūpes nodaļu. Vēl pa ceļam lūdzu viņu kaut uz sekundi uzlikt man uz vēdera. Uzlika, samīļoju, viņa pirmo reizi atvēra actiņas, pazinusi manu balsi. Un prom viņa bija. Pārēja cīņa sākās pēc tam. Pirmais bērniņš un tādas problēmas. Protams, ka biju šokā. Tomēr vienu zināju – savam bērnam stāvēju klāt, kā vien varēju. Man uzticēja visu aprūpi, izņemot specifisko – zāles, analīzes.
Perinatālajā nodaļā redzēju dažādus bērniņus un mammītes. Piemēram, jauna mammīte, mazulis pasteidzies piedzimt septītajā mēnesī, guļ tāds maziņš kuveizītī. Mammīte atnāk sāpīga, satriekta, atnes pieniņu, pagrozās ap kuveizīti. Neuzdrošinās atvērt, samīļot, parunāt – tik daudz vadiņu, sterila, trausla vide. Vēlāk jau personāls iedrošina, ļauj apmīļot. Māsiņas cenšas, dara, ko var un zina. Tomēr, ja mammai būtu ļauts un stāstīts, ka mazulim pastāvīgi ir vitāli nepieciešama viņas klātbūtne, glāsti, balss, būtu aiztaupīts ārkārtīgi daudz laika un pārdzīvojumu bērnam un mātei. Nevajadzētu turēt māti un bērnu katru savā nodaļā, vai pat dažādās slimnīcās, jo mazulis tāds ‘pazudis’, šokā, bez mīļajiem, pazīstamajiem un mamma - raudādama, viena savā istabiņā, nav veiksmīgākais risinājums.
ASV, tīri praktisku apsvērumu dēļ, ir novērojuši, ka mazuļi ar zemu dzimšanas svaru daudz raitāk atkopjas, ja viņiem ir nodrošināta pastāvīga tuvinieku klātbūtne un individuāls, ģimenē centrēts, kontakts. Viņi ātrāk sāk patstāvīgi elpot, ēst no pudelītes, labāk pieņemas svarā, un viņu fiziskā un smadzeņu darbība ir aktīvāka. Ir izstrādāta Jaundzimušo Individualizētās Attīstības Aprūpes un Novērtēšanas Programma (Newborn Individualized Developmental Care and Assessment Program (NIDCAP)). Līdz ar to krietni saīsinās ‘slimnīcas’ laiks un izmaksas – vidēji 92 dienas 115 vietā. Lai gan motivācija ir finansiāla, šīs zināšanas dod zaļo gaismu bērnu un vecāku patstāvīgam kontaktam vissvarīgākajā laikā un aiztaupa bezgala daudz sāpīgu pārdzīvojumu.
Jau senos laikos kāds nežēlīgs firsts veica eksperimentus par līdzīgu tēmu. Viņu interesēja, kā bērni attīstās un kādu valodu iemācās, ja tos tikai apkopj, bet nemīļo, nerunā ar viņiem. Ziniet, neiemācījās nekādu valodu – viņi visi nomira. No mīļuma trūkuma.
Mūsdienās ir veikti krietni saudzīgāki un pamatotāki pētījumi par fiziskā kontakta nozīmi jaundzimušo attīstībā. Piemēram, pie mātes esošiem jaundzimušajiem ir par 1-2oC augstāka diennakts temperatūra. Turpretī, inkubatorā guļošajiem tā ir zemāka – tuva maksimālajai, ko viņi paši spēj kompensēt. Nu jau pasaule zina, ka priekšlaicīgi dzimušiem mazuļiem ļoti palīdz saņemties ‘ķengura’ metode, kad viņš tiek turēts kādam no vecākiem uz vēdera, mīļots, sildīts.
Būtiska fiziskā kontakta daļa ir pieķeršanās. Māte drīz iemācas atpazīt bēbīša vēlmes, zina, ko katrā brīdī viņa izturēšanās nozīmē - vai viņš vēlas ēst, tikt samīļots, vai pārģērbts sausās autiņbiksītēs. Bērns labi jūt vecāku interesi, atbalstu un entuziasmu. Tas savukārt dod viņam spēju būt uzmanīgam un atsaucīgam, kad viņš pieaugs. No zīdaiņa puses individuāla pieķeršanās sākotnēji ir tīrs izdzīvošanas instinkts – pie mātes ir drošība un barība. Viskonsīnas Universitātē, ASV, Primātu laboratorijas veiktajā eksperimentā ar pērtiķu mazuļiem, zinātnieki ir pierādījuši, ka pilnīgs, apmierinošs fiziskais kontakts ir viens no pamatnoteikumiem, lai veidotos pilnīga pieķeršanās mātei. Šī pieķeršanās, savukārt, ir par pamatu bērna un mātes attiecībām visu turpmāko dzīvi.
Vai, piemēram, kā novēroja divas grupas bēbīšskolas māšu: vienas nesa bērnus autosēdēklīšos, otras – ķengursomās. Tika secināts, ka ķengursomā nestie zīdaiņi bija vairāk pieraduši pie mammas, mātes aktīvāk atsaucās uz bērna izpausmēm, balsi un kustībām. Āfrikas mammas savus mazuļus ilgi nēsā līdz sev piesietus. Vai tikai praktisku apsvērumu dēļ?!
Salīdzinājumam, kas notiek, ja bērns saņem pietiekošu fizisko kontaktu no pirmajiem dzīves mirkļiem, un, kas notiek – ja kontakta pietrūkst. Apmierinātam bērnam no minimālajām pirmajām uztveres spējām - ādas saskares, zīšanas refleksa, balss dzirdēšanas; kvalitatīvi attīstās nākošie kontakta veidi - smaidīšana, glāstu sajūtas, acu kontakts, balss intonāciju atšķiršana. Apmierināti bēbīši aug droši, veseli, pašapzinīgi, attīstās atbilstoši vecumam. Viņiem ir stabila nervu sistēma, viņi labāk guļ, aktīvāk darbojas nomoda laikā, nedīc, nav pasīvi, apātiski. Vienkārši - mazi, laimīgi ķipari.
Un otrādi – tiem, kam trūcis pilnvērtīga, individuāla fiziskā kontakta, vēlāk ir grūti pašiem veidot fizisko kontaktu ar saviem bērniem, tuviem cilvēkiem. Šie cilvēki ir kompleksaini, nepieņem sevi, vai, gluži pretēji – ir uzbāzīgi, nekontrolēti, pārmērīgi meklē atzinību citos. Viņi viegli pakļaujas, atveras svešiniekiem, lai tikai saņemtu fizisko uzmanību, pietrūkušos glāstus. Vai šis bieži nav iemesls, kāpēc mazgadīgas meitenes ātri meklē un uzsāk seksuālos kontaktus – lai saņemtu uzmanību un glāstus, kuru pietrūkst tik katastrofāli, ka pašcieņa un veselība aizmirstas. Vai, piemēram, bērnu namos, mazie līp apkārt katram svešiniekam. Izmisīgi. Savukārt lielākie bērni bieži jau ir noslēgti, aizvērušies. Un mazie bērni bieži atpaliek savā attīstībā. Vēl šodien spilgti atceros, kā reiz biju parastā bērnu namā un ievēroju divas meitenītes. Abas bija tieši mana vecākā bērna, tobrīd divgadnieka, vecumā. Sirdi plosoša atšķirība runas spējās, motorikā, attieksmē. Izgāju no grupiņas un turpat gaitenī burtiski balsī raudāju no pārdzīvojuma.
Pirmajā dzīves pusgadā pozitīvs fiziskais kontakts ļoti palīdz bērnam attīstīties. Kamēr bērniņš pats vēl aktīvi nekustas, speciāli vingrojumi ļauj viņa ķermenīti patrenēt, lai viņš justos vesels un omulīgs. Regulāra, maiga jaundzimušo masāža attīsta elpošanu, stimulē šķidruma cirkulāciju organismā, veicina gremošanu un palīdz koliku, diskomforta, stresa situācijās, uztur muskuļu tonusu, bez visa vēl dodot mazulim signālu, ka viņš tiek pieņemts, mīlēts un ir drošībā. Piemēram, dabas bērniem indiāņiem zīdaiņu masāža ir ikdienas rutīna. Izrādās arī Āzijā un Āfrikā tā ir bieža prakse. Kārtējos pētījumos Zviedrijā mediķi secināja, ka labākus rezultātus dod konkrēta, maiga masāža, nevis glāsti, kas dod tikai kutinošus stimulus.
Tieši mammas rokas dara brīnumus. Pastāvīga, maiga kopšana, masāžas mājās, paralēli speciālistu palīdzībai, dod daudz labākus rezultātus, ja zīdainim ir jānormalizē muskuļu tonuss vai ķermeņa asimetrija u.c. Kontakta pastāvīgums un kvalitāte ir vitāla un to vislabāk spēj nodrošināt vecāki.
Praksē šāda papildus uzmanības pievēršana fiziskajam kontaktam nav nekas sarežģīts un neprasa milzīgas papildus pūles. Katra mamma taču vairākas reizes dienā apkopj bēbi, maina drēbītes, vanno. Tad kāda no šīm reizēm var izvērsties garāka, kad papildus piecas desmit minūtes mamma glāsta un masē pliko bēbīti, pavēdina dupsi, izbužina visas maliņas, parunājas. Pie reizes var pavingrināt rociņas un kājiņas. Vēlams palūgt, lai speciālisti (masieris, bērnu māsiņa) ierāda vingrojumus un masāžas elementus. Turklāt mums no dabas jau dota vēlme patstāvīgi ucināt un mīļot mazuli. Bērns parādīs, kad viņam pietiek darboties un viņš vēlas atpūsties.
Lai mums visām aug veseli un laimīgi bērni! Priecīgu Ziemassvētku laiku!
Raksta autore Sannija Kalniņa ir trīs bērnu mamma.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!