Rakstā tiek mēģināts skaidrot šo problēmu no diviem viedokļiem – psihologa un homeopāta. Tās ir atšķirīgas pieejas, taču katrā no tām atrodama sava taisnība.
Bērna agresija būtībā ir iekšēja emocionāla diskomforta pazīme, negatīvu emociju un pārdzīvojumu sabiezinājums. Agresija darbojas kā psiholoģiskās aizsardzības mehānisms, lai arī pieaugušajiem tas, iespējams, liekas nepiemērots.
Agresijas iemesli
Agresiju var skaidrot dažādi, tās pamatā var būt vairāki iemesli, tāpēc katrā ģimenē ir jāmeklē savas problēmas, savs situācijas izskaidrojums. Kāpēc bērns var būt agresīvs? Bērnu psiholoģe Sanita Aišpure bērnu agresiju skaidro šādi.
Tādā veidā bērns var izlādēt spriedzi, kas radusies ģimenē, attiecībās ar sev tuviem cilvēkiem. Šādi mazais arī signalizē, ka jūtas slikti. Iespējams, bērns vēl neprot izskaidrot, ka viņam kaut kas kaiš un ko īsti viņš pārdzīvo, tāpēc viņš savas emocijas izpauž, kožot vai sitot. Iespējams, ka bērns jūtas nedrošs, apdraudēts un negrib tiešā veidā to izrādīt.
Ļoti izplatīts agresivitātes iemesls ir protests pret kādu konkrētu situāciju, piemēram, uzsākot bērnudārza gaitas. Mazais cilvēciņš nesaprot, kāpēc vecāki viņu pēkšņi aizved uz svešu vietu pie nepazīstamiem bērniem un atstāj viņu tur uz visu dienu, kas liekas kā mūžība. Arī brīžos, kad ģimenē uzrodas vēl viens bērniņš un vairāk uzmanības tiek veltīts jaundzimušajam, bērns var justies apdraudēts un nenovērtēts.
Citreiz tā var būt reakcija, kas seko pēc izmaiņām ģimenē, kad vecāki strīdas vai izšķiras, kad mamma atgriežas darbā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma. Bērns arī ļoti ātri mācās no saviem vecākiem, piemēram, agresīvu komunikāciju vecāku vidū, pat ja tas ir pa jokam. Kāda TV raidījuma “Māmiņu klubs” dalībniece stāsta: “Ir bijušas situācijas, kad mazais, redzot, ka iesitam (ne jau ļauni domāts), pienāk klāt un arī, drošs paliek drošs, uzsit pati ar’ kādu reizīti. Un ko tu mazajam teiksi? Ka nevar?? Tu taču tikko to pašu esi darījis!!”
Agresivitāte var būt arī audzināšanas sekas. Vecāki apzināti vai neapzināti bērnu var tādu padarīt: Tu tikai cīnies! Nevienam neļauj darīt sev pāri! Aizstāvies! Ja vecāki nepaskaidro, ka vajag aizstāvēties, bet ne uzbrukt, tad bērns to var pārprast, ieņemot šo aktīvi kareivīgo pozīciju.
Ja ģimenē valda visatļautība un nav novilktas bērnam saprotamas un konsekventas robežas, bērns kļūst provocējošs, tādējādi mēģinot noskaidrot, cik tālu sniedzas viņa robežas, kad pienāks brīdis, kad mamma pateiks – stop!
“Māmiņu kluba” veiktajā aptaujā kāda mamma stāsta, ka viņas puika itin bieži saka “gribu mammai sist un kost” un “sist ir labi”, kaut arī mācīts viņam tiek tieši pretējais. Šādā gadījumā bērns tiešām gaida, ka viņam tas tiks aizliegts, vēlas saprast, kur ir viņa “robežas”. Uzmanības iegūšanas nolūkā bērns, uzvedoties agresīvi, iespējams, vēlas izlādēt stresu. Tā ir diezgan savdabīga uzmanības iegūšanas metode, bet psiholoģe Sanita Aišpure atzīst, ka bērnam tas var būt vienīgais pielietojamais psihoemociālās spriedzes izlādes veids.
Jāatceras, ka bērns ļoti labi jūt apkārt valdošo emocionālo klimatu, reaģē ne tikai uz to, ko dzird un redz. Ja bērns jūt, ka vecāki ir satraukti, uzvilkti, viņu pārņem trauksme, nomoka neziņa un viņš informācijas trūkuma rezultātā var izdomāt visu to negatīvāko.
Īpaši pēdējā laikā aktuāla ir kļuvusi televīzijas un datorspēļu atkarības problēma. Pārlieka to lietošana bērnu “uzvelk”, viņu satrauc straujā bilde, attēla ņirboņa. Jau lielākā vecumā bērni apgūst to, ko redz – kautiņus, vardarbību.
Par ļoti smagiem ir saucami gadījumi, kad bērna agresija seko pēc tam, kad bērns pats ir pārcietis vardarbību. Taču šādos gadījumos noteikti būtu vajadzīga speciālista palīdzība.
Lai novērstu bērna agresiju, vajag meklēt iemeslu. “Viss pārējais ir tikai kā plāksteris, kurš uz laiku piesedz, bet neārstē!” Lai noskaidrotu, kāpēc bērna agresija ir sākusies, Sanita Aišpure iesaka vecākiem padomāt par to, kad tā ir sākusies, kas bieži arī paskaidro tās iemeslus.
Pēc tam vajadzētu saprast, kā mēs, vecāki varam palīdzēt savam bērnam. Nolemt, vai nav nepieciešams meklēt psihologa palīdzību.
Dodot saņemt pretī
Homeopāts Dr. Pāvels Naumovs iesaka nemēģināt ārstēt agresijas simptomus, bet gan meklēt cēloni, kāpēc tā ir radusies. Pēc viņa sacītā, “bērni ir savu vecāku kopsumma” – visas vecāku problēmas iet caur bērnu - gan sadzīviskas, gan psiholoģiskas, ko bērns sekojoši akcentē ar savu uzvedību. Arī vēstulēs “Māmiņu klubam” ir atrodamas tādas frāzes kā “mēs varam censties būt tādi, kādus gribam redzēt savus bērnus” un “bērni ir vecāku spogulis”.
Lai nodrošinātu bērna labsajūtu, ir svarīgi uzturēt pareizu ģimenes modeli, nodrošināt atbilstošas attiecības tajā. Sieviete un vīrietis ir viens veselums, ko vienu no otra nevar atdalīt. Sieviete ir konstruktīvais tips, viņa dod, turpretī vīrietis – destruktīvais tips, viņš ņem. Tie viens otram ir vajadzīgi. Sieviete iemieso sevī emocijas, mīlestību, kas tālāk palīdz pārvērst vīrieša agresivitāti materiālā, fiziskā enerģijā, kas arī ir nepieciešama veiksmīgai ģimenes pastāvēšanai.
Cilvēkam ir svarīgi atbrīvot sevi no visa sliktā, negatīvās enerģijas, problēmām, lai atdotu tajā vietu labajam – mīlestībai. Taču sieviete mīlestību nedrīkst atstāt neizmantotu. Tā ir jādod prom. Vispirms sievietei ir jāmīl pašai sevi, jāspēj justies ar sevi apmierinātai, jāprot sevi palutināt. “Ieskaties spogulī un pasaki: “Es šodien labi izskatos!”, uzdāvini sev kādu dāvaniņu,” iesaka Dr. Naumovs.
Ja māte jūtas laimīga, viņa šo enerģiju var aizsūtīt arī savam vīram, bērna tēvam. Mīlēt vīru nenozīmē veltīt mazāk laika bērnam, tā var izpausties sekundes simtdaļās. Saņemot mīlestību no sievietes, vīrietis var transformēt savu agresiju pozitīvā enerģijā. Bērns no mātes pārņem dvēselisku mīlestību, no tēva – fizisku, materiālu enerģiju. Pieaugot šādā vidē, bērns pārņem to kā stabilu vērtību. Ja māte mīlestību sniedz vispirms bērnam, nevis vīram, process ir ačgārns. Tieša, pārmērīga bērna mīlēšana ir kā cietums, bērns tiek turēts pavadiņā – varbūt briljanta, bet tomēr pavadiņā, no kuras agri vai vēlu viņš vēlēsies norauties, kas mēdz novest pie problēmām pusaudža vecumā.
Ģimenē neviens nav galvenais. Katram ir jābūt savā vietā. Ja vīrietis nespēj pieņemt mīlestību, viņš kļūst agresīvs. Tas nozīmē, ka viņš mēģinās mīlestību atņemt ar spēku, taču tādā veidā tas nav izdarāms.
Ja bērns ir agresīvs, viņš atspoguļo ģimenes situāciju, tas nozīmē, ka attiecības nav sakārtotas, kārtība ir izjukusi.
Dzīsim dusmas laukā!
No psiholoģijas viedokļa raugoties, lai atbrīvotu bērnu no agresijas, viņam ir jāmāca atslābināties un tikt vaļā no spriedzes. Kā atslābināšanās veidu psiholoģe Sanita Aišpure piedāvā vairākas relaksācijas metodes. Tās visas ir saistītas ar fiziski aktīvām spēlēm, kas palīdz bērnam izlādēties.
Fiziskā darbība atbrīvo prātu, bērns mazāk domā par to, kas satrauc un paaugstinātais tonuss samazinās, jo stress taustāmā veidā atstāj bērna ķermeni. Piemēram, spēle “Spilvenu kaujas”, kur ir nepieciešami mazi spilventiņi. Spēles dalībnieki met viens otram ar tiem, metienus pavadot ar kaujas saucieniem. Kliegšana ļoti labi samazina spriedzes līmeni. Spēlē “Klapējam putekļus!” katram dalībniekam izsniedz “visputekļainākiputekļaināko spilvenu”, kuru ir viņa pienākums kārtīgi izklapēt, sitot pa to ar rokām. Šajā gadījumā gan ļoti svarīgi ir mācīt, ka sist drīkst tikai nedzīvas lietas. Spilvenus vēl ļoti efektīvi var izmantot “Spilvenu futbolā” vai spēlē “Krītošais tornis”, kurā bērnam ar pēc iespējas lielākiem kaujas saucieniem ir jāsagrauj no spilveniem uzceltais tornis. Taču šādās spēlēs ir jāievēro vairākas lietas. Pirmkārt, svarīgi uzmanīt, lai spēles gaitā bērni nesāk viens otram darīt pāri. Otrkārt, ļoti nozīmīgas ir vecāku pozitīvās uzslavas, kas sniedz bērnam atgriezenisko saiti.
Bieži ir situācijas, kad bērns paliek pavisam agresīvs un izaicinošs brīžos, kad mājās atnāk ciemiņi, piemēram, pie mammas ciemojas draudzene. Bērnam rodas konkurence, jo vecāku uzmanība tiek sadalīta. Pirms tam mammai jāvienojas ar bērnu, ka katru dienu vai katru otro dienu būs “klusā stunda”, kuras laikā bērnam būs atļauts klusi spēlēties savā istabā, pa māju pārvietoties klusi, zīmēt, spēlēties, bet nedarīt neko aktīvu. Mamma tajā laikā varēs aprunāties un iedzert kafiju ar draudzeni. Bet vēlāk ir paredzēta “skaļā stunda”, kad bērns varēs lēkāt, klaigāt, skraidīt, mest kūleņus un tamlīdzīgi. Pēc šīs skaļās stundas bērns izjutīs milzīgu apmierinājumu un patīkamu nogurumu. Vienīgi nevajadzētu “skaļo stundu” organizēt tieši pirms gulētiešanas, jo tad bērns nevarēs nomierināties un mierīgi gulēt. Tāpat jāatceras, ka “klusās stundas” laikā vecākiem ir jāpaliek konsekventiem savās prasībās.
Lai “dusmas aizdzītu” lielākā bērnu grupiņā, piemēram, bērnudārzā, var izmantot šādu spēli: bērni apgulstas aplī uz zemes un katram ir ļauts dipināt ar pēdām pret zemi no visa spēka, sist ar dūrēm pa zemi un kliegt “dusmas prom!”. Tā turpinot vairākas minūtes. Pēc tam bērniem piedāvā apgulties uz muguras, atstatus no ķermeņa noliekot plaši izplestas rokas un kājas un fonā uzliekot mierīgu mūziku. Tā bērni, guļot ar aizvērtām acīm, nomierinās. Pieaugušais šajā pēdējā fāzē var radīt bērniem kādu vizuālu tēlu, piemēram, lūgt, lai bērni iedomājas mierīgu jūru, ka spīd saulīte un lido kaijas.
Ar vienu roku sodi, ar otru – mīli
Homeopāts Dr. Naumovs uzskata, ka dabā vīrietim un sievietei ir iedalītas noteiktas lomas. Tēvs ir tas, kas bērnu drīkst nosodīt, rāt, taču tajā pašā laikā viņam ir jāsniedz arī mīlestība, lai bērns saprastu, ka tēvs viņu rāj tāpēc, ka viņš viņu mīl, vēl tikai labu. Ja šo pratināšanas lomu uzņemas sieviete, tas nozīmē, ka viņa uzņemas vīra lomu. Ģimenēs, kur trūkst kāda no vecākiem, piemēram, vientuļās mātes gadījumā, sievietei ir jāuzņemas abas lomas. Māte iedarbojas uz bērnu tieši, bet tēvs iedarbojas caur māti. Ja māte saglabā jūtas pret šo cilvēku kā sava bērna tēvu, ne kā vīrieti, tad ģimenē attiecības ir normālas arī ar bērnu. Aizvainojums, dusmas tikai traucēs bērnam.
Ja bērns ir agresīvs, uzbudināts, homeopāts iesaka paspēlēties ar viņu. Piemēram, jūrmalā var atrast kādu akmeni, kas varētu būt durvis un mazu dzintariņu – atslēdziņu. Un tad šīs “durvis” var slēgt vaļā un skatīties, kas slēpjas iekšpusē. Vai tur ir niķi? Nu tad niķus vajag laist ārā! Vai tur kā veca tante iekšā slēpjas dusmas? Nu, nav taču patīkami, ka tāda iekšā slēpjas, vai ne? Laidīsim to ārā! Un šādā veidā spēlēšanās procesā bērns tiek nomierināts un uzbudinājums pamazām mazinās.
Ar pērienu neko nepanāksi
Ko darīt, ja bērnam uznāk pēkšņa, liela agresijas lēkme? Psihologi iesaka pirmkārt, novērst, pārtraukt agresiju, ja kādam no tā kļūst sāpīgi. Var mēģināt novērst uzmanību un pārslēgt to uz kaut ko citu. Vēl viens no variantiem ir atstāt dusmīgo bērnu vienu savā istabā un teikt: “Es redzu, ka tu tagad esi dusmīgs un gribi izlādēties, tu to vari darīt savā istabā, es būšu tepat aiz sienas un kad gribēsi, varēsi pie manis atgriezties!” Istabā nekādā gadījumā nedrīkst izslēgt gaismu vai aizvērt durvis, svarīgi, lai bērns redzētu, ka viņš nav pamests viens.
Šādās situācijās agresija kā pretreakcija nav pareizā rīcība. Tas, ka bērns tiks nopērts, neatrisinās situāciju. Fiziski sodi maz ko māca bērniem. Sitot mēs tikai parādām, ka taisnība ir tam, kam vairāk spēka! Reizēm mātes kā iedarbīgu izmanto pārsteiguma metodi – ja bērns pienāk un mammai iekož, viņa tūlīt viegli iekož pretī, lai bērns saprastu, ka mammai sāp tāpat kā viņam. Taču šo metodi nedrīkst izmantot regulāri un ir jākontrolē, vai tādējādi bērnam netiek nodarīts pāri.
Kā vēl viena no metodēm ir minama tā sauktā “ciešo skāvienu terapija”. Ja bērnam uznāk agresijas lēkme, to vajag cieši satvert un šādi turēt, līdz lēkme pāriet.
Vispārīgi ieteikumi vecākiem
Bērna agresivitāte var veidoties gan pēkšņi, kāda notikuma iespaidā, gan pamazām, uzkrājot problēmas. Vecākiem ir jāmēģina saprast, kur slēpjas agresijas iemesli un jāmēģina tos atrisināt. Svarīgi vecākiem pašiem kontrolēt savu rīcību attiecībā pret bērnu. Nekad nekritizējiet pašu bērnu, viņa personību (“Fui, cik tu esi slikts puika!”), bet gan viņa rīcību (“Tu nesmuki rīkojies!”).
Labāk ir nevis akcentēt bērna negatīvo, agresīvo rīcību (“Tu atkal biji nekaunīgs!”), bet pozitīvā veidā uzsvērt tās reizes, kad bērns ir uzvedies labi, piemēram, paslavējot viņu, ka šoreiz viņš nav sakāvies. Tas bērnu stimulēs vairāk kā pārmetumi. Svarīgi ir abiem vecākiem pieturēties pie vieniem audzināšanas principiem, lai nebūtu tā, ka viens aizliedz, bet otrs tūlīt pat atļauj, jo tad bērns var apjukt un kļūt par manipulatoru.
Neviens gadījums nav universāls, tāpēc katrā situācijā ir meklējami savi iemesli un skaidrojumi, savas problēmas, kuras ir jāatrod, lai varētu noteikt veidu, kā ar tām cīnīties. Bērna agresija ir pavisam normāla rīcība, taču tai noteikti ir jāpievērš uzmanība un jāmēģina rast risinājums. Ja jūtat, ka paši nespējat ar to tikt galā, meklējiet palīdzību pie speciālistiem, kuri spēs izanalizēt katru konkrēto gadījumu un palīdzēt visatbilstošākajā veidā.
Raksts tapis sadarbībā ar “Māmiņu Klubu” – TV raidījumu LTV 1 programmā, sestdienās plkst. 8:00. “Māmiņu Klubs” šobrīd ir kas vairāk nekā TV raidījums. Tas ir virtuāls klubs, kas apvieno ap 2500 māmiņu no visas Latvijas (un arī ārvalstīs dzīvojošās, latviski runājošās mammas). Noskaties raidījumus arī www.maminuklubs.lv.
Taču ar psiholoģi S. Aišpuri varat sazināties, rakstot - psihologs@maminas.lv.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!