Foto: Luca Cinacchio
Katram dzīvē ir gadījies atteikties. No smēķēšanas, no barojoša ēdiena, no brīvā laika un no materiāliem labumiem – visbiežāk par labu sev un tuviem cilvēkiem. Pastāv uzskats, ka tas, ko nav iespējams izmērīt un sajust ar piecām maņām, neeksistē.
Rodas iespaids, ka realitāte ir tikai materiālā pasaule un viss griežas tikai ap to. Tātad dzīvojam materiālā pasaulē, tērējam un pelnām naudu, lai iegādātos lietas, kuras, šķiet, mums ir ļoti nepieciešamas. Taču nereti ir nācies dzirdēt frāzi, ka laimīgs cilvēks ir tāds, kurš ir apmierināts ar sevi, ar to, ko dara. Diemžēl nelaimīgi ir arī tie, kuriem nav vairs ko gribēt, jo materiālā labklājība ir sasniegusi saprātīgu robežu.

Iemācīt dvēselei smaidīt jeb atrast dzīves jēgas saknes cilvēki, izcilas un gluži vienkāršas personības centušās visā cilvēces pastāvēšanas vēsturē. Dzīves jēgu un dvēseles piepildījumu senatnē mēdza meklēt un atrast visdažādākajās reliģijās. Šo nolūku īstenošanai veidoja klosterus jeb “paradīzes vārtus”, kur pasaulīgais drosmīgi sadevās rokās ar garīgo.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit