Garīgas dzīves meklējumos starp klosteru sienām  (7)

Iemācīt dvēselei smaidīt jeb atrast dzīves jēgas saknes cilvēki, izcilas un gluži vienkāršas personības centušās visā cilvēces pastāvēšanas vēsturē. Dzīves jēgu un dvēseles piepildījumu senatnē mēdza meklēt un atrast visdažādākajās reliģijās. Šo nolūku īstenošanai veidoja klosterus jeb “paradīzes vārtus”, kur pasaulīgais drosmīgi sadevās rokās ar garīgo.

Vai Latvijā ir klosteri

Latvijā darbojas vairāki pareizticīgo klosteri, tai skaitā Jēkabpilī, Rīgā, Jelgavas rajonā, Valgundē un katoļu klosteris Viļānos. Interesanti fakti atrodami par Aglonas klosteri, ko 1699. gadā nodibināja dominikāņu mūki. Diemžēl 19. gs. to slēdz un pārbūvē par soda izciešanas vietu katoļu garīdzniekiem. Sv. Trijādības Sergija sieviešu klosteris un tā filiāle, šķiet, ir vislielākais pareizticīgo klosteris Latvijā.

Tā sauktā Valgundes klostera jeb Apskaidrošanas tuksneša vēsture meklējama 1899. gadā, kad pēc divu gadu ilgas būvniecības to iesvētīja. Vēlāk sekoja klostera saimnieciskais uzplaukums, taču I un II pasaules kara laikā tas piedzīvoja grūtus brīžus un turpināja savu darbību ar vietējo iedzīvotāju aktīvu atbalstu. Pēc kara tā teritorijā ierīkoja kritušo vācu karavīru kapus, kurus apkopj māsas.

Dzīve kā lūgšana viduslaikos un šodien

Klosteru pirmsākumi meklējami ap 251.-356. gadu pirms mūsu ēras kā funkcionējošas eremītu kolonijas, kurās strādāja un dzīvoja cilvēki, kuri vēlējās kalpot Dievam, atsakoties no pasaulīgiem labumiem. Dzīve klosteros noritēja pēc likumiem, kas bija kopīgi visai mūku apvienībai. Vēstures gaitā šīs apvienības pilnveidoja gan savu dzīvesveidu, gan likumus, kuru pamatā nemainīgi bija un palika darbs kā dzīves organizēšanas pamats un kalpošana Dievam. Klosteru saimnieciskā darbība un iekšējā pārvalde bija tik labi attīstītas, ka daudzkārt bija piemērs apkārtējai sabiedrībai, tādējādi uzsverot, ka klosteris ir lielisks paraugs pilnvērtīgākai un labāk organizētai pasaulīgai dzīvei.

Braši soļojot garām Sv. Trīsvienības sieviešu klosterim Rīgā, varbūt pat nenojaušam, ka aiz augstā pelēcīgā cara Pētera I laikos būvētā žoga plešas cita pasaule ar saviem likumiem un ikdienu, par kuru nezinām neko. Par grūtu, bet Dievam nepieciešamu darbu vien atgādina izsalkušo bezpajumtnieku rinda, kuru dažādu izmēru un materiālu trauki žvadz pa gabalu. Viņi nāk, jo zina, ka pabaros un ļaus doties tālāk, nevis nozākās un aizdzīs. Par darbu liecina pie vārtiem nolikta mučele ar sveču vasku, kuru acīgākie bērni pagūst izmantot, iemērcot biezajā, karstajā masā roku, lai darinātu vaska cimdu. Un tā tas bijis no laika gala. Mūki un mūķenes ir darījuši darbu, kas nekad nav bijis pašmērķis. Darbs viņu izpratnē ir Dievam tīkama nodarbe, ko nedrīkst darīt sarunājoties. Ir jālūdz Dievs. Varbūt tāpēc, atnesot mājās svecīti, kura nopirkta baznīcā, var sajust tās spēku un sadzirdēt lūgšanu, kas skaitīta tai mirklī un vietā.

Ieeja tikai lakatā un svārkos

Nostājoties iepretim ziņkāro skatieniem labi noslēptajam klostera žogam, jūtos savādi, tomēr atceros senu mūku dzīves kārtības nolikumu:
“Nevienam nedrīkst darīt to, ko negribētu, lai izdara tev;
Pašam sevi noliegt, lai kalpotu Kristum;
Miesu disciplinēt;
Jutekliskos priekus nepiekopt;
Mīlēt gavēni;
Nabagos paēdināt;
Kailos apģērbt;
Nebūt lepnam;
Ļaunumu neatdarīt ar ļaunumu.”

Tas iedrošina, kaut arī neesmu ģērbusies pēc pareizticīgo ieražām – svārkos un lakatiņā. Lakats sedz tikai manus matus. Gaisā virmo svaidāmās smaržvielas, un pārņem neparasts miers un klusums.

Klostera izkārtojums ir gandrīz kā no vēstures grāmatām. Pa vidu slejas dievnams, bet apkārt pa perimetru izkārtoti guļbaļķu namiņi un mūra ēkas. Labajā pusē nedaudz drūmi plešas kritušo vācu karavīru kapsēta. Daudzviet, nodevušās klusā lūgšanā, ar ikdienas darbiem nodarbojas mūķenes. Šķiet, tik vienkāršu nodarbi kā nokritušo lapu grābšanu veic koncentrējoties un bez steigas. Nevienam nekur nav jāsteidzas. Tikai man. Uzrunāju darbā iegrimušās māsas, lai noskaidrotu, kur var satikt vecāko māsu, un kā pa stafeti tieku nogādāta pie baltas ķieģeļu ēkas. Ir jāuzgaida. Pēc brīža uz sliekšņa parādās sieviete, līdzīgi kā pārējās tērpta melnās drānās, tieku aicināta iekšā uz pārrunu telpu.

Māja sastāv no daudzām istabām vai kambarīšiem, bet pārrunu telpa patiesi liecina, ka vietā, kur atrodos, materiālās vērtības un ērtības šeit ir maznozīmīgas. Jūtos mazliet muļķīgi ar sagatavotajiem jautājumiem dialogam, jo, uzzinot, ka grasos intervēt māsu, viņa žigli attrauc, ka diemžēl bez augstākās garīdzniecības svētības nedrīkst sniegt interviju, vien piebilstot, ka mūķenes tiešām dzīvojot garīgi. Man top skaidrs, ka atbildes uz jautājumiem jāatrod pašai klosterī.

Bez personiskās mantas, mežģīnēm un kārdinājuma

Mūķeņu dzīvesveida pamatā ir darbs un lūgšanas. Iespējams, katrā klosterī šī kārtība ir citāda, tomēr, gadu simtiem iedibināta, tā paliek nemainīga, to iedibinājis Svētais Benedikts 529. gadā. Rīts klosterī sākas ar lūgšanu, kura katram mūkam vai mūķenei ir ļoti būtiska, jo tieši ar rīta lūgšanu norit pirmā ikdienas tikšanās ar To Kungu. Turpmākās dienas laikā mūķenes skaita lūgšanas septiņas reizes, pēdējā – pateicības lūgšana izskan pusnaktī.

Ikdienas kārtībā ietilpst vienādu drānu valkāšana. Melnas plandošas drānas vēsturiski ir simbolizējušas eņģeļa spārnus, taču patiesībā platais tērps jāvalkā, lai neļautu izcelties ķermeņa formām. Mūķenēm personisko mantu un iedzīves nav, ja neskaita higiēnas priekšmetus, apģērbu, svētos rakstus un reliģijas atribūtiku. Saimnieciskos pienākumus mūķenes pilda tādā kārtībā, kā viņas dzīvo, sadalītas pa ēkām. Tajos ietilpst ne tikai darbi, kas nepieciešami izdzīvošanai – malkas gādāšana, lopkopība, dārzeņu audzēšana un novākšana, klostera teritorijas sakopšana, bet arī izšūšana, sveču liešana un dievmaizīšu gatavošana.

Volgundes klosterī šobrīd dzīvo ap 70 māsu. Tiesa gan, padomju laikā klosterī uzturējās daudz svētceļnieku no Krievijas, taču viņu ir kļuvis mazāk sakarā ar vīzu režīmu ieviešanu ar Krieviju 1991. gadā. Jāpiebilst, ka Valgundes klosterī katru dienu pabaro aptuveni 300 izsalkušo. Arī tas ir mūķeņu bezatlīdzības pienākums.

Klostera sadzīves noteikumi viduslaikos ir bijuši bargāki, pat cietsirdīgi, taču šodien drosme iet klosterī un māksla atteikties piemīt retajam, un tauta vairs neizvirza prasības, lai klosteris būtu tas pats, kas Kristus. Sabiedrība ir kļuvusi izglītotāka un... vienaldzīgāka. Diena klosterī beidzas ar lūgšanu un miegu, un senās paražas vēsta, ka mūka aizmigšana pirms noteiktā laika bija liels pārkāpums, bargā klostera disciplīna viduslaikos paredzēja, ka šādam pārkāpējam bija jāklaiņo pa klosteri ar laternu rokās tik ilgi, kamēr viņš atrada vēl vienu guļošu mūku. Daudzi stingrie uzvedības noteikumi klosteros bija ieviesti, pamatojoties uz smieklīgi vienkāršo patiesību, ka arī mūki ir cilvēki. Tāpēc arī mūsdienās mūķenes nedrīkst patvaļīgi iziet no klostera teritorijas un darīt daudzas citas lietas, kas spēj izraisīt pasaulīgu kārdinājumu.

Lai kļūtu par mūķeni, nepietiek tikai ar nodomu

Dažādas reliģijas un konfesijas izvirza savus noteikumus, lai cilvēku varētu iesvētīt mūka vai mūķenes kārtā. Reliģiskā pārliecība, motivācija, ģimenes stāvoklis, vecums un materiālais stāvoklis, ņemot vērā, ka iesvētāmajiem nedrīkst piederēt nekas, ir noteicoši ceļā uz kalpošanu Dievam un dzīvošanu klosterī.

Viduslaikos eremītus, askētus un svētos mocekļus vērtēja šādi: pirmā svētuma pakāpe saistīta ar nevainību no dzimšanas, otrā – no kristībām, trešā – pēc atteikšanās no dzimumdziņas pēc pirmās laulības. Bieži vien par iemeslu iešanai klosterī var būt reliģiskais fanātisms, nereti tā var būt neveiksmīga ģimenes dzīve, arī bēgšana no realitātes, taču noteikumi un prasības visiem gribētājiem ir vienādi. Mūķenes, jautātas par viņu pagātni un iemeslu, kāpēc spērušas tieši šādu soli, klusē. Nav pieņemts runāt par dzīvi pirms iesvētībām, jo, kļūstot par mūķeni, sieviete iegūst citu vārdu atbilstīgi noteiktajā reliģijā kanonizētajiem personu īpašvārdiem.

Klosteri vienmēr ir atvērti tiem, kuriem nepieciešams mierinājums vai palīdzība iespēju robežās. Mūķenes mēdz teikt, ka cilvēku, kura vajadzības atsūtījušas viņu uz klosteri, ir sūtījis pats Dievs. Arī mūsdienās, iepriekš piesakoties, ir iespējams neilgu laiku pavadīt klosterī, lai mācītos saklausīt Dievu sevī.

Pārpilnība – lieliski apstākļi, lai mācītos atsacīties

Svēto vēsture aizsākās ar mocekļu kultu. Varbūt tāpēc, ka tālajos viduslaikos nebija īsti no kā atsacīties, jo toreiz nebija lielveikalu un ērtību, pēc kurām tiekties? Varbūt tāpēc, lai meklētu patvērumu no grūtās un pelēcīgās sadzīves? Diezin vai, jo būt par mocekli nozīmēja dzīvot neciešamos apstākļos, ļaut sevi iemūrēt un barot pa spraugu, šaustīt miesu un vēl visādi savādi izdarīties. Kādēļ gan? Tas, šķiet, ir milzīgs upuris jebkura laikmeta izpratnē. Aizbraukt uz klosteri un pavērot dzīvi tur būtu vērts, lai, ieejot lielveikalā, padomātu, kāpēc sapērkam pilnus grozus tā, ko mums patiesībā nevajag. Vismaz vienu reizi atteikties atteikšanās pēc, lai tuvotos garīgajam, kas snauž mūsos.

Kāds gan ir cēlonis un priekšnosacījumi cilvēka smaidam, prieka asarām un laimei? Materiāli labumi mums sniedz īslaicīgu, gaistošu prieku. Ja sievietei gandarījumu sagādātu tikai jauniegādātas drēbes un skaistas lietiņas, tad, lai nodzīvotu prieka pilnu dzīvi, būtu vajadzīga ar šīm sakrātajām mantām piekrauta noliktava. Atbildes uz jautājumiem “Kāpēc esmu?”, “Ko daru šajā pasaulē?” katram no mums sniedz atšķirīgas atbildes. Noteikti tādas, kurām nav pilnīgi nekāda sakara ar materiālām lietām. Jo nezin vai cilvēks savas dzīves norietā par nodzīvotās dzīves stūrakmeni dēvēs beidzot izpirkto dzīvokli vai papildināto bankas kontu. Dzīvojam materiālismā, tomēr intuitīvi zinām, ka dvēselei vajadzīgs garīgs piepildījums.

Fakti

Viedokļi

Ingrida Indāne, psiholoģe

Kad cilvēks aiziet klosterī?

Aiziet klosterī var ikviens, bet tur palikt un kalpot – tikai īsti ticīgs cilvēks. Aiziešanas iemesli var būt visdažādākie. Sākot no bēgšanas no laicīgās dzīves problēmām, beidzot ar patiesu aicinājumu. Ja uzzinām, ka jauna meitene, kura tikko sasniegusi pilngadību, paziņo, ka nolēmusi doties klosterī, pirmā reakcija parasti ir neizpratne, nožēla vai nosodījums. Un tā pārsvarā ir pamatota, jo cilvēks, kurš vēl nav pat īsti uzsācis iepazīt ne sevi, ne daudzveidīgo garīgo un materiālo iespēju pasauli, psiholoģiski nav gatavs atsacīties. Nevar atteikties no tā, ko nepazīst. Tāpēc visbiežāk tā ir vai nu bēgšana no nelaimīgas mīlestības vai jaunības maksimālisma iezīme – par katru cenu pierādīt, ka esmu savādāks (gudrāks, interesantāks, drosmīgāks) nekā citi. Šī tieksme gan nav apzināta, tāpēc par to ir grūti strīdēties ar jaunieti, kurš izdarījis šādu izvēli. Tomēr katram likumam ir izņēmumi, tāpēc nekad nevaram nekļūdīgi zināt, ka šis aicinājums tiešām nav patiess. Tāpēc klosterī jānodzīvo vairāki gadi, līdz tiek dots galējais solījums kalpot uz mūžu.

Iemesli ir citi, ja klosterī nolēmis iet cilvēks brieduma gados – kad dzīve ir daudzmaz iepazīta un materiālās pasaules labumi vairs nesniedz gandarījumu. Jāņem vērā, ka laicīgā dzīve ir pakļauta aizvien lielākām un neparedzamākām pārmaiņām, kas rada neapmierinātību un aizvien pieaugošu stresu. Turpretim klostera vide, kaut arī tur dominē stingri likumi, ir salīdzinoši nemainīga. Ja tā ir cilvēka paša apzināta izvēle, tad šo likumu ievērošana vairs nesagādā tādas grūtības, kādas rodas, ja likumus uzspiež, turklāt viņš vairs nav pakļauts laicīgās pasaules sociālo problēmu karuselim. Arī šādu rīcību var uzskatīt par bēgšanu, tāpēc ļoti nozīmīga ir patiesā motivācija. Lai kalpotu un dzīvotu garīgi piesātinātu dzīvi, nav jākļūst par mūku vai mūķeni, to var darīt arī laicīgajā pasaulē, kaut arī šāda veida pašizteikšanās mūsdienu patērētāju sabiedrībā nebūt nav viegla, turpretim klosterī iespējams veltīt maksimāli daudz laika lūgšanām, meditācijām, altruismam un sevis pilnveidošanai. Tomēr klosteris, manuprāt, ir vieta, kur, pirmkārt, saglabā attiecīgās konfesijas tradīcijas un garīgās vērtības. Ja cilvēks ir pārliecināts, ka tieši tā ir viņa misija šajā dzīvē, tad, aizejot klosterī, viņš ir izdarījis pareizo izvēli.

Vai garīgā un materiālā dzīve var pastāvēt viena bez otras?

Tai laikā, ko saucam par dzīvi – nevar. Kamēr vien mūsu materiālais ķermenis ir mūsu gara un dvēseles mājvieta, tie vienmēr būs savstarpēji saistīti. Pat tad, ja cilvēks sasniedzis tādu garīgās attīstības līmeni, kad pilnībā kontrolē un pārvalda savu ķermeni, tam tomēr ir noteiktas funkcijas un materiālas prasības, kamēr vien tas eksistē. Nav viegli sabalansēt šīs garīgās un materiālās vajadzības, bet varbūt tieši tāpēc cilvēkam ir dots fiziskais ķermenis, lai viņa gars iemācītos ar to sadzīvot. Aizejot klosterī, šo uzdevumu praktiski atvieglo, jo par indivīda izdzīvošanas funkcijām rūpējas labi organizēta sistēma.

Kur, tavuprāt, rodama cilvēka laime?

Daudzi tautas pasaku varoņi dodas pasaulē laimi meklēt. Atrod, atgriežas mājās, un ar to pasaka beidzas. Arī mēs iedomājamies, ka, sapelnot daudz naudas vai iegūstot cilvēkus, kurus mīlam, būsim laimīgi, un, kad tas notiek – “pasaka” beidzas. Cilvēki pārsvarā koncentrējas uz kādu ārēju rezultātu, ko sasniedzot, cer būt laimīgi. Šādā veidā labākajā gadījumā varam izjust vienīgi īsus laimes vai baudas mirkļus. Piemēram, cilvēks ilgus gadus sapņo par jaunu automašīnu un tad beidzot to iegādājas vai pat laimē loterijā. Iesākumā viņš izjūt lielu emocionālu pacēlumu, visiem stāsta, kāds ir laimīgs, tomēr ikdiena un pārējie dzīves notikumi ātri vien laimes izjūtu aizēno. Maksimālu baudu iespējams sasniegt orgasma brīdī ar mīļoto cilvēku, bet šīs izjūtas pagaist vēl ātrāk. Tomēr tā ir vērtīga pieredze, kādas “virsotnes” cilvēks vispār ir spējīgs sasniegt.

Manuprāt, pastāvīga laime meklējama tieši procesā, paša cilvēka dzīves gaitā. Ja šis process ir harmonisks, atbilstīgs cilvēka spējām un vajadzībām, viņš var justies laimīgs. Kā to panākt? Mana laimes formula ir: veselība (spēks, fiziskā un garīgā enerģija) + gudrība (zināšanas, kas patiesi ir vajadzīgs un kā panākt iecerēto, arī “sirds gudrība”) + mīlestība (spēja mīlestību gan dot, gan ņemt). Ja kāda no šiem trim aspektiem pietrūkst vai tas ir salīdzinoši vājš, tas jāpilnveido.

Katrīna Aņikeviča, audzina meitu

Ir tāds teiciens, ka nauda nedara laimīgus, taču tā spēj ļoti nomierināt. Tā arī es uztveru materiālās vērtības. Proti, ar naudu vien man nepietiek, lai būtu laimīga. Taču neuzdrošinos apgalvot, ka spētu gūt no dzīves jelkādu baudījumu, ja būtu jādzīvo pastāvīgās materiālās grūtībās.

Man šķiet, ka garīgajām vērtībām pilnvērtīgi vari pievērsties tad, kad ģimenē visi ir paēduši, apģērbti un siltumā. Tad tevī ir tāds miers. Tas ne tikai ļauj, bet pat veicina domāt ārpus pasaulīgām vērtībām. Iespējams, cilvēki šodien pārāk daudz domā par materiālām vērtībām. Taču šodienas apstākļos tur neko nenormālu nesaskatu.

Cilvēkiem ir pārāk daudz dažādu problēmu, kas saistītas tieši ar naudas trūkumu. Savukārt, ja cilvēks nespēj pilnvērtīgi nodrošināt sevi un savus tuvākos, viņam garīgās vērtības vienkārši nonāk otrajā plānā. Tās nekur nepazūd. Tāpēc cilvēks nepārstāj mīlēt savus mīļos, viņš vienkārši nosaka sev prioritātes – sākumā iešu un nopelnīšu naudu, tad kopā ar ģimeni baudīsim viens otra tuvumu un pavadīsim jauki laiku, domājot par garīgām vērtībām. ...un esmu pārliecināta, ka būtībā šādā situācijā garīgās vērtības kļūst primārās, jo cilvēks iet un cīnās, lai nodrošinātu labklājību ne tikai sev.