Kā veidojas bērna seksualitāte  (16)

Pirmais gads – SAJŪTI PASAULI!

Jau pavisam mazs bērniņš, tikko dzimis, sāk nopietnu pasaules izpētes procesu. Pirmā saskare ar apkārtējo vidi, mammu un tēti notiek ar viņa ķermeņa, ādas palīdzību. Lai arī bērns vēl ir pavisam mazs, šī pirmā pieredze būtiski ietekmē to, kā cilvēks jūtas jau pieaudzis, kā veidojas viņa seksuālās sajūtas. No tā ir atkarīgi tādi jautājumi kā, piemēram, vai kaunos no sava ķermeņa. Vai zinu, kurā vietā pieskārieni ir īpaši patīkami un kur tos nevēlos. Vai varu pateikt, kādus pieskārienus vēlos saņemt un noraidīt nevēlamos.

Bērnībā piedzīvotais liek pamatus cilvēka rīcībai jau pieaugušā vecumā. Tas var izpausties, piemēram, veidā, kā māte izturas pret savu bērnu. Atkarībā no tā, kāda pieredze šai sievietei bijusi bērnībā, tā arī veidosies viņas attieksme pret bērnu. Tas attiecas uz tādiem jautājumiem kā bērna barošana un apkopšana – vai drīkstu izstrādāt pats savu ritmu? Vai pietiekami ilga un apmierinoša ir ādas saskare ar vecākiem? Vai bērna apkopšana notiek ātri un mehāniski, vai ļaujot mazajam izjust notiekošo?

Mēdz teikt, ka bērns pasauli iepazīst caur muti. Tā ir taisnība, īpaši vecumā līdz gadam. Mute – tā ir pirmais būtiskais baudas avots. Ar muti bērns uzņem sev tik nepieciešamo barību. Vienlaikus ēšana ir arī brīdis, lai būtu tuvībā ar otru un mīļotos. Arī mammai šai laikā būtiskas ir patīkamas sajūtas, kas pasaka bērnam, ka otram ir patīkami būt tuvās ķermeniskās attiecībās ar viņu, viņš ir mīlēts. Bērns jau tādā vecumā to izjūt. Visas lietas, kas tiek paņemtas rokās, beigu beigās nonāk arī bērniņa mutē – tiek pakošļātas un nogaršotas. Tā bērns dabiskā veidā iepazīst savu apkārtējo vidi.

Šai vecumā būtiska ir iespēja izjust savu ķermeni kailu un neierobežoti izzināt to aptaustot. Iespējams, tas var raisīt vecākos apjukumu par pirmajām seksuālajām izpausmēm un seksuālo jūtu demonstrāciju, taču par to nav vajadzības uztraukties. Bērnam ir jāļauj izbaudīt ziņkāri un prieku par šīm jaunajām sajūtām, ļaut viņam koncentrēties uz eksperimentiem, jo tas būtiski ietekmē ķermeņa tēla veidošanos. Vienlaikus notiek arī vecāku ķermeņa izpēte. Ja bērns vēlas aptaustīt vecāku augumus, piemēram, mammas krūtis, vēlams to nepārtraukt un ļaut, ja vien netiek pārkāptas pašu vecāku iekšējās robežas. Ja pieaugušajam tas liekas nepatīkami, tad tas ir jāpārtrauc, jo bērns izjūt šīs vecāku emocijas.

Pieskārieniem ir abpusēja nozīme: tie tuvina vecāku attiecības ar bērnu un vienlaikus ar tiem parāda bērnam vecāku pieķeršanos viņam, prieku par kopā būšanu, vēlmi iepriecināt mazo ar viņam tīkamiem pieskārieniem. Taču pieskārieniem ir jāapzinās noteiktas robežas. Ja pieaugušais pamana, ka pieskārieni bērnam ļauj pašam rast mierinājumu vai arī tādējādi tiek gūts seksuālais uzbudinājums vai apmierinājums, tad nekavējoties tas jāpārtrauc. Vecākiem ir jāuzņemas atbildība par ķermeņa saskari ar bērnu, kam jāatbilst bērna vajadzībām, nevis otrādi!

Otrais gads – DZIMUMPIEDERĪBAS APZINĀŠANĀS

Dzīves otrajā gadā bērns jau sāk vairāk apzināties savu ķermeni, arvien vairāk tiek apzināti atklāti dzimumorgāni. Sākotnēji mazulis izpēta, kāds tas viss ir, pamazām arī atklājot, ka tas sniedz patīkamas sajūtas. Bērns var sākt apzināti sevi aptaustīt, reizēm pat var ievērot uzbudinājuma pazīmes – apmierinājuma izteiksmi sejā, sarkšanu, strauju elpu, svīšanu, zēniem arī erekciju. Vienlaikus pieaug arī viņa interese par vecāku dzimumorgāniem, viņš sāk ievērot atšķirības, piefiksē, kādas tās ir. Rodas mazā interese par savām un vecāku izvades funkcijām, viņam gribas aptaustīt, redzēt, kā tas notiek. Otrā dzīves gada otrajā pusē parasti rodas apziņa par savu dzimumpiederību jeb seksuālo identitāti. Bērns sāk pieskaitīt sevi pie viena no dzimumiem, bieži šo apziņu mēdz lepni demonstrēt, iespējams, pat rādot citiem savus dzimumorgānus. Tas, ka bērns ir meitene vai puika, šai vecumā viņam ir nozīmīgs atklājums. Saistībā ar valodas attīstību bērns atrod arī pareizo apzīmējumu dzimumorgāniem un izvades funkcijām. Apzinoties savu dzimumu, viņš piešķir vērību dzimumorgāniem, tāpēc būtiski, lai meitenei neteiktu, ka viņai “nav dzimumlocekļa”, bet gan, ka viņai ir ārēji mazāk redzami dzimumorgāni, kas tāpēc nav mazāk vērtīgi.

Liela loma ir tam, kādu paraugu vecāki sniedz attiecībā uz dzimumu identifikāciju. Meitenes vēro mammu, kā tas ir - būt sievietei. Ja viņa redz, ka mammai savs ķermenis patīk, viņai ir prieks par savu seksualitāti, viņa ir lepna par to, kas viņām abām ir kopīgs kā sievietēm, tad arī bērnā rodas pozitīva attieksme pret savu ķermeni. Tieši tāpat ir ar puikām un tēviem. Bērnu noteikti nedrīkst kavēt viņa vēlmē skatīties un vērot pieaugušos. Tēvs savukārt ar savu uzvedību apstiprina, ka viņš savas meitas sievišķību pamana un akceptē. Puika savu apstiprinājumu tam, ka ir puika, saņem uzreiz saistībā ar skaidri redzamiem dzimumorgāniem, meitenēm šo apstiprinājumu būtiski ir papildināt citos veidos.

Vecākos izbrīnu un pārsteigumu var radīt novērotā pašstimulācija (dažiem bērniem tā iespējama no 17 mēnešu vecuma), kas var, iespējams, pat sasniegt orgasmu. Tieši līdzība ar pieauguša cilvēka seksualitāti šai brīdī bieži liek vecākiem uztraukties, taču satraukumam nav pamata. Šādas darbības nav jāmēģina pārtraukt. Bērns ir dabiskā veidā tendēts uz patīkamām sajūtām. Visi viņa centieni ir orientēti uz to, lai piedzīvotu patīkamo un izvairītos no nepatīkamā. Ja mazulis ir apzinājies, ka, aptaustot savu ķermeni, viņš var tādas gūt, tad tā arī dara. Veselīgas attīstības izpausme – izmantot iespēju sagādāt sev patīkamas sajūtas, pie tam vēl neatkarīgi no vecākiem, no kuriem citādi bērns ir ļoti atkarīgs. Vecāku reakcijai uz šādām darbībām noteikti nevajadzētu būt nosodošai, tādai, kas pasaka, ka šādas sajūtas ir kas slikts, kas tāds, ko labāk nepiedzīvot, kas tāds, no kā jākaunas.

Pašapmierināšanās puikām un meitenēm ir atšķirīga, kas saistāma ar viņu ķermeņu atšķirībām. Meitenes nereti ņem palīgā priekšmetus, kas nozīmē pašsavainošanās risku. Ja vecāki kaut ko tādu pamana, noteikti ir jāpiedāvā kādi alternatīvi varianti. Bērnam ir saprotoši un mierīgi jāstāsta, ka ar dažādiem priekšmetiem viņš sevi var savainot, iesakot labāk sevi aptaustīt ar rociņām.

Otrajā dzīves gadā tipiska ir “izrādīšanās” atkailinoties, kas var notikt arī neatbilstīgā laikā un vietā. Tādējādi bērns izrāda lepnumu par savu ķermeni, savām specifiskajām dzimumpazīmēm. Šis periods parasti beidzas ātri, īpaši, ja ātri izdodas saņemt apkārtējo atzīšanu.

Trešais gads – VĒLMJU APZINĀŠANĀS

Sasniedzot trīs gadu vecumu, izteikta ir novērošana, mācīšanās un atdarināšana. Bērns spēj atšķirt tipisku dzimumuzvedību un to atdarināt. Reizēm viņš mēdz variēt starp abu dzimumu lomām, jo tas liekas interesanti – zēni var vilkt mammas kleitas un augstpapēžu kurpes un tamlīdzīgi. Šādi gadījumi ir pilnīgi normāli, tie nenorāda uz kādām novirzēm.

Svarīgi, lai bērna vēlmes dzirdētu un ņemtu vērā. Ja tā nenotiek, vēlāk cilvēkam ir grūti izteikt savas vēlmes un vajadzības citiem, kas ļoti būtiski vēlāk ir partnerattiecību veidošanā. Svarīgi, lai mazais šai vecumā spētu noteikt, kas viņam ir pieņemams, un vajadzības gadījumā spētu pateikt “nē”. Īpaši tas attiecas uz pieskārieniem un maiguma izpausmēm. Ja bērns tā iekšēji jūtas un pieskārienus nevēlas, svarīgi, lai viņš spētu sevi pasargāt no seksuālas vardarbības un attiecībām, kas neatbilst viņa vēlmēm un vajadzībām.

Visparastākais vecāku pārkāpums ir mēģinājumi bērnam uzspiest maiguma izpausmes pret radiniekiem – “Nu, iedod bučiņu tantei!” vai “Tagad samīļo savu onkuli!” un tamlīdzīgi. Nedrīkst no bērna pieprasīt ķermeniski izrādīt ģimenē patiku, laipnību un pateicību. Tas attiecas uz bučām, apkampieniem, sēdēšanu klēpī. Neviens nedrīkst bērnam pieskarties, ja viņš pats to nevēlas! Bērns ir mazs un neaizsargāts, tāpēc vecākiem ir jākontrolē, kāda ir citu cilvēku uzvedība.

Trīs gadu vecumā bērns var sākt uzdot pieaugušajiem dažādus viņus mulsinošus jautājumus. Jāņem vērā, ka bērns, kurš ir pietiekami liels, lai kaut ko pajautātu, ir arī pietiekami liels, lai saņemtu atbildi. Tāpēc nav vērts izvairīties no atbildēm, jo mazais ir pelnījis tās saņemt.

Viens no izplatītākajiem vecāku jautājumiem ir, ko darīt, ja bērns viņus pārsteidzis intīmā brīdī? Psihologa padoms ir vispirms novērtēt, cik daudz viņš vispār ir redzējis. Ja tiešām ir paspējis ko novērot, vajag atklāti paskaidrot, kas notiek starp mammu un tēti. Nav nepieciešamības iegrimt tehniskos jautājumos par seksa norisi, tomēr jāstāsta bērnam, ka vecāki mīlējas – viņi mīl viens otru, viņiem vienam kopā ar otru ir ļoti labi un patīkami. Ja bērns jau ir vecāks, viņam var izskaidrot, kas tai brīdī notiek un ka no tā rodas bērni. Jo ātrāk bērns to zinās, jo mazāk pārpratumu radīsies. Kāpēc vecāki mīlējoties izdod tik dīvainas skaņas? Arī bērni dauzoties taču mēdz klaigāt un bļaustīties, tāpat ir ar vecākiem!

Ceturtais gads – EKSPERIMENTI AR ATTIECĪBĀM

Sasniedzot četru gadu vecumu, bērnam ir raksturīga kauna izjūta, sākotnēji tā ir tikai attiecībā pret pašu, vēlāk arī pret citiem. Viņš sāk respektēt citu cilvēku intimitāti, piemēram, neejot tualetē, kad tur kāds ir. Viņš var sākt kaunēties arī citu vietā. Īpaši raksturīgas izjūtas tās ir situācijās, kur ir atkailināšanās. Tas atkarīgs no pieredzes, kāda bērnam ir bijusi ģimenē un ar citiem cilvēkiem. Taču tas nenozīmē, ka kauna izjūta šai vecumā ir obligāta parādībā. Tās var arī nebūt – arī tas ir pilnīgi normāli. Pētījumi rāda, ka jaunākie bērni ģimenē kautrējas vairāk nekā vecākie. Izņēmumi ir gadījumā, ja bērniem ir liela gadu starpība.

Apmēram četru gadu vecumā bērni sāk veidot savas pirmās lielās draudzības. Viņi eksperimentē, kā tas vispār ir – draudzēties un ko tas no viņiem prasa. Reizēm vienas dienas laikā mīļākā draudzene var mainīties pret pilnīgi citu, kas vecumam ir pilnīgi atbilstīgi.

Īpašu ziņkāri bērnā sāk radīt citu ķermenis. Ja apkārtējo attieksme ir noliedzoša, tad jautājumi un ziņkāre nekļūst mazāki, bet gan slēptāki, saistoties ar vainas izjūtu, jo skaidrs, ka tas ir kaut kas ne tik vēlams, bet bērnam nav skaidrs, kāpēc.

Arī šai vecumā bērniem ir tieksme pašapmierināties, viņi to apgūst no saviem vienaudžiem, un šai periodā viņš var būt pilnīgi pārņemts ar savu jaunatklājumu. Vecākiem ir jāmāca, ka principā tas ir pieļaujami, taču ne katrā laikā un vietā, un ka cilvēkiem ir dažādas personīgās robežas, kas būtu jārespektē. Lai arī masturbācija šādā vecumā ir pilnīgi iespējama un normāla parādība, vecākiem tomēr vajadzētu pievērst uzmanību tam, kas notiek ap bērnu, lai izslēgtu iespējamību, ka viņš tiek pakļauts seksuālajai vardarbībai, kas diemžēl ir diezgan izplatīta.

Bērnā šai vecumā rodas patstāvības pazīmes. Vecākiem ir jāspēj respektēt viņa vēlmi, piemēram, mazgāties un ģērbties tā, lai neviens viņu nenovērotu. Tomēr tas nenozīmē, ka vecākiem būtu jāierobežo savas līdzšinējās tuvības izpausmes, tādas kā samīļošana. Ja bērns vēlas mazgāties viens, viņš to drīkst darīt, bet tas nenozīmē, ka tāpēc viņš ir mazāk mīļš un viņam citā laikā būtu jāpievērš mazāk uzmanības.

Piektais gads – PATSTĀVĪBAS PALIELINĀŠANĀS

Piecus gadus veciem bērniem raksturīgas ir ar ķermeni saistītas spēles, kā ārstu spēles, zēniem čurāšanas sacensības. Viņi vēlas savstarpēji līdzības un atšķirības atklāt ar precīzu apskati un daļēji arī pieskārieniem. Tiek izspēlētas arī dzimumlomas, spēlējot “dakteros” un “mājās”. Šajās spēlēs nevajag iejaukties, tomēr novilkt robežas, jo katram ir tiesības pateikt, kurā brīdī spēli viņš turpināt nevēlas. Tas māca bērniem respektēt citam citu.

Veidojas pirmās draudzības starp puikām un meitenēm, ko var pavadīt spēcīgas mīlestības jūtas. Draudzība ar tikpat dziļām jūtām var būt arī starp divām meitenēm un diviem puikām. Bērnus par to nedrīkst izsmiet, jo tas ir tikai veids, kas parāda, cik šīs attiecības ir svarīgas. Atcerieties – homoseksualitāti nevar iemācīties!

Šai vecumā bērns ir kļuvis pieaugušāks. Viņam vairs nevajag tik daudz aprūpes, iespējams, jāpārtrauc arī kādi iepriekšēji rituāli (piemēram, kopīga vannošanās). Īpaši noraidoši pret tuvām attiecībām var kļūt puikas. Bērni attālinās no vecākiem, tomēr nepieciešamība pēc maiguma un pieskārieniem saglabājas. Tos var aizstāt ar kopīgām spēlēm, dauzoties, peldoties u.c.

Sestais gads – PIEDERĪBA GRUPAI

Sešus gadus vecie var būt ļoti provocējoši ar seksuāli iekrāsotiem jokiem un apzīmējumiem, piemēram, saistībā ar fekālijām un urīnu. Bērns ātri apzinās, ka pieaugušos var ar kaut ko izaicināt, varbūt pat padarīt nedrošus, tādējādi viņš apzinās savu varu, ko pielietojot, piedzīvo īpaši kutelīgas izjūtas.

Kā vecākiem rīkoties? Galvenais ir reaģēt mierīgi! Nevajag izrādīt sašutumu vai nosodījumu, vienīgi, ja teicieni ir īpaši aizskaroši, kuru jēgu bērns nereti vēl neizprot, vajag mierīgi paskaidrot un lūgt tos nelietot. Jo mazāk jūs pievērsīsit tam uzmanību, jo ātrāk bērni to pārtrauks! Un vecākiem nevajag justies apkaunotiem, ja bērns to dara citu cilvēku klātbūtnē – šai vecumā tas ir pilnīgi normāli, tas nav nepareizas audzināšanas rezultāts. Tāpēc, ja kāds to nesaprot, tā ir šā cilvēka paša problēma.

Šai vecumā izteikta ir vēlme piederēt kādai grupai. Puikas grib draudzēties tikai ar puikām, meitenes ar meitenēm. Bērns var pēkšņi izrādīt interesi par lietām, kas līdz tam nemaz nav likušās saistošas. Viņam vēl nav pašapziņas, lai spētu atteikties no vēlmes pēc lietām, kas ir “visiem citiem”. Svarīgs ir bērna statuss grupā.

Viņš iemēģina dzimumlomas bieži vien stipri pārspīlētā veidā. Pastiprinās interese par žurnāliem, grāmatām, TV raidījumiem, kas domāti pieaugušajiem. Bērns no tā paņem tikai atsevišķas detaļas, saņem kādu nojausmu, taču pilnībā neizprot situāciju. Vecākiem tāpēc vajadzētu ar bērniem regulāri pārrunāt, ko viņš ir redzējis, dzirdējis, ko ar to saprot. Tādā veidā ir iespējams novērst aplamus priekšstatus.

Neatkarīgi no vecuma vecākiem mēdz rasties jautājums, kā bērniem mācīt saukt dzimumorgānus – vai izdomāt iesaukas, vai saukt īstajos vārdos? Nav svarīgi, kādu vārdu lieto to apzīmēšanai, par to ir jāvienojas ģimenē. Galvenais ir neatstāt šīs vietiņas pavisam bez vārda, tā, it kā to vispār nebūtu. Tā ir tikpat normāla ķermeņa sastāvdaļa kā rociņas, kājiņas un galva.

Bērnu seksualitātes apzināšanās ir tiešā veidā saistītā ar vecāku attieksmi pret sevi un bērnu. Daudzi vēstījumi saistībā ar seksualitāti tiek nodoti pastarpināti – ne vien tas, ko sakām, bet visa mūsu attieksme, ko paužam vai cenšamies slēpt, iespaido bērna priekšstatu un turpmāko spēju veidot veiksmīgas partnerattiecības. Svarīgi, lai vecāki būtu paši apmierināti ar savu ķermeni un attiecībām ģimenē, lai arī bērns varētu veidoties pilnvērtīgi.

Raksts tapis sadarbībā ar “Māmiņu klubu” – TV raidījumu LTV 1 programmā. “Māmiņu klubs” šobrīd ir kas vairāk nekā TV raidījums. Tas ir virtuāls klubs, kas apvieno ap 2300 māmiņu no visas Latvijas (un arī ārvalstīs dzīvojošās latviski runājošās mammas). Ieskaties www.maminuklubs.lv.