Kā rīkoties meitai, ja māte viņu atstumj?

Tagad it kā es esmu patstāvīga, tomēr emocionāli ilgojos pavadīt laiku ar māti, bet saprotu, ka sevi pazemoju, to darot. Kāpēc šodien man liekas, ka kaut kas jādara, ir sapnis, kurā redzēju, ka viņai ir vēzis. Par to es pat arī nešaubos, jo dzīvojot tik lielā nesaskaņā ar sevi un ļaujot sevi raustīt kā lelli, tas ir loģiski. Manas nesaskaņas ar patēviem vienmēr ir bijušas, tagad atskatoties, šķiet, viņi ir izjutuši manī pārākumu, un, savu gļēvumu apslāpējot, mani pazemojuši. To secināju, redzot, kā tagadējai mammas draugs, nespēj paciest manu enerģētisko pieeju dzīvei, vegānismu u.c., jo pats lieto alkoholu un uzskata, ka dzīvē galvenais uzdevums ir patērēt.

Par māti, jā, mums ir bijuši kopīgi uzskati par lietām, bet tiklīdz mammai parādās vīrietis, viņai nav pilnīgi nekādu uzskatu. Vēl arī domāju, ka māte manī saskata sievieti - konkurenti, lai gan viņa nav atklāti to teikusi man, bet ir uzbrukusi citām sievietēm. Kas man liekas nožēlojami, mēs neviens nevienam nepiederam un brīvība, manuprāt, ir augstākā vērtība.

Lūdzu, iesakiet, kā rīkoties, vai pārcērtot pilnīgi radniecības saiti (kura, manuprāt, jau tikusi pārcirsta, kopš man vairs nav 6 gadi), jeb joprojām uzbāzties ar saviem mīlestības apliecinājumiem mātei?

Patiesībā, šobrīd, kā vēl nekad iepriekš, spēju samierināties ar šo nastu, tomēr, uztraucos, zinu, ka viņai nepieciešama mana palīdzība, ne jau morāla, bet materiāla. Ko vispār nozīmē būt bez ģimenes, jo man nav arī tēva. Vai tas ir normāli - apbedīt dzīvos?

Paldies par atbildi.

Atbild psihoterapeits Dr. Andris Veselovskis:

Lai bērns izaugtu neatkarīgs, viņam ir nepieciešama mīlošu vecāku klātbūtne noteiktā daudzumā. Ja šīs klātbūtnes ir trūcis, tad bērns neapzināti tiecas pēc vecākiem, dažos gadījumos pat visu dzīvi, ar vēlmi saņemt pietrūkušo mīlestību, uzmanību, pozitīvu vērtējumu. Bērns tiecas pēc tā, ko viņa vecāki nespēj dot. Viņš cenšas būt labs vecāku acīs. Gaidīto vērtējumu nesaņem un cenšas atkal un atkal. Veidojas bezcerīga situācija. Veidojas atkarības saite.

Bieži bērni sāk domāt, ka nesaņem pozitīvu vērtējumu, jo ar viņiem kaut kas nav kārtībā. Attīstās vainas sajūta, kura neļauj turpmāk dzīvot priekš sevis. Taču problēmu patiesais iemesls ir vecāku nespēja dot mīlestību, uzmanību, rūpes.

“Ko vispār nozīmē būt bez ģimenes, jo man nav arī tēva?”

Būt bez ģimenes nozīmē just emocionālas ciešanas. Just emocionālas ciešanas par to, ka vecāku ir pietrūcis un trūkst tagad. Šīs ciešanas nevar mazināt, cenšoties tās neredzēt - tās atgriezīsies kādā slēptā veidā, piemēram, izpaužoties kā depresija. Vienīgais, ko var darīt šajā situācijā ir izsērot to, ka vecāku ir trūcis, izsērot to, ka viņu pietrūkst arī tagad. Ir jāsastopas ar vientuļa bērna sāpēm sevī, jāiepazīst tās un jāspēj tās izturēt, pieņemot situāciju tādu, kāda tā ir. Būtu labi, ja Jūs šīs sajūtas varētu izrunāt ar draugiem - ar cilvēkiem, kuri spēj Jūs pieņemt bez nosodījuma un kritikas.

Jums nevajadzētu vainot sevi par to, ka mātei iet grūti. Nevajadzētu vainot sevi arī par dusmām, kuras rodas pret māti. Ja vecāku rūpes ir nepietiekošas, tad parasti bērnos rodas dusmas. Un ir ļoti grūti sadzīvot ar pretrunīgām jūtām sevī - vēlmi palīdzēt un vēlmi aizcirst durvis. Bieži šādās situācijās cilvēkā dziļi iekšā cīnās divas ļoti spēcīgas un pretrunīgas jūtas - mīlestība un naids.

Tad, kad Jūs izsērosiet par to, kas ir trūcis no vecākiem, tad, kad negaidīsiet no mātes to, ko viņa nespēj dot, tad, kad pieņemsiet sevī tās jūtas, kas Jums ir, Jums kļūs vieglāk pieņemt lēmumus savā dzīvē.

Varbūt ir iespējams paņemt no vecākiem pozitīvo un neņemt negatīvo? Un varbūt ir iespējams pārgriezt nabassaiti, neaprokot dzīvos.

Ar cieņu, Dr. Andris Veselovskis.

Lasītāju ievērībai: Lai saņemtu speciālista e-konsultāciju, lūdzu, nosūti savu jautājumu uz e-pasta adresi: sieviete@delfi.lv. Redakcija patur tiesības rediģēt teksta garumu un pareizrakstību, kā arī saglabāt vēstules autora anonimitāti. Šiem ieteikumiem ir tikai izglītojošs nolūks, un tie nevar aizstāt speciālista konsultāciju klātienē.