Kā panākt, lai bērnam patiktu mācīties?

Mācības ir patīkama, interesanta nodarbošanās. Bērns tā jūt, un tā tas arī paliks, ja mēs šo sajūtu nesagrausim, bērnu pierunājot vai sodot.

Sāciet ar to, ka noskaidrojiet, cik daudz bērns prot. Ne visi bērni attīstās vienādi ātri. Tomēr visi attīstās, sākumā apgūstot vienkāršākas iemaņas un pakāpeniski pārejot pie arvien sarežģītākām.

Kad bērns laiku pa laikam zaudē interesi, un viņu kaut kas novērš no nodarbības, ieturiet pārtraukumu. Bērniem patīk mācīties. Ļaujiet viņiem atvilkt elpu, un viņu interese noteikti atjaunosies. Ja bērns novēršas nepārtraukti, iespējams, nodarbība ir pārāk gara, vai apgūstamais jautājums pārāk sarežģīts - jūsu bērna uztvere un pacietība nav tik tālu attīstījusies, bet labi, ka jūs to esat uzzinājuši. Tas jums dos iespējas atbilstoši piemēroties. Vislabākos panākumus gūsiet, izmantojot rotaļas, vingrinājumus un uzdevumus, kas izkopj tikai nedaudz sarežģītākas iemaņas par tām, ko viņš spēj patreiz.

Neviena kustību prasme vai sajūtu uztvere neattīstās pati no sevis. Tā pilnveidojas, ikdienā vingrinoties. Radiet apstākļus, kuros bērnam gribētos vingrināties. Vingrinājumu regulāra atkārtošana dos vislabākos rezultātus.

Bērns jābaro ar jaunām zināšanām tādā tempā, kādu nosaka viņa paša izsalkums. Tas izsaka visu. Nebēdājieties, ja viņš negrib mācīties tik, cik jūs esat iecerējuši. Lai cik maz arī bērns gribētu nodarboties, tas viņam dod vairākus labumus: attīsta uztveri, māca valodu, attīsta uzmanības noturību utt. Vislabākos panākumus gūsiet, ja spēsiet modināt bērna - es mēģinu, man sanāk, es varu - pašvērtības apziņu. Neveiksminiekam daudz kas neizdodas arī tāpēc, ka viņš nemitīgi iztēlojas, kāda būs notikumu gaita un sajūtas, kad viņam atkal neveiksies. Tādēļ viņš tā īsti nemaz necenšas. Veiksme viņu nekārdina, viņam trūkst tādas pieredzes. Ja jūs sakāt - re, kā tev neiznāca, tu atkal nedari pareizi - jūs nostiprināt bērna apziņā sajūtu, kā bija, kad neizdevās, un viņš vairs nevēlas mēģināt.

Labāk veiksies, ja jūs uzsvērsiet to, kas izdevās - tu ļoti jauki centies, un tas, un tas tev izdevās teicami, pamēģini vēlreiz, gan jau tev izdosies arī pārējais.

Sadaliet lielo šķērsli, kas biežāk ir vairāk garīgs šķērslis nekā fizisks, sīkos solīšos. Tas bērnu iedrošinās tos pārvarēt. Viņa ticība saviem spēkiem vairosies. Par katru šo mazo uzvaru esiet sajūsmā, jo patiesībā jebkura uzvara… pats vārds jau izsaka visu. Piemēram, mācot karāties riņķos, sākumā vienojieties, ka bērns pacels no zemes tikai vienu kāju. Kad viņš to ir droši apguvis, sakiet, ka viņš būtu liels malacis, ja atrautu no zemes uzreiz abas kājas. Sākumā, protams, tikai uz mazu, mazu mirklīti. Un sakiet, ka esat pilnīgi pārliecināti, ka viņš to spēj. Ja solījāt, ka priecāsieties, tad dariet tā, lai bērns redz. Tad sarunājiet, ka bērns noturēs gaisā kājas, kamēr jūs aizskaitiet līdz 3, 5 utt.

Jums pašiem ir jābūt patiesā sajūsmā par to, ko bērnam ierosināt apgūt. Te es gribu atgādināt pamācošo gadījumu ar Tomu Soijeru, kam reiz lika krāsot žogu. Citi puikas tai laikā sita bumbu, vai ko citu, es īsti neatceros, bet es atceros, ka Tomam žogu krāsot negribējās. Bet, kad draugi pienāca apjautāties, kā viņam iet, un, vai viņš negrib nākt spēlēt bumbu, viņš tiem paskaidroja, ka viņam uzticēts (neies jau citu priekšā izgāzties) ļoti, ļoti atbildīgs un tāpēc pagodinošs darbs, kāds bieži negadās. Un šīs runas sekas bija tādas, ka puikas, sapratuši, cik vienreizēju iespēju var palaist garām, pēc mirkļa jau stāvēja rindā un atdeva Tomam savus lielākos dārgumus - pudeļu korķus un spožas pogas, par iespēju kādu brīdi viņa vietā rūpīgi krāsot. Rīkojieties līdzīgi un uzticiet savai atvasei, nevis lieciet darīt. Tad jums veiksies, jo visu, kas bērna acīs vairo paša nozīmību, un dara līdzīgu pieaugušajiem, viņš darīs ar prieku.

Tikai bērnam ar labu uzvedību ļausim spēlēt mācīšanās rotaļu. Tiem, kas uzvedas slikti - nē, lai cik ļoti jums gribētos. Bērns ļoti labi saprot, kā viņš uzvedas. Ja viņš uzvedas slikti, bet viņu māca, tad viņam var sākt likties, ka, piemēram, lasīšana ir nevis balva, bet sods. Ja bērns 3 dienas pēc kārtas slikti uzvedas, tad visas šīs 3 dienas arī nemāciet viņu.

Sāciet, kad bērns ir labi atpūties un labā noskaņojumā. Nodarbojieties telpā, kur nekas nenovērš bērna uzmanību. Jums jābūt ļoti vērīgiem un jāapzinās, ka bērnam kāda doma vai sajūta rodas ātrāk par brīdi, kad viņš to izpauž. Tādēļ mācību rotaļa vienmēr jābeidz ātrāk par brīdi, kad bērns pats to gribētu beigt. Ievērojot šo nosacījumu, bērns vienmēr gribēs mācīties, un jūs nevis grausit, bet veicināsit bērna vēlēšanos uzzināt ko jaunu. Turklāt jums būs iespēja teikt: kad tu salasīsi savas mantiņas, es gribēšu tev pamācīt zīmēt, lasīt, spēlēt klavieres utt., vai mums atbrīvosies vieta, kur uzspēlēt balonu.

Iesākumā mācību laikam ir jābūt ļoti īsam. Varbūt tikai dažas sekundes. Jūs, piemēram, parādiet attēlu, nosauciet to, izceliet kādu atsevišķu detaļu un saistiet to ar kādu bērnam svarīgu lietu - tā ir aitiņa un viņu klāj mīksta vilna. Aitiņa ēd zāli un dzer ūdeni. No vilnas ir gatavota tava sedziņa - iesim paskatīsimies, kāda tā ir. Un tas arī viss. Bērnam iemācoties uzmanību noturēt ilgāk, nodarbības laiks pakāpeniski pieaugs, pat līdz 30 minūtēm pirmsskolas vecumā. Pirmklasniekam otrajā septembrī skolā nāksies noturēt uzmanību vairākas reizes dienā pa 45 minūtēm. Vai jūsējais būs tam gatavs?

Bērna pasaule sākas ar viņu pašu un pamazām vēršas plašumā. Šis fakts pedagogiem ir bijis zināms jau sen. Apmācība vislabāk veicas, ja sāk ar zināmo un konkrēto un virzas uz jaunu nezināmo. Un tikai beigās pāriet uz abstrakto. Uzdevumos iesaistiet piemērus no bērna dzīves: uz tavām svinībām ciemos atnāks divi draugi. Katrs no viņiem gribēs pa saldējumam, un tu droši vien arī. Cik saldējumus mums vajadzēs nopirkt? Cik tas maksās... utt.

Māmiņas ir ievērojušas, ka bērns labāk iegaumē, ja viņš vienlaikus redz, dzird un sajūt. Vāru, vāru putriņu, pieci milti katlā, šim devu, tam devu, tēvam biezumu, mātei šķīstumu bet šim - bauc, ar karoti pa pieri - viņas skaita bērnam pantiņu, turot bērna pirkstiņus tā, lai viņš tos redz un atbilstošo viegli saspiežot, lai bērns to varētu just.

Ja bērns par kādu vārdu, priekšmetu vai parādību izrāda interesi, izmantojiet to, lai papildinātu viņa, piemēram, lasāmo vārdu krājumu. Katru vārdu, kas bērnu interesē, viņš iemācīsies sevišķi viegli. Tādēļ, ja bērns jautā, piemēram, kas ir degunradzis, pastāstiet par to pēc iespējas plaši, parādiet attēlu un nekavējoties uzrakstiet šo vārdu. Bērns būs ļoti priecīgs mācīties vārdu, ko pats izvēlējies. Sākumā bērnu nepārbaudiet.

Bērnam patīk mācīties, bet, kamēr viņš vielu nav teicami apguvis, nepatīk, ka viņu pārbauda - gluži kā pieaugušajiem. Ja jūs vaicāsiet pārāk agri, bērns sāks apšaubīt savas zināšanas. Tas rada stresu, kas ir nepatīkams un traucē mācīties. Mācīt bērnu nozīmē viņam pasniegt brīnišķīgu dāvanu. Dodiet zināšanas bērnam tikpat nesavtīgi kā uzturu. Esiet pacietīgi.

Māciet bērnu, līdz esat pārliecināti, ka viņš tēmu ir apguvis. Tad dodat viņam iespēju parādīt savas zināšanas. Izvaicājiet viņu par kādu no viņu interesējošām tēmām. Pie sevis klusi noskaitiet līdz 10. Ja bērns atbild pareizi, priecājieties kā negudri, izrādiet bērnam savu sajūsmu un mīlestību. Uzslavu un prieka izpausmju nekad nebūs par daudz. Pārbaudot bērnu tad, kad viņš vielu ir labi apguvis, jūs nostiprināt viņā pārliecību par savām spējām un bērnam tas patiks. Ja bērns neatbild vai atbild nepareizi, uzmundrinoši paskaidrojiet jautāto, ja gribat, lai bērns citreiz bez aiztures cenšas atrast atbildi.

Neveiksmes kā normālu dzīves un mācību procesa sastāvdaļu gluži vienkārši ignorējiet, neļaujiet tām sabojāt jūsu noskaņojumu, tad tās pārstās būt neveiksmes. Atcerieties, ka jūsu mērķis ir attīstīt bērna redzes uztveri, pieradināt viņu kopā ar jums nodarboties, attīstīt uzmanību. Prasme lasīt, rēķināt, vai cita, var tikt uzskatīta par patīkamu papildu balvu, tāpēc nesteidzieties.

Zināšanas varat pārbaudīt netieši. Piemēram, ja gribat uzzināt, vai bērns prot izlasīt vārdu "bumba", paņemiet kartiņu, uz kuras šis vārds rakstīts, parādiet bērnam un sakiet: atnes to, kas te rakstīts, man tagad ir laiks ar tevi parotaļāties. Vai arī, sarunājiet, ka mainīsieties lomām. Bērns būs mammiņa, kas māca jums - viņa bērnam - lasīt no kartiņām, ko vīņš jau ir apguvis. Tas, ka jūs uzzināsiet ko no mācītā bērns nebūs apguvis, ļaus jums iepazīt bērna uztveres ātrumu un pilnveidot jūsu mācību metodes, padarīs jūs par jūsu bērnam vispiemērotākajiem un saprotošākajiem skolotājiem - vislabākajiem vecākiem. Es mudinu kritiski vērtēt sava bērna spējas un salīdzināt tās ar vienaudžu sniegumu. Tikai salīdzinājuma rezultātus, ja tie izrādās jūsu bērnam sliktāki, paturiet pie sevis, zināšanai.

Izvairieties bērnam bieži uzsvērt, ka viņš prot kaut ko sliktāk nekā pārējie. Mudinot viņu tādā veidā sasparoties jūs panāksiet pretējo. Apziņa, ka viņš kaut ko nespēj tik labi kā citi, pastiprinās viņa mazvērtības jūtas līdz tādai pakāpei, ka viņš vispār atteiksies šinī jomā censties. Un tas ir dabiski, jo arī jūs taču nelabprāt darāt darbus, kas jums nepadodas, jūs labāk izsaucat meistaru. Bērni, tāpat kā lielākā daļa pieaugušo, neprot skaidri nodalīt sava darba novērtējumu no sevis kā personības vērtējuma. Biežas kritiskās piezīmes par viņa patstāvīgo darbu bērns var uztvert kā sevis noniecināšanu. Tā jūs riskējat panākt stāvokli, kad bērns, lai izvairītos no gaidāmā nepatīkamā noniecinājuma, ikvienu jūsu priekšlikumu attiecībā uz sevi uztvers noraidoši (bērna negatīvisms). Tad labāk rīkojieties, kā rīkojas visi sekmīgie skolotāji – radiet apstākļus, kuros bērnam būtu interesanti regulāri vingrināties jomā, kas viņam nepadodas. Salīdziniet viņa sniegumu šobrīd, ar to, kāds tas bija kādu brīdi iepriekš.

Bērni ir lepni par katru jaunu iemaņu un kādu laiku to vēlas pastiprināti lietot, līdz tā kļūst pierasta un apnīk. Tad viņi ir gatavi apgūt kādu jaunu kustību vai prasmi. Centieties bērnam sagādāt iespējas attīstīties vispusīgi, līdz kādā jomā viņš parādīs īpašu apdāvinātību. Jāsaprot, ka runa nav par likšanu bērnam mācīties vai lasīt. Dodiet bērnam iespēju mācīties, un tas ir pavisam kas cits. Ja gribat, lai mācības sagādā prieku, nekādā ziņā neko saistībā ar mācībām bērnam neuzspiediet. Vēl vairāk - labāk pat nemēģināt bērnu mācīt, ja jums, vai viņam šobrīd nav piemērota noskaņojuma.

Nekukuļojiet bērnu ar saldumiem. Konfektes ir niecīga balva salīdzinot ar iespējām, ko sniedz māka lasīt, turklāt, bieži lietotas, tās bojā veselību un raksturu. Ikvienam bērnam piemīt divas sekmīgām mācībām nepieciešamas īpašības - zinātkāre un iztēles spējas. Ierosinot iztēli un zinātkāri, jūs panāksiet, ka bērns mācās ar prieku. “Vai tu zini kāpēc ....?” Lielu daļu zināšanu bērni bez īpašas piepūles un izdevumiem var apgūt kopīgi ar vecākiem veicot ikdienišķus mājas darbus. Piemēram, kopīgi sašķirojot veļu un saliekot pa pāriem, krāsām un lielumiem zeķes, jūs iepazīstiniet bērnu ar matemātikas pamatiem. Kopīgi gatavojot ēdienu, varat pastāstīt ne tikai par fizikālām un ķīmiskām pārvērtībām, bet arī iepazīstināt bērnu ar veselīga dzīvesveida un uztura noteikumiem. Kopīgi lasot un stāstot viens otram dažādus notikumus, jūs mācat bērnu lasīt, izpausties, ieinteresējat par literatūru un vēsturi. Kopīgi atpūšoties, spēlējot bumbu, jūs ieliekat pamatus bērna rūpēm par paša fizisko veselību, iespējams, visam mūžam.

Daudz noderīga jūs varat iemācīt, rādot piemēru. Jūs esat tie, kuriem bērns cenšas līdzināties. Bērns vēro jūsu rīcību un cenšas atdarināt. To paturiet prātā, kad, piemēram, tērējat naudu. Veikalos un citur, kur nauda iet no rokas rokā, ik brīdi bērnam saprotami paskaidrojiet, ko jūs ar to darāt un kāpēc. Tas jums aizņems tikai pāris minūtes, bet paliks bērna atmiņā uz mūžu. Dzīve dod vislabākās iespējas mācīties, izmantojot par praktiskiem uzskates līdzekļiem arī jūsu neveiksmes, tādēļ pastāstiet par savām pagātnē pieļautajām kļūdām, lai bērniem par šo skolu nav jāmaksā otrreiz. Kopīgi nodarbojoties, jūs bērnam rādīsiet, ka mācīties ir svarīgi, un tas var būt interesanti un jautri. Bērnam interesantās kopīgās nodarbes attīstīs viņa vēlmi mācīties, neprasot veltīt tām papildus daudz jūsu dārgā laika.

Arī īsas nodarbības var būt ļoti vērtīgas. Tikai esiet neatlaidīgi un katru dienu veltiet bērna izglītībai tik daudz laika, cik varat atļauties un panākumi neizpaliks. Lasīta vārda izpratne, tieši tāpat kā sadzirdēta vārda izpratne, ir smadzeņu funkcija. Ja bērns spēj saprast dzirdētu vārdu, tad spēj arī rakstītu.

Cita lieta ir gramatika un pareizrakstība, kas ir mācību priekšmets ar noteiktiem likumiem. Tāpēc valodas mācīšana, izmantojot par pamatu gramatikas likumus, ir izrādījusies pilnīgi nederīga, lai iemācītu audzēknim izteikt savas domas. Kad bērns klausās vai lasa, viņa smadzenes neiedziļinās vārdu un teikumu uzbūvē. Smadzenes faktiski interpretē domas, ko izteicis rakstnieks. Tāpēc valodu vislabāk var apgūt tā, kā to apgūst bērni - vai nu klausoties, vai svešvalodas gadījumā, arī lasot paralēlus tekstus - vienu un to pašu stāstu svešvalodā un sev pazīstamā valodā. Ļoti efektīvas valodas apmācībā ir animācijas filmas oriģinālvalodā. Piemēram, Vinnijs Pūks angliski. Filmu rādiet pa epizodēm, epizodes iepriekš paskaidrojiet. Kad bērns filmiņas saturu būs ielāgojis, tā viņam liksies labi zināma un tāpēc mīļa. Tad palūdziet, lai bērns skatoties skaļi atkārto, ko filmas tēli runā. Sakiet, piemēram, ka nevarat no otras istabas labi sadzirdēt. Pēc laika varēsiet filmiņu skatīties pat bez skaņas un bērns to komentēs lieliskā angļu valodā.

Bērna izziņas alkas vajadzētu remdēt īpašu uzmanību pievēršot valodas attīstībai un iesaistot visas iespējamās sajūtas. Normāli attīstītam bērnam vecumā no gada līdz diviem katru mēnesi būtu jāiemācās lietot vismaz vienu jaunu vārdu. Tieši šinī posmā, izmantojot bērna zinātkāri un fantāziju, vecāki varētu sākt viņu arī mācīt lasīt, tādā veidā paverot viņam durvis uz bagātībām, ko vēstures gaitā radījusi cilvēce. Ja tēma būs interesanta, viņš mācīsies apbrīnojami viegli. Bērns vislabāk uztver jaunumus, ja tie iedarbojas caur visiem viņa maņu orgāniem - redzi, dzirdi, tausti un garšu. Ja jūs stāstāt bērnam, kas ir rūgts, lieliem burtiem uz atsevišķām vienāda izmēra lapiņām uzrakstiet vārdus rūgts un kafija, nosauciet tos un iedodiet viņam pagaršot melnu kafiju. Salds -cukurs, skābs - citrons utt. Ja bērns kādu norādījumu tikai izlasa vai dzird, viņš to atcerēsies ievērot ar varbūtību 20%. Ja viņš norādījumu gan izlasa, gan dzird, viņš atcerēsies ar varbūtību 40 %. Ja bērns kādu norādījumu vienu reizi izpilda, viņš to atcerēsies ar varbūtību 95%.

Piemēram, bērns pasāk skaļi cirst savas istabas durvis, un jūs viņam par to aizrādāt. Bērns jūsu teikto noklausās un piekrīt. Bet varbūtība, ka viņš nākamreiz atcerēsies aizvērt durvis klusi ir neliela. Ja jūs viņu pasauksiet, parādīsiet kā durvis būtu klusām jāaizver un lūgsit, lai viņš tūlīt vismaz vienu reizi parāda, kā viņš to darīs, tad varbūtība, ka viņš durvis nākamreiz atcerēsies aizvērt klusi būs daudz, daudz lielāka. Dienas laikā bieži gadās brīži, kad ir jāgaida - kamēr brauciet transportā, pagatavosies pusdienas, sāksies filma utt. Garlaicību vislabāk kliedēt pārrunājot notikumus, spēlējot vārdu spēles vai atceroties dienas darbus. Iepriekš minētie ieteikumi pilnībā attiecas uz bērnu līdz 4 gadu vecumam. Vecākam bērnam ir jāmācās arī nedaudz piepūlēties, jāmāk motivēt sevi, turpināt iesākto arī mazliet ilgāk, nekā viņam gribētos. Ir jāgatavojas skolai, kas prasīs ik dienu apgūt ievērojamu mācību vielas daudzumu.

No 4 gadu vecuma jūs pareizi rīkosieties, ja bērnu slavēsiet par pacietību un pievērstas uzmanības noturību. Tā ļauj pabeigt iesākto uzdevumu, neskatoties uz to, ka sākas kāda multene, vai pagalmā iznācis draudziņš. Iemācot bērnu nedaudz piepūlēties, jūs viņu teicami gatavojiet sekmīgai pieaugušo dzīvei, kur izdarīt darbu ir ikdienas nepieciešamība, un tas mēdz būt tieši tik nepatīkami, cik katram liekas. Motivācijai ir jābūt atbilstošai bērna ideāliem, spriest spējām un dzīves pieredzei. Piemēram, piecgadīgs bērns labi saprot, ja māmiņa saka: tev pēc 2 gadiem būs jāiet skolā, kā to šogad sāka tavs labākais draugs. Tur tev prasīs rakstīt, lasīt un rēķināt. Tev tas ir jāsāk mācīties jau tagad, lai tu to līdz skolai paspēj, citādi tevi labā skolā neņems, un ja paņems, tev būs bieži jāsēž pēc stundām. Bezatbildīgam pirmklasniekam var teikt - tevi nepārcels 2. klasē vai izmetīs no skolas. Uz citu skolu mums būs tālu jābrauc, tev paliks mazāk brīva laika, nevar arī zināt, vai jaunajā klasē bērni būs draudzīgi. Pamatskolas beidzējs ir saprātīgs diezgan, lai saprastu, ka reiz vecāki būs vecīši un nespēs pelnīt daudz naudas. Tad viņš būs pieaudzis un viņam būs jādzīvo patstāvīgi. Ja tad viņš nebūs beidzis mācības skolā, viņu neņems labā darbā, viņam nebūs lielas algas, viņš nevarēs garšīgi ēst, nevarēs nopirkt sev skaistu auto, pēc savas gaumes iekārtot māju. Ja viņš nedabūs nekādu darbu, būs jāsēž uz ielas un jālūdz nauda kā ubagu tantītei, jāguļ kāpņutelpā un jāēd tikai maize vai ēdiena atliekas no miskastēm. Tad nebūs nekādu izklaižu, un draugi būs tādi pat bomži, kas dzīvo uz ielas, piedzeras, kaujas, lamājas un zog.

Tas izklausās bargi, taču bērnam ir jāzina, ka viņam ir cītīgi jāmācās ne tikai tādēļ, ka tas ir jautri vai tas iepriecina vecākus, bet tā viņš krāj kapitālu savai turpmākajai labi nodrošinātajai dzīvei. To jūsu bērnam neiemācīs pirmsskolas vecuma bērnu estētikas skoliņās, kur raizējas pārsvarā par to, lai bērns labi justos. Bērniem, protams, patīk nodarbības, ja viņus slavē pat tad, kad tie izpilda uzdevumu pavirši un savām spējām neatbilstoši zemā līmenī. Bet tas māca izturēties pret darbu nevērīgi, cerot, ka alga vai atzinība sekos šā vai tā. Tur parasti neraizējas, vai bērna spējas patstāvīgi strādāt un piepūlēties nemitīgi progresē. Estētikas skoliņu biznesa pamats ir panākt, ka bērns tur jūtas labi izklaidēts un vēlas nākt atkal, par ko vecāki arī maksā.

Savas nākotnes labklājības dēļ bērnu ir jāmāca sevi motivēt nelielai ikdienas piepūlei. Protams, šai piepūlei ir jābūt nelielai, protams, bērna dzīvē pietiekami ir jābūt nodarbībām, kas viņam patīk bez noteikumiem - iespējām skatīties multenes, ciemoties, draudzēties ar sētas bērniem, apmeklēt dziedāšanas, deju, vingrošanas, tai skaitā arī estētikas skoliņas vai citas maksas nodarbības, kur pieaugušo finansiālie panākumi ir atkarīgi no tā, vai bērni gribēs viņu vadītās nodarbības apmeklēt. Tikai visbiežāk viņi nebūs tie, kas regulāri mācīs bērnu piespiesties pārvarēt nelielas grūtības. To varat vienīgi jūs - mīlošie vecāki.